Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai gan valdība otrdien pieņēma lēmumus, kas ietekmēs gandrīz ikvienu sabiedrības locekli un iedzīvotāju maciņus padarīs vēl plānākus, kā arī nopietni ietekmēs gandrīz ikvienu tautsaimniecības nozari, sabiedrības reakcija uz kārtējo nodokļu paaugstināšanu ir ignorējoši vienaldzīga. Pat sociālie un valdības partneri nav bilduši nevienu asu vārdu. Vai tiešām sabiedrība samierinājusies ar kārtējo nodokļu celšanu, vai arī izprot šo soļu neizbēgamību? To Pietiek jautāja sabiedrisko attiecību speciālistam un sabiedrisko procesu komentētājam Kristianam Rozenvaldam.

„Vienaldzība, ar kādu sabiedrība uzņēma valdības lēmumu par nodokļu paaugstināšanu, patiesībā ir vēl bīstamāka par jebkuru skaļu protesta formu, jo vienaldzība un ignorēšana, kā zināms, saskarsmē ir visagresīvākā rīcība.

Sabiedrībā jau valda tāda apātija, tāda vienaldzība, ka ir vienalga, kādus lēmumus pieņem valdībā. Vienreiz noticēja, cerēja - vīlās. Otrreiz cerēja, atkal vīlās. Tad atkal parādījās mazs cerību stariņš, bet atkal nekā. Tagad daudzi cilvēki vairs netic rītdienai, ka te vispār kaut kas labs reiz var būt. Viņi izvēlas „atslēgties”.

Patlaban sabiedrībai vairs pavisam nav vajadzīgi arī regulārie ekspertu un mediju atgādinājumi par valdības nespēju, savtīgumu un nekompetenci, jo tas jau ir pašsaprotami un šāda permanentā kritika neveicina pārmaiņas, tikai rada vēl lielāku bezcerību.

Daudzi cilvēki dzīvo katarses gaidās - ka notiks kaut kas tāds, kas visu šo murgu pārraus. Vieni cer uz brīnumu, citi savukārt sper neadekvātus soļus, lai izrautos no ikdienas jebkādā veidā.

Nelīdzēs arī tādi projekti kā „Latvija var”, jo viena uzņēmuma veiksme nebūt neliecina par līdzīgām perspektīvām citiem, turklāt jāņem vērā arī tas, ka šos mudinājumus var uztvert tikai uzņēmēji, taču to īpatsvars Latvijā ir pārāk mazs.

Vēl viena problēma ir, ka patlaban Latvijā pie varas visdažādākajos līmeņos ir četrdesmitgadnieku paaudze, kura ir „izdegusi”. Lielākā daļa no viņiem sāka savu biznesu empīriski bez jebkādām psiholoģiskām zināšanām un sagatavotības. Gan pirmskrīzes laikā, gan arī pēdējos gados viņi ir „izdeguši”. Tāpēc arī tagad, kad tas tik ļoti nepieciešams, nav enerģijas, nav ideju, nav vīziju.

Tagad ir vajadzīgs ceļveži, lai noticētu rītdienai. Bet šī valdība uz to diemžēl nav spējīga. Neredzot kopīgo nākotni, nav cerību arī katram individuāli.

Maz ticams, ka politiķu dienaskārtībā turpmāk dominēs sabiedrības intereses. Jāatmet ilūzijas un par sevi vairāk jādomā pašiem, rosinot kaut utopiskas, bet idejas un vīzijas, kuru tik ļoti pietrūkst. Un idejām jābūt nevis tikai globālām un visaptverošām, bet arī ļoti specifiskām nozarēm, reģioniem un sociālajām grupām. Piemēram, kādas ir izredzes pensionāriem, Latvijas skolām un augstskolām, kur un kā radīsies solītās darba vietas utt. Tagad ir jāatrod spēks sapņiem!”

Novērtē šo rakstu:

0
0