Iesaki rakstu:
Valsts konstitūcija ir pietiekami sarežģīts temats, lai par to kvalitatīvi diskutētu nespeciālists. Izsmeļošu analīzi var veikt šīs nozares profesionāļi, taču citiem nākas samierināties ar līmeni, ko sauc par amatierisku. Šis raksts ir tapis pēc preambulas izlasīšanas, un tas atspoguļo sajūtas, kādas ir pārņēmušas raksta autoru. Iespējams, tās nebūs juridiski pareizi formulētas, taču to būtība, kā es atļaujos cerēt, izteiks ne tikai viena vien cilvēka subjektīvos uzskatus. Centos atsvaidzināt atmiņā jaunībā iegūtās zināšanas par konstitucionālajām tiesībām un šaubu gadījumā izmantoju interneta piedāvātās iespējas.
Latvijas Satversmes sapulce sākotnējā redakcijā bija iecerējusi konstitūcijas 2. daļā parādīt, kādā veidā ir realizējamas 1. daļā ietvertās tiesības. 2.daļa gandrīz pilnībā tika pārrakstīta no Veimāras konstitūcijas, kura vēl joprojām tiek uzskatīta par konstitucionālo tiesību šedevru. Tajā laikā Berlīnes ielās risinājās kaujas starp nacionālistiem un komunistiem, tāpēc valstij bija steidzami vajadzīgs pamatlikums miera izlīgšanai. Jaunā konstitūcija parādījās atklātībā un tika pieņemta salīdzinoši ātrā laika posmā. Īsajā konstitūcijā neatspoguļojās partiju īslaicīgās intereses (izņemot nelielus labojumus pamattiesību sadaļā). Latvijas Satversmes sapulce pirmajā balsojumā pieņēma četrus 1. daļā ietvertos valsts iekārtas pamatprincipus, taču dažus mēnešus vēlāk noraidīja 2. daļu, galvenokārt pateicoties sociālistu mazinieku kategoriskajai nostājai un lielajam skaitam. 2. daļa vēlāk tika pieņemta kā kompromiss, kura, pēc tiesību ekspertu atzinumiem, vairs nevarēja nodrošināt 1. daļā ietvertās tiesības.
Citiem vārdiem sakot, juristu izstrādātais Satversmes oriģināls tika uzskatīts par Veimāras konstitūcijas būtisku uzlabojumu, taču pēc konstitūcijas oficiālās kļūšanas par valsts pamatlikumu tas tika pārveidots un vairs nespēja pildīt savas sākotnēji paredzētās funkcijas. Atšķirībā no britu demokrātijas izpratnes Veimāras konstitūcija neparedzēja pilnīgu parlamenta neatkarību, bet to pakļāva tautas gribas izpausmei (tiešajai demokrātijai). Apgalvojumu, ka šāda valsts kļūtu nevadāma, apgāza pieņēmums, ka stabila sabiedrība ir nevis tā, kurā visi raugās vienā virzienā, bet gan tā, kurā visi raugās dažādos virzienos. Tas dod valstij daudz lielākas manevrēšanas iespējas gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Ja izmaiņas būtu nepieciešamas, tad tās var panākt ar informatīvās kampaņas palīdzību, nodrošinot vajadzīgos 60%. To laiku sociālistu mērķis bija panākt komunistiskas valsts izveidi nevis revolucionārā, bet parlamentārā ceļā, un to viņi uzskatīja par iespējamu tikai britu demokrātijas izpratnes tipa valstīs.
Latvija nav vienīgais piemērs, kurā tika izkropļota konstitucionālo tiesību sākotnējā ideja. Ir zināmi piemēri, kad dažus gadus pēc jauna pamatlikuma pieņemšanas valstī izveidojas konstitucionāla krīze, kas no jauna prasa atgriezties pie konstitūcijas apspriešanas. Krīzes izraisīšanā parasti vainīgi bija politiķi, kuriem nebija dota iespēja kvalitatīvi uzlabot dokumentu, taču bija ļoti liela vēlēšanās to darīt. Politiķiem vajadzēja paredzēt vietu konstitūcijā, kurā viņi varētu risināt savstarpējās problēmas, nekaitējot pašam konstitūcijas saturam. Vajadzēja pievienot jaunu, juridiski nesaistošu sadaļu, kurā varētu ierakstīt mītiņiem raksturīgus tekstus. Tā radās ideja par preambulu.
Jaunu konstitucionālu ideju pielāgošanu valsts pārvaldei prasa milzīgus resursus, un to var atļauties tikai tās valstis, kurās šādi resursi ir pieejami. Ja politiķi tomēr uzskata, ka valsts pamatlikums ir jāmaina jebkuros apstākļos, tad juristi paši uzraksta preambulas tekstu, to iepriekš saskaņojot ar politiķiem, un vēlāk izdara labojumus pašā konstitūcijā. Labojumu būtība un kvalitāte netiek vērtēta, jo to pieņemšanas procedūra norāda uz vietēja mēroga ietekmi. Vienai organizācijai nav jāievēro otras organizācijas iekšējā sarakste. Lai rakstītam tekstam būtu juridisks spēks ārpus organizācijas iekšējās informācijas aprites, tam nepieciešami rekvizīti. Viens no šiem rekvizītiem ir konstitūcijas pieņemšanas un labošanas process.
Mūsdienās pamatiedzīvotāju tiesības ir pakļautas vispārējām cilvēktiesībām. Tiek uzskatīts, ka pamatiedzīvotāju tiesību uzsvēršana ir saistīta ar negatīvismu – vardarbību un haosu. Pirms gadsimta pamatiedzīvotāju tiesības bija līdzvērtīgas vispārējām cilvēktiesībām. Tika pieņemts, ka lielai valstij ir vajadzīgas lielas idejas - gadsimtos pārbaudītas vērtības, kuras palīdzētu saturēt kopā daudznacionālas tautas. Maza valsts varēja atļauties būt pietiekami elastīga un atvērta mūsdienīgas sabiedrības prasībām, - tā varēja izstrādāt idejas un tehniskos paņēmienus, kurus vēlāk īstenotu lielās valstis. Tieši šī bija galvenā mazas valsts pastāvēšanas ideja, - pretējā gadījumā bija grūti rast pamatojumu mazas valsts pastāvēšanas jēgai.
Satversmes īstais spēks parādījās tad, kad mazā valsts tika okupēta un sveša vara pamatiedzīvotājus izmantoja savu politisko un ekonomisko interešu realizācijai. Kad daļu no iedzīvotājiem izsūtīja uz Sibīriju, starptautiskā sabiedrība to neatzina, pamatojoties uz politisko ideju, kāda tika ielikta Satversmē, nevis Ulmaņa valsts pārvaldes principos. Okupantiem bija jānodrošina pamatiedzīvotāju tiesības dzīvot savā teritorijā, tās jāatzīst un jārespektē, pretējā gadījumā šī vara netika starptautiski atdzīta. Ierakstot konstitūcijā ideju, ka vara tiek pielīdzināta pamatiedzīvotāju tiesībām, varai vairs nav jārūpējas par šīm tiesībām. Satversme sargāja pamatiedzīvotāju intereses visu okupācijas laiku. Tāpēc, atjaunojot Latvijas valsti, tika aizmirsts par Ulmaņa, Staļina un Brežņeva laika konstitūcijām, jo tās aizstāvēja pamatiedzīvotāju tiesības deklaratīvā, nevis juridiskā līmenī (atšķirīgi uzskati ir dažām latviešu emigrācijas organizācijām). Latvijai atšķirībā no citām neatkarību atguvušām valstīm nevajadzēja jaunu konstitūciju, jo tai jau bija pašai sava Satversme.
Lai izveidotu jebkuru jaunu sistēmu, ir vispārpieņemts uzskats, kādā veidā to var izdarīt. Par pamatu tiek ņemtas četras vai piecas acīmredzamas patiesības, kuras nav apstrīdamas. Pēc tam no tām līdzīgi kā Eiklīda ģeometrijā var izveidot teorēmas un definīcijas. Šīm patiesībām ir jābūt vērstām nākotnē (zieds uzvar tanku tikai nākotnes perspektīvā). To objektam ir jābūt cilvēkam, kuram ir dārgas cilvēktiesības, bet kuram ir vajadzība arī pēc piederības sajūtas. Ja kāda tauta var formulēt savas gribas maksimu, lai tā vienlaicīgi varētu kalpot arī kā vispārējs likumdošanas princips, tad šādai tautai parādās jēga nākotnes perspektīvā, un tā var pretendēt uz tiesībām izveidot savu valsti. Satversme mums ir uzstādījusi ļoti augstu līmeni, kuram var tuvoties, bet ne pārsniegt to.
Latvijas sabiedrībā valda uzskats, ka varai jāievēro pamattautības tiesības, un ir pilnīgi pietiekami ar to, ka tas laiku pa laikam tiek atgādināts. Tautas, kuras ir radījušas vienu vai vairākas reliģijas, ietilpst kultūras mantojumā, par kuru pasaulei jārūpējas. Diemžēl, latvieši nav šajā sarakstā, un pasaule nekļūs citāda, ja latviešu nebūs. Ideja, kura iesaka ļaut varai izmantot latviešu tautas vārdu, var tikt uztverta divējādi; - kā atļauja varai rūpēties par latvieti kā vientuļu personību, vai arī kā mēģinājums pamodināt guļošo, kas no malas izskatās pēc vardarbības.