Iesaki rakstu:

Pēdējā laikā Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamība ir diezgan populāra tēma. Masu mediji publicē ekspertu viedokļus, publiskajā telpā notiek pasākumi muzeja izveidošanas nepieciešamības idejas popularizēšanai. Ir pat izveidota atsevišķa interneta vietne www.makslaivajagtelpu.lv, kurā var atrast „Deklarāciju par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību”.

Deklarācijas tekstā it kā viss ir diezgan skaidrs. Vispārīgas frāzes par nācijas pastāvēšanas un garīgo vērtību saglabāšanas ciešo saikni. Uzsvērta nepieciešamība saglabāt mākslas vērtības, pret ko iebildumu nav. Tekstā var atrast pareizas frāzes par to, ka laikmetīgās mākslas muzeji pasaulē ir kļuvuši par nozīmīgiem tūrisma, finanšu un kultūras sakaru katalizatoriem.

Tālāk tekstā notiek negaidīta atsauce uz Latvijas Republikas proklamēšanu, un Latvijas Republikas pastāvēšanas priekšnosacījumi tiek neskaidrā veidā saistīti ar Laikmetīgās mākslas muzeja pastāvēšanu. Lūk, citāts: "Uzņemsimies beidzot atbildību arī mēs! Dosim Latvijai iespēju arī turpmāk pastāvēt! Kā pierādījumu mūsu apņēmībai, sniegsim Latvijai un tās iedzīvotājiem mūsu valsts simtgadē dāvanu – Laikmetīgās mākslas muzeju!” Pēc šī teksta autoru domām, nesniedzot Latvijai un tās iedzīvotājiem šo brīnišķīgo dāvanu, mēs tādā veidā liegsim Latvijai pastāvēšanas iespējas.

Vienā no intervijām iniciatīvas "Mākslai vajag telpu" vadītāja Katrīna Leiškalne stāsta, ka Laikmetīgās mākslas muzeja funkcija ir nevis statiska kultūras mantojuma uzkrāšana un saglabāšana, bet gan ļoti svarīgs mūsdienīgas izglītības instruments, faktors, kas motivē un iesaista jauniešus kultūras procesu apzināšanā, audzinot jaunu, ieinteresētu un zinošu kultūras paaudzi.

Tikai kultūrvidē audzis un attīstījies cilvēks darbojoties spēj īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus. Muzejs kā izglītības instruments ir mazefektīvs. Muzeji, protams, ir vajadzīgi, taču, ja runājam par izglītības instrumentiem, tad, manuprāt, ir efektīvāki izglītības instrumenti, kuros valstij būtu jāiegulda līdzekļi.

Atveru interneta portālu “Delfi.lv”. Ar Laikmetīgās mākslas muzeja tēmu saistīto rakstu sarakstā ir, lūk, šāds - “Eksperti spriež - Laikmetīgās Mākslas muzejam ir jābūt!” (raksts ir ilustrēts ar fotogrāfiju, kurā attēlota Helēna Demakova). Bet kas ir šo ekspertu sarakstā? Citu starpā arī Andrejs Žagars un Helēna Demakova.

Helēna Demakova? Ja atmiņa neviļ, Helēnai Demakovai bija kaut kāds sakars ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Kāds? Helēna Demakova bija kultūras ministre laika posmā no 2004. gada 9. marta līdz 2009. gadam, bet 2008. gadā sāka būvēt LNB jauno ēku.

Šķiet, ka saistībā ar jaunās LNB ēkas būvniecību bija saistīti daži nesmukumi. 2010.gada 1.februārī Valsts kontrole publiskoja revīzijas ziņojumu par Kultūras ministrijas un valsts aģentūras „Jaunie trīs brāļi” rīcības atbilstību normatīvajiem aktiem. Šajā ziņojumā Valsts kontrole norādīja uz rupjiem pārkāpumiem gan no likumdošanas ievērošanas viedokļa, gan no finanšu plānošanas viedokļa, kā rezultātā tika izšķērdētas milzīgas nodokļu maksātāju naudas summas.

Reizēm presē jaunās LNB ēkas celtniecību pat sauca par bezatbildīgu avantūru, taču Demakova tā arī neuzņēmās kā tālaika kultūras ministre atbildību par notikušajām nelikumībām un neatvainojās Latvijas iedzīvotājiem (cik naivi gan būtu to sagaidīt!!!) par notriekto valsts naudu.

Ar kādiem vēl darbiem Helēna Demakova iegāja Latvijas Republikas vēsturē? Manuprāt, ar līgumu par akustiskās zāles projektēšanu 2008.gadā, ar savu cīņu pret melnajiem stārķiem, ar prēmiju izmaksām Kultūras ministrijas darbiniekiem 2008.gadā (neskatoties uz aizliegumu izmaksāt ministrijas darbiniekiem prēmijas, Kultūras ministrijas darbiniekiem tika iegādātas dāvanu kartes 19000 latu vērtībā, kas grāmatvedības pārskatā tika norādīts kā „citi administratīvie izdevumi”) un neskaitāmajiem interešu konfliktiem.

Bet ko mēs zinām par Andreju Žagaru kā par kultūras darbinieku? Par daudzajiem likumpārkāpumiem, esot LNO vadītāja amatā un izmaksājot šaubīgas prēmijas LNO darbiniekiem (piemēram, epizode ar Janu Magoni, kurai izmaksāja vairāk nekā 11 000 latu kā ziedojumu starpniecei), kā arī par ieradumu lielu daļu darba laika pavadīt komandējumos un uz nebēdu tērēt nodokļu maksātāju naudu.

Tātad vismaz divi cilvēki, kas, atrodoties augstos valsts amatos, ir ļaunprātīgi izmantojuši ieņemamo amatu un bijuši iesaistīti interešu konfliktos, atbalsta Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanu.

Nākamais jautājums, kas rodas, vērojot Laikmetīgās mākslas muzeja pozitīvisma kampaņu, ir - kur šīs Laikmetīgās mākslas muzeja atbalstīšanas kampaņas veidotāji ņem naudu? Šīs pašas interneta vietnes www.makslaivajagtelpu.lv sadaļā „Atbalstītāji” to var izlasīt. Citu atbalstītāju vidū tur figurē... Didzis Putniņš, kas ir uzņēmuma „RE&RE” valdes loceklis.

Un tad es atcerējos, ko tieši man atgādina iniciatīvas „Mākslai vajag telpu” pasākumi. Situāciju, kas bija izveidojusies pirms Nacionālās bibliotēkas celtniecības. Toreiz Helēna Demakova un citas valsts amatpersonas centās visus pārliecināt, ka tas viss ir ļoti nepieciešams mūsu valsts kultūrai, valsts prestižam, tas pozitīvi ietekmēs valsts ekonomiku, cels zināšanu līmeni u.t.t. Galu galā izrādījās, ka tas viss galvenokārt bija nepieciešams, lai varētu nelietderīgi tērēt nodokļu maksātāju naudu, pārkāpt likumus un saņemt atpakaļmaksājumus, piesedzoties ar cildenām kultūras saglabāšanas un attīstīšanas idejām.

Un esmu pārliecināts, ka Laikmetīgās mākslas muzeja veidošana izvērsīsies par tieši tādu pašu absurda teātra izrādi ar cirka, korupcijas, interešu konfliktu un likumpārkāpumu elementiem. Kas būs ieguvēji no Laikmetīgās mākslas muzeja projekta realizācijas? Pirmkārt, šī projekta kuratori valdībā un parlamentā, kas naudas izteiksmē saņems pateicības no uzņēmējiem, kuri šo projektu īstenos.

Ko saņems pārējie? Iespējams, ka dārgāko tāda tipa muzeju Eiropā, milzīgus budžeta izdevumus, kaudzi ar likumpārkāpumiem, jaunas korupcijas epizodes un ticību, ka tas viss ir noticis, lai stiprinātu nācijas identitāti, attīstītu tūrisma industriju un mākslas izglītību, lai veidotu integrētu kultūras telpu Rīgā, vairotu Latvijas kultūras kapitālu u.t.t.

Es domāju, ka Latvija ir pelnījusi jaunu Laikmetīgās mākslas muzeju, taču baidos, ka tas kārtējo reizi kļūs par korupcijas projektu. Ļoti ceru, ka maldos.