Iesaki rakstu:

Lai gan kapitālistiskās pārvērtības 25 gadus notiek mūsu acu priekšā un uz mūsu rēķina, reti kurš Latvijas iedzīvotājs aizdomājies par kapitālisma būtību.

Mums stāsta, ka kapitālisms jeb tirgus ekonomika ir augstākais civilizācijas sasniegums, kas nodrošina lielāko pārticību un demokrātiju tiem, kas šo sistēmu pieņēmuši. Jā, nabadzība un vardarbība pasaulē vēl nav pilnīgi izskausta, bet tā skar valstis, kurās valda korumpēti, diktatoriski režīmi, kas likuši šķēršļus tirgus “neredzamās rokas” uzvaras gājienam, līdz ar to saviem iedzīvotājiem liedzot to labklājību un demokrātiju, kuru jau sen bauda ASV, Rietumeiropa, Japāna un pārējā “civilizētā pasaule”.

Ja arī Rietumeiropā gadās krīzes un nabadzība kā Grieķijā vai Spānijā, tad tur vainojams tikai šo tautu slinkums, izšķērdīgais dzīvesveids (vēlme dzīvot pāri saviem līdzekļiem) un nevēlēšanās tirgus reformas ieviest līdz galam. Par piemēru slinkajiem grieķiem tiek likta Latvija ar tās „veiksmes stāstu” un latvieši, kurus bijušais SVF funkcionārs nosaucis par pārcilvēkiem, jo viņi pakļāvušies visām tirgus prasībām un tādējādi “pārvarējuši krīzi”.

Kapitālisms noslāņo un aplaupa

Patiesībā tieši Latvijas un pārējo postpadomju republiku īsā vēsture ir uzskatāms demonstrējums reālā kapitālisma darbībai. Jau pirmajā šoka terapijas gadā Latvijas iedzīvotāji tika sadalīti bagātajos un nabagajos, vispārējam saimnieciskajam kopproduktam strauji krītot. Kapitālisma apoloģēti tolaik rakstīja par „uzvarētājiem un zaudētājiem”, pēdējos kauninot par slinkumu un uzņēmības trūkumu.

Uzvarētāju skaits savu maksimumu sasniedza „treknajos gados”, kad Lato Lapsa Latvijā atrada veselu tūkstoti miljonāru. Vai šie miljonāri savu bagātību sakrāja, arot vai strādājot rūpnīcā, vai būvējot kaut ko visai Latvijai nepieciešamu? Nē, viņi tikai spekulēja ar padomju mantojumu, izmantoja savu dienesta stāvokli un krāpa, neko jaunu neradot (bija daži izņēmumi, kuri, ņemot kredītus ārvalstu bankās, bija uzbūvējuši pa kādam pakalpojumu vai tirdzniecības uzņēmumam vai kazino).

Lai Latvijā varētu rasties tūkstoš miljonāru, lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai bija jādzīvo nabadzībā, aptuveni 350 000 bija jāizmirst (ja rēķina pēc tiem dzimstības rādītājiem, kādi Latvijā bija pirms 1990. gada, tad izmiršanas ceļā esam zaudējuši vairāk nekā 650 000 cilvēku), vairāk par 400 000 bija jāatstāj sava dzimtene, un simtiem tūkstošiem bija jānonāk parādu verdzībā.

Tātad kapitālistu bagātība tiek nodrošināta uz citu cilvēku rēķina, pēdējos aplaupot. Kā rāda prakse, arī demokrātija ir pērkama, un to pērk tie, kam ir daudz naudas. Ne jau izputinātie zemnieki vai pilsētu lumpeni pērk un uztur partijas, nosaka partiju prioritātes. Tāpēc pavisam vientiesīgi ir tie Latvijas pilsoņi, kuri arvien iedomājas, ka partijām un to veidotajam parlamentam būtu jāpārstāv tautas intereses. Kas maksā, tas arī pasūta sev nepieciešamos lēmumus. Tirgus principi un demokrātija nav savienojami!

Tirdzniecības trijstūris

Daudzi Latvijā nenoliedz bēdīgo realitāti, taču uzskata, ka mūsu nelaimes izskaidrojamas ar kaut kādām Latvijas īpatnībām, kas mums neļauj izbaudīt kapitālisma labumus. It kā Latvijā ieviestais kapitālisms nebūtu īstais vai pareizais, it kā mūsu politiķi kaut ko dara ne tā, kā vajadzētu, vai neprot darīt, it kā ierēdņi vairāk domā par pašlabumu, ir korumpēti, it kā Krievija, čekisti vai bijušie komunisti mums traucē, met sprunguļus kapitālisma spieķos, maitā politiķus u.tml.

Jūtos spiests jūs apbēdināt. Latvijas kapitālisms ir īstāks par īstu, jo esam likumpaklausīga un bezgala padevīga tauta, tāpēc jau pat augstākie kapitālisma ieviesēji mūs sauc par pārcilvēkiem. Mēs esam pedantiski ievērojuši visus kapitālisma kanonus, cik vien tas iespējams un vēl vairāk, un tieši tāpēc ir tādi rezultāti.

Tieši tāds pats kapitālisms bijis jau kopš savas dzimšanas pirms apmēram 500 gadiem. Varbūt visuzskatāmāk kapitālisma dabu ilustrē „ģeogrāfisko atklājumu” laikmetā ieviestā “brīvās tirdzniecības” sistēma, kuru pētnieki nosaukuši par tirdzniecības trijstūri (Triangular Trade). Tieši tādā veidā sākās Rietumeiropas un vēlāk arī Amerikas parazitēšana. Rietumeiropieši veda uz Āfriku savus izstrādājumus (modernos ieročus, alkoholu, trikotāžu, stikla krellītes), no cilšu virsaišiem iemainīja vergus (vai arī gūstīja tos paši) un veda tos uz Ameriku. Amerikā vergi ieguva izejvielas Rietumeiropas industrijai, kā arī gādāja zeltu tirdzniecībai ar Ķīnu un Indiju. Un šos vērienīgos pasākumus finansēja tā laika bankas.

Vēlāk tika dibinātas speciālas korporācijas, kas nodarbojās tieši ar koloniju apgūšanu, iekarošanu un ekspluatāciju. Korporāciju akcijas kotējās biržās. Šīm korporācijām, kas bija priekšgājējas mūsdienu multinacionālajām korporācijām, piederēja milzīgas flotes un privātas armijas.

Kāpēc uz Ameriku bija jāved tieši Āfrikas vergi? Izrādījās, ka Amerikas indiāņu veselība un raksturs nebija īsti piemērots tiem darbiem, kurus tiem lika darīt Rietumeiropas kolonizatori. Turklāt daudzi indiāņi apmira no eiropiešu atvestajām slimībām (viņiem pret tām nebija imunitātes). Amerikas raktuvēs bija jāiegūst zelts un sudrabs, jāvergo cukurniedru, tabakas vai kokvilnas plantācijās, jāizcērt meži, jāapgūst indiāņiem atņemtā zeme u.tml.

Vēl ilgi pēc „ģeogrāfiskajiem atklājumiem” Rietumeiropas dzīves un tehnoloģiskais līmenis krietni atpalika no Ķīnas un Indijas dzīves līmeņa. Taču Rietumeiropas kapitālisti iemācījās savā rīcībā koncentrēt visu Eiropas kapitālu (arī no Baltijas un Krievijas) un mērķtiecīgi izmantot kolonijās gūtos resursus, kā arī koncentrējās uz nāvējošāku ieroču ražošanu, kamēr Indija bija sadrumstalota un nesaticīga. Izmantojot Indijas sadrumstalotību un savstarpējos ķīviņus, rietumeiropieši iemanījās Indiju sev pakļaut (līdzīgi kā krustneši pakļāva sadrumstaloto un savstarpēji nesaticīgo Latviju). Cīņā par Indijas mantojumu uzvarēja briti, un tieši bagātās Indijas barbariskā izlaupīšana deva resursus industriālajai revolūcijai Lielbritānijā. Un Indijas ceļus noklāja apmirušo indiešu audēju kauli, lai varētu uzplaukt britu tekstilindustrija.

 Tirdzniecība ar Ķīnu sākumā kliboja, jo ķīnieši britu preces atzina par sev nevajadzīgām. Tad nu Lielbritānija, citu Rietumu valstu atbalstīta, pret Ķīnu vērsa divus Opija karus, uzspiežot Ķīnai opija tirdzniecību (proti, par Ķīnas precēm eiropieši norēķinājās ar naudu, ko ieguva, pārdodot ķīniešiem opiju), kā arī netaisnīgu tirdzniecības līgumu.

Stāsts par Rietumeiropas un ASV bagātības avotiem ir garš, minēšu vien faktu, ka šai procesā tika pilnīgi iznīcināti pamatiedzīvotāji vairākos kontinentos (Ziemeļamerikā, daļēji Dienvidamerikā, Karību salās, Austrālijā, Jaunzēlandē, Klusā okeāna un Indijas okeāna salās u.c.). Daudzas no tām salām un vietām, kuras tagad iemīlējuši bagātie Rietumu tūristi, vēl pirms dažiem gadsimtiem bija vergu tirdzniecības centri.

ASV Neatkarības karš pret Lielbritāniju, ko mūsdienās dēvē arī par Amerikas revolūciju, tika sākts tāpēc, ka Lielbritānijas karalis mēģināja ierobežot savu Ziemeļamerikas koloniju ekspansiju uz Amerikas indiāņu rēķina, aizliedza indiāņu masveida izkaušanu, kā arī sāka apsvērt vergu tirdzniecības aizliegšanu (ko Lielbritānija tiešām arī izdarīja, vismaz formāli). Visi ASV dibinātāji bija vergturi, aptrakuši rasisti un indiāņu genocīda entuziasti. Tagad viņu pēcteči mums māca dzīvot un diktē savus noteikumus visai pasaulei.

Interesanti, ka koloniju apgūšanā un vergu tirdzniecībā Tobago kolonijā kādu laiku bija iesaistījusies arī Kurzemes un Zemgales hercogiste hercoga Jēkaba laikā. Vēl interesantāk tas, ka mūsdienu kapitālisma apoloģēti Latvijā mudina latviešus ar šo periodu lepoties, tātad mudina mūs identificēties ar mūsu bijušajiem kakla kungiem. Vairākos Latvijas novados uzcelti pieminekļi hercogam Jēkabam. Noklusējot to, ka vācu varmākas hercoga Jēkaba vadībā bija paverdzinājuši mūsu senčus un tos izmantoja arī citu tautu paverdzināšanai.

Šai ziņā vēsture atkārtojas: arī mūsdienās latviešu karavīri iesaistās NATO operācijās, okupējot citas tautas. Tā kā latviešu vairākums šīs amorālās operācijas atbalsta (vai vismaz aktīvi neiebilst), tad latvieši ir zaudējuši morālās tiesības sūroties par 1940. gada okupāciju. Izrādās, okupācija latviešiem nav problēma, ja vien tā ideoloģiski pareizi noformēta.

Kapitālisma kodols parazitē uz kapitālisma perifērijas rēķina

Jūs varbūt iebildīsiet, ka tas, par ko es rakstu, bija sen un vairs nav taisnība. Atkal būšu spiests jūs apbēdināt. Vilks spalvu met, bet ne tikumu.

Daudzas no tām precēm, kuras mēs ar prieku pērkam Rietumu korporācijām piederošajos lielveikalos, ir ražotas t.s. kapitālisma sviedrētavās (angliski sweatshops), kurās darba apstākļi ir vēl briesmīgāki nekā XVIII gadsimta vergu plantācijās Amerikā. Verdzības iekārtā vergs ir vergtura privātīpašums, un vergturis, lai nezaudētu sava īpašuma vērtību, par to rūpējas. Jā, vergus nežēlīgi izdzina darbā, bet, lai saglabātu vergu veselību un darbaspējas, vergturi rūpējās par vergu pajumti, pārtiku un veselību. Faktiski vergiem Amerikā bija darba lopu statuss, bet darba lopus saimnieks taču aprūpē. XXI gadsimta vergi par savu nežēlīgo darbu saņem 10 – 12 centus stundā, un korporācijām nospļauties, kā šie modernie “darba lopi” no šiem centiem izdzīvos, jo aiz vārtiem gaida jauni darba gribētāju tūkstoši (jo tradicionālo saimniekošanas sistēmu Trešās pasaules valstīs korporācijas iznīcinājušas).

Jau pirms krietna laika rakstīju par vergu darba izmantošanu ES. Pēc vairāku arodbiedrību apkopotiem datiem, apmēram 20% Eiropas lauksaimniecības produkcijas tiek iegūta ar piespiedu darbu (skat. manu rakstu „Neoliberālisma jaunākais produkts – vergu tirdzniecība”).

Āfrikas liktenis arī nav mainījies. Ja arī pēc kara formāli atcēla koloniju statusu un bijušajām kolonijām piešķīra formālu neatkarību, tad drīz vien ar vietējo kompradoru atbalstu Āfrikas valstīs (kuru robežas britu ģeopolitiķi novilka ar lineālu uz kartes, ignorējot iekļautos tautu radniecību un reliģiju) tika ieviests neokoloniālisms. Proti, prezidents ir Rietumos skolots nēģeris, ir savs karogs un himna, bet valstī turpina saimniekot tās pašas Rietumu korporācijas, kuras tāpat izlaupa Āfriku, organizē karus un apvērsumus, organizē vergus izejvielu ieguves vietās. Piemēram, retzemju metālus, bez kuriem nedarbotos jūsu mobilie telefoni, datori un modernie televizori, arvien iegūst vergu raktuvēs, kuras apsargā Rietumu korporāciju nolīgtas privātās armijas.

Propagandas iespaidā daudzi arvien maldīgi uzskata, ka Ukraina jau gadu cīnās par savu neatkarību. Tāds uzskats ir ļoti tāls no patiesības. Ukraina 1991. gadā saņēma vairāk neatkarības nekā spēja panest. Ukraina bija visbagātākais un attīstītākais PSRS reģions – padomju zinātnes un tehnoloģijas, rūpnieciskās ražošanas un lauksaimniecības centrs. Bet kapitālisms visu šo godību noēda, Ukrainu pārvēršot par panīkušu lumpenteritoriju, ko pārvaldīja saujiņa patoloģisku, sociopātisku un savstarpēji naidīgu oligarhu, kuru salaupītie miljardi noguldīti Vašingtonas un Londonas kontrolētajos ofšoros. 2014. gada Euromaidana patiesais mērķis bija visus Ukrainas resursus atdot Rietumu korporācijām, tātad pilnīgi atteikties no jebkādas suverenitātes. Par to pirms gada bija mans raksts „Kā ASV kolonizē Austrumeiropu. Ukrainas piemērs”. Par Ukrainas zemes kolonizēšanu sāk rakstīt arī starptautiskā prese. Un tieši Donbasa aizstāvji ir īstenie Ukrainas patrioti, kuri negrib, lai viņu zemi un dabas bagātības sagrābtu Rietumu korporācijas, lai viņu ražotnes sagrieztu metāllūžņos.

Tā pati noslāņošanās, kādu pēdējos 25 gados vērojām Latvijā un citās postpadomju valstīs, kapitālisma apstākļos notiek globālā mērogā. Turpinoties globalizācijas eksperimentam, strauji palielinās bezdibenis gan starp bagātām un nabadzīgām valstīm, gan starp bagātajiem un nabagajiem slāņiem katrā no šīm valstīm. Ar to saistījās arī pirms vairākiem gadiem notikušie Occupy protesti pašos Rietumos, bet kapitālisma laupīšanas drednauts turpina savu postošo darbu. Un turpinās, kamēr tautas to neapturēs un no kapitālisma neatteiksies.

Nav korekti salīdzināt, piemēram, Vāciju ar Grieķiju. Vācija ir ES kodols, bet Grieķija kopā ar citām PIIGS valstiņām izspiesta ES perifērijā. Tātad Vācijas bagātība un t.s. PIIGS nabadzība ir vienas monētas divas puses, jo Vācijas bagātība izskaidrojama ar PIIGS valstu nabadzību.

Noslēdzot Māstrihtas līgumu un ieviešot euro, ES dalībvalstīm tika atņemti visi patstāvīgas attīstības un sava nacionālā tirgus aizsardzības instrumenti. Līdz ar to ES vienu dalībvalstu attīstība kļuva iespējama tikai uz citu dalībvalstu rēķina. Kura dalībvalsts līguma parakstīšanas brīdī bija visstiprākā, tā kļuva vēl stiprāka, bet vājākās kļuva vēl vājākas un tika cita pēc citas samītas. Vācija šajā spēlē izrādījās uzvarētāja, bet pati ES sašķēlās kreditoros un parādniekos.

Ar reliģisku fanātismu turpinot turēties pie euro un pārējiem neoliberālajiem pinekļiem, Vācija Eiropā bez īpašām pūlēm sasniegs tos pašus mērķus, par kuriem savulaik sapņoja Hitlers. Jau tagad ES dalībvalstis sakārtotas hierarhijā, kuras virsotnē ir Vācija, bet pašā apakšā – postpadomju valstis. Tātad euro, kuru ieviesa ar mērķi vienot Eiropu un saistīt rokas Vācijai (lai 1989. gadā apvienotā Vācija nepāraugtu Ceturtajā Reihā), patiesībā Eiropu noslāņoja un sadalīja antagonistiskos, savstarpēji naidīgos grupējumos, kurus Vašingtona tagad mēģina apvienot krusta karā  pret Krieviju.

Tiesa, zināmas korekcijas šajā shēmā var ieviest plānotais ASV – ES brīvās tirdzniecības un investīciju līgums, ja tas tiks parakstīts. Tā vai citādi, ES jau no iesākuma 1991. gadā zaudēja savienības iezīmes, un tai nav nākotnes. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Eiropas sabiedrība strauji noveco un izmirst (Vācija, Itālija un Japāna ir visvecākās sabiedrības pasaulē, pensionāru sabiedrības), bet lielai daļai jauniešu nav darba, jo melnos un smagos darbus ar prieku paveic Austrumeiropas viesstrādnieki.

Globālais kapitālisms ir vienota sistēma, kuru veido kodols un perifērija. Kodols parazitē uz perifērijas rēķina. Šis modelis darbojas gan globālā, gan valstu, gan pašvaldību mērogā, piemēram, Krāslava pret Rīgu ir perifērija, Rīgas nomale ir Rīgas centra perifērija utt. Lai 10% amerikāņu un rietumeiropiešu varētu salīdzinoši bezrūpīgi dzīvot, 90% pasaules iedzīvotāju tiek pakļauti nepārtrauktai un augošai aplaupīšanai. Latvija, ja vēl neesat pamanījuši, ir kapitālisma perifērijā. Kopā ar citām postpadomju valstīm, kuras faktiski kļuvušas par Rietumu kolonijām.

Tikai lumpenpatriotiem šie kapitālisma “jaukumi” kaut kā nepielec. Tā vietā, lai klusu atzīmētu 25. gadus kopš Latvijas kolonizācijas un plānotu pretkoloniālās atbrīvošanās cīņas, viņi kaut ko vāvuļo par Latvijas neatkarības atjaunošanu pirms 25 gadiem (par kādu “neatkarību” ir runa, kā šī “neatkarība” izpaužas, vai viena impēriskā centra nomaiņu pret citu, daudz traumējošāku, jāsauc par neatkarību?). Un cilvēku upurus, kuru skaits šais gados jau sen pārsniedzis upuru skaitu divos pasaules karos, kopā ņemot, viņi spītīgi izliekas neredzam. Taču tāda ir parastā kolaborantu un kapitālisma kompradoru daba. Vien mulsina, cik Latvijā šādu, Ļeņina vārdiem runājot, noderīgu idiotu ir daudz. Varbūt tiešām pārcilvēki?