Iesaki rakstu:
Aizvadītajā sestdienā tikai "savējiem" vien saprotamas un tā pa īstam saskatāmas kaislības sita augstu vilni izsoļu nama "Mākslas vēstniecība" sadarbībā ar "Rietumu banku" rīkotajā mākslas darbu izsolē.
Rekordu nebija, bet dažas nosolītās summas bija iespaidīgas. Neizteiksmīgs Vilhelma Purvīša "Pavasaris" - 9800 eiro. Leo Svempa "Klusā daba ar ziediem" - 10 700 eiro. Jāņa Pauļuka "Brālīša peldināšana" - 12 000 eiro. Ludolfa Liberta "Pašportrets" - 15 000 eiro. Nikolaja Bogdanova-Beļska "Makšķernieki" - 16 500 eiro.
Daži no šiem darbiem jaunu īpašnieku atrada par sākumcenu vai tuvu tai, par dažiem - no minētajiem pirmām kārtām Ludolfa Liberta "Pašportretu" - notika sīva cīkstēšanās. Un, protams, izsoles nagla - Romāna Sutas "Pilsēta", kuras cena solīšanas gaitā pieauga vairāk nekā dubulti un sasniedza izsoles rekordu - 45 500 eiro.
Nav absolūtais Latvijas gleznu izsoļu rekords, bet vienalga iespaidīgi, vai ne? 45,5 tūkstoši eiro par 57x70 centimetrus lielu apgleznotu audekla gabalu, kas tapis kaut kad divdesmitā gadsimta sākumā un kuram diezgan līdzīgs atrodas arī Nacionālā mākslas muzeja krājumos.
Manu paziņu vidū ir ne mazums tiešām labi pelnošu, tiešām labi izglītotu, tiešām sev un savām ģimenēm augstu dzīves kvalitāti nodrošinošu cilvēku, kuri kaut ko tādu - pašmāju mākslas darba iegādi par piecciparu summu - vienkārši nesaprot un arī nedomā kautrēties par šo nesaprašanu.
Viņi ir lasoši, domājoši un naudu skaitoši ļaudis, kuri bez kādiem kompleksiem paziņo - visas runas par brīvo līdzekļu investēšanu mākslas darbos, ja runa ir par vietējo tirgu un vietējo mākslinieku darbiem, ir blēņas un domātas tikai muļķu aizķeršanai. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka ar superretiem izņēmumiem Latvijas mākslinieku darbi ir tirgus prece tikai Latvijā.
Savukārt šejienes tirgus ir, maigi izsakoties, maziņš. Tiesa, te ir savi paradoksi, ko zinātājs var izmantot praktiskiem nolūkiem (piemēram, Normunda Brasliņa darbus, kas nonāk otrreizējā pārdošanā, šeit var iegādāties daudz, daudz, daudz lētāk nekā vietumis Rietumeiropā, kad tos pārdod viņš pats, bet tālākpārdošana nebūs ne viegla, ne ātra).
Taču kopumā, kā teic šie mani finansiāli izglītotie un ciniskie paziņas, gleznas varbūt arī bija lieliska investīcija deviņdesmito gadu sākumā, kas tās par salīdzinošām kapeikām varēja iegādāties no naivām tantiņām un onkulīšiem, bet ne tagad, kad, pirmkārt, lietas maksā tik, cik tās maksā, un, otrkārt, tirgus ir pietiekami maziņš, lai nenodrošinātu ne stabilu vērtības pieaugumu, ne kaut jel kādas drošuma pakāpes likviditāti.
Jāteic tā - viņiem ir taisnība un nav taisnības.
Viņiem ir taisnība par Latvijas mākslinieku (ne)kotēšanos pasaules tirgū. Viņiem ir taisnība par Latvijas tirgus lielumu. Turklāt viņi vēl neko nezina par, piemēram, šī paša nelielā tirgus augošo atturīgumu jaunas krīzes gaidās un tā neprātīgo piesātinājumu (galeristi bažās rausta plecus par to, kā gada pēdējos mēnešos noliktas tik daudzas izsoles, cik citkārt pusgada laikā).
Bet viņu viedoklis, kā redzams, tikai daļēji sakrīt ar realitāti, ko demonstrēja, piemēram, aizvadītās sestdienas izsole. Ir vērtības, kas to kārotāju acīs ir Vērtības ar lielo "V", un par tām joprojām tiek maksātas no vidusmēra cilvēka viedokļa neprātīgas, neiespējamas, vienkārši nenormālas summas.
Par ko tad tiek maksāts, ja runa nav ne par ienesīgām investīcijām, ne par likvīdu ieguldījumu?
Kad cilvēks pērk sarežģītu pulksteni par simtiem tūkstošu, reizēm par miljoniem eiro, viņš skaidri zina, ka ar to sev nenopērk ne vairāk laika, ne precīzāku laika mērīšanas sistēmu. Kvarca pulkstenītis par pāris eiro būs gan uzticamāks, gan precīzāks.
Par šīm fantastiskajām summām cilvēks pērk to fantastisko profesionāļu darbu, kas ir ielikts šajā pulkstenī, plus vēl arī šajā pulkstenī iemiesoto tiekšanos uz pilnību, kas nekad netiks sasniegta, bet uz ko turpina tiekties tā radītāji - ar jaunām funkcijām, jauniem materiāliem, jauniem risinājumiem.
Līdzīgi manā skatījumā ir arī ar cilvēkiem, kuri jau daudzus gadus (un runa drīz jau būs par gadu desmitiem) Latvijā iegādājas mākslas darbus. Krājēja kaislība plus vēlme aiz sevis atstāt kaut ko vairāk par plaukstošu uzņēmumu, plus apziņa, ka Dievs tev nav devis spēju skaistumu radīt, toties ir atvēlējis līdzekļus to atbalstīt, plus tiekšanās pēc pilnības savas kolekcijas veidošanā, plus vēl arī arvien augoša izpratne par to, kas īsti ir mākslas darbs un tā vērtība, jā, un vēl arī sacīkšu gars - tie varētu būt viņu vadošie motīvi.
Var, protams, gleznu uztvert kā prasmīgāk vai neprasmīgāk, precīzāk vai neparastāk apzīmētu audekla, kartona vai dēļa gabalu, kura apgleznošanai bijis nepieciešams vairāk vai mazāk darba, prasmju un talantu un uz kuru ir patīkami vai ne tik patīkami paskatīties.
Tieši tā uz tām raugās mani racionālie, praktiski noskaņotie paziņas, kuri skatās uz par 45 tūkstošiem nopirkto Romāna Sutas gleznu un brīnās - kaut kādas mājeles, nekā dvēselē iekrītoša vai atmiņā paliekoša - par ko te maksāt vesela džipa (vai, ja vēlaties, piecdesmit jaunu aifonu) cenu?
Savukārt es mēģinu uz tām raudzīties tā man nezināmā pircēja acīm, kuram šie 45 tūkstoši eiro šķita adekvāta un pieņemama cena šai Vērtībai. Sutas personība; neapšaubāmais darba autentiskums un zināmā "biogrāfija"; šādas kvalitātes darbu retums; fakts, ka ļoti līdzīga glezna ir Nacionālā mākslas muzeja krājumā; mākslinieciskās tendences, kas speciālista acij saredzamas šajā gleznā; citu salīdzināmu Sutas gleznu cenas pēdējos gados...
Droši vien varētu uzskaitīt vēl šo to, taču, šķiet, nevienu praktiski domājušu cilvēku es nepārliecināšu - kā var būt tā, ka milzīga nauda tiek ieguldīta šādās nesaprotamās, nekādu finanšu stabilitāti, likvīdu ieguldījumu un labu peļņu nesološās lietās.
Bet, redziet, tiek - un to dara cilvēki, par kuru veselo, praktisko saprātu galu galā liecina fakts, ka viņi ir sapelnījuši pietiekami līdzekļu, lai, ne aci nepamirkšķinot, noteiktu - ja Romāna Sutas darbus vispār var izteikt naudā, tad pašreizējā virsotne ir šāda te. Neapgāžams pierādījums - sestdienas izsoles rezultāti.