Iesaki rakstu:

Valsts prezidenta Valda Zatlera kanceleja aizvadītās nedēļas beigās uzskatāmi parādīja – kāda ir vienīgā pareizā un iedarbīgā rīcība attiecībā uz nekaunīgu valsts iestādi un tās ierēdņiem, kuri uzskata, ka stāv pāri visādām tur sabiedrības interesēm.

Pirms pāris gadiem pirmoreiz sāku interesēties par šīs iestādes tēriņiem un ātri vien sapratu, ka to vada cilvēki, kas ar valsts augstākās amatpersonas klusu svētību savu iestādi uzskata par „valsti valstī”, uz kuru likumdošanas normas un citi „sīkumi” attiecas tikai tiktāl, cik netraucē šo cilvēku ērtai dzīvei (uz nodokļu maksātāju rēķina, protams).

Bez kādas minstināšanās kancelejas vadība uzšķaudīja likumdošanai, kas mūsu valstī ļoti skaidri nosaka, kā jebkurš šīs valsts pilsonis ir tiesīgs pieprasīt informāciju no iestādes, kas tiek uzturēta no viņa paša nodokļiem. Rezultātā pagāja gandrīz divi gadi, kamēr atbildes uz jautājumiem par Zatlera kancelejas tēriņiem saņēmu, kad kancelejai to uzdeva administratīvā tiesa.

Protams, kancelejas vadība – uzskatāmi demonstrējot sava šefa nostāju pret visādiem tur formāliem likumdošanas sīkumiem – nenolaidās līdz kam tādam kā, piemēram, savas vainas nožēlošana par pieļauto likumpārkāpumu.

Un, protams, neviens no kancelejas vadītājiem – tiem, kuri saskaņā ar tiesas spriedumu bija pretlikumīgi slēpuši informāciju par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, - par savu rīcību nesaņēma ne mazāko sodu. Sak’, kam nu negadās – vienam kāda aploksnīte, otram kāds „piemirsts” likuma pants...

Nu, ko, skola bija laba. Tagad, pēc divu gadu pārtraukuma atkal ķeroties pie Zatlera un Co. tēriņiem, ņēmu mācību vērā – un atradu iespēju, kā visus Valsts prezidenta kancelejas tēriņu datus par pēdējiem trim gadiem no pašas kancelejas iegūt citā ceļā. Atradās ar kancelejas grāmatvedību saistīti cilvēki, kuri uzskatīja, ka šāda informācija nav slēpjama, - un par to viņiem pateicība un atzinība.

Bet, kad dati jau bija rokā, nolēmu tomēr pārliecināties – kazi, tiesas spriedums Zatleram un Co. tomēr ir iemācījis, ka likums Latvijā pastāv tāpēc, lai to tomēr cienītu. Kazi, Valsts prezidenta kanceleja ir apjēgusi, ka pārtiek no sabiedrības maksātas naudas un ka tās pienākums ir paskaidrot, kur un kā šī nauda tiek tērēta.

Taču... par maniem oficiālajiem pieprasījumiem par virkni tēriņu Zatlers ar ierēdņiem domā jau nedēļām ilgi – atbilde uz tiem vēl nav saņemta. Toties – atlika mums nopublicēt pirmos no pašu sarūpētajiem tēriņu datiem, kad pēkšņi izrādījās, ka Zatlers un Co., sajūtot deguma smaku, tomēr spēj sarosīties: tiesa, savās, ne sabiedrības interesēs, - bet spēj.

Vispirms kanceleja pamēģināja izlasīt pirmajā no mūsu portāla publikācijām to, kas tajā nebija rakstīts (un par to, ja nepratīsies melus atsaukt, acīmredzot tiks pie kārtējiem tiesu darbiem), savukārt svētdien pēkšņi izrādījās, ka noteiktās situācijās tik slepenie tēriņu dati nemaz tik slepeni nav – Zatlera kanceleja atklāja, kā tērēti apmēram pieci procenti no visa tās 2,3 miljonu latu gada budžeta.

Protams, pieci procenti nav daudz, un tuvākajās dienās, mūsu portālam turpinot atklāt Zatlera kancelejas tēriņus par pēdējiem trim gadiem, jūs varēsiet redzēt, kas ir atklāts un ko Zatlers un Co. tomēr uzskatījuši par vajadzīgu slēpt.

Un tomēr – morāle ir skaidra: šie kundziņi neciena ne likumu, ne tiesu, taču nespēj saglabāt dzelžainu nekaunību, ja kļūst skaidrs, ka sastrādātais tāpat teju, teju nāks dienas gaismā.

Citiem vārdiem sakot, kurš Zatlers vainīgs, tas Zatlers bailīgs. Un tas jau nemaz nav tik slikti – protams, kamēr neaizdomājamies par to, kā gan tas tā var būt, ka nevis kaut kāds pagastvecis, bet valsts augstākā amatpersona rāda priekšzīmi valsts līdzekļu tēriņu slēpšanā un tos negribīgi atklāj tikai tad, kad jau akurāt piespiesta pie sienas?