Iesaki rakstu:
Kaut arī Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu Satversmei likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.panta pamatnormu, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina šī likuma sagatavošanā nekādu brāķi nesaskata. Augstās ierēdnes vēstule, ko šodien publicējam pilnībā, dod lielāku skaidrību, kāpēc to atsūtījušo lasītāju ieskatā šajā amatā Latvijas valstī ir nepieciešams tieši šāds cilvēks, par kuru tiesas spriedumā sagrieztā zviedru kuģa lietā savulaik bija konstatēts: „Būdama amatpersona, izdarīja noziedzīgu nodarījumu – nolaidību -, tas ir, nevērīgi un neapzinīgi pildīja amatpersonas pienākumus, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts interesēm, ko aizsargā likums.”
„Tieslietu ministrija ir saņēmusi biedrības „Zemes reformas komiteja" 2012.gada 21.augusta vēstuli Nr. 12-ZRK/754, kurā lūgts sniegt informāciju par atbildīgajām Tieslietu ministrijas amatpersonām, kas piedalījās likumprojekta „Grozījumi likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" saskaņošanā (likumprojekta sagatavotājs - Finanšu ministrija, izsludināts 2007.gada 25.oktobra Valsts sekretāru sanāksmē (prot. Nr. 42, 13.§., VSS-1538), Saeimā iesniegts 2007.gada 20.novembrī, stājās spēkā 2008.gada 1.janvārī, turpmāk - strīdus Likumprojekts). Tieslietu ministrija sniedz šādu atbildi.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantu Saeima kā likumdevējs lemj par likumu saturu un ir galīgais likuma pieņēmējs.
Satversmes 65.pants paredz, ka likumprojektu Saeimai var iesniegt arī Ministru kabinets, un Saeima praksē nereti groza vai noraida Ministru kabineta iesniegto likumprojekta priekšlikumu, kas liecina, ka Ministru kabineta iesniegtam likumprojektam ir ieteikuma raksturs.
Likumu izstrāde un pieņemšana ir politisks process, kurā lēmumi tiek pieņemti politiskās izšķiršanās ceļā (tātad, balstoties ne tikai uz juridiskiem argumentiem), un politiskajām amatpersonām raksturīgākais atbildības veids ir politiskā atbildība (nevis attiecīgi juridiskā atbildība).
Par koleģiālas institūcijas lēmuma lietderību un tiesiskumu atbild tie koleģiālas institūcijas locekļi, kas balsojuši „par" un nav cēluši iebildumus. Arī Satversmes tiesa iesniedzēja norādītajā 2009.gada 15.aprīļa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 (turpmāk - Spriedums) secinājumu daļas 12.punktā norāda, ka „pienākums norādīt un pamatot regulējuma leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai."
Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 2.panta pirmo daļu, 4.panta pirmo un otro daļu Ministru kabinets ir koleģiāla institūcija, kas ar padoto valsts pārvaldes iestāžu starpniecību īsteno izpildvaru, kā arī atbild par valdības īstenoto politiku. Katrs Ministru kabineta loceklis ir politiski atbildīgs par savu rīcību, bet Ministru prezidents ir politiski atbildīgs par Ministru kabineta darbu kopumā.
Vispārējā kārtībā pirms Ministru kabinets iesniedz Saeimai likumprojektu, tiek veikta normatīvajos aktos nostiprināta saskaņošanas procedūra, proti, likumprojektu izstrādā kompetentā institūcija (apskatāmajā gadījumā - Finanšu ministrija) un pēc tam normatīvā akta projektu izsludina Valsts sekretāru sanāksmē, kurā katra institūcija var pieteikties sniegt atzinumu. Strīdus likumprojekta izstrādes laikā atzinumu sniegšanas kārtību regulēja Ministru kabineta 2002.gada 12.marta noteikumi Nr. 111 „Ministru kabineta kārtības rullis" (spēkā neesošs no 2009.gada 1.marta), kura 74.punkts noteica, ka atzinumu paraksta valsts sekretārs vai tās institūcijas vadītājs, kas sniedz atzinumu (Tieslietu ministrijā atzinumu var parakstīt arī valsts sekretāra vietnieks likumdošanas jautājumos (šobrīd - valsts sekretāra vietnieks tiesību politikas jautājumos). Atzinumā norāda arī tā izstrādātāju). Saskaņā ar minēto noteikumu 73.2.apakšpunktu atzinums obligāti bija nepieciešams arī no Tieslietu ministrijas, kas sakrīt ar Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumu Nr. 243 „Tieslietu ministrijas nolikums" 6.2.apakšpunktu, kas noteic, ka ministrija sniedz atzinumus par citu institūciju izstrādātajiem tiesību aktu projektiem. Tātad kopumā secināms, ka atzinumu sniedz ministrija kā iestāde, un saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.pantu tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku, un Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību (individuāla darbinieka atbildība iestājas tikai gadījumā, ja konstatējams tiešs tiesību normu pārkāpums).
Tieslietu ministrija paskaidro, ka likumprojekta kvalitātes trūkums ir konstatējams, ja saskaņošanas stadijā viennozīmīgi, un nepārprotami atklājas potenciālā regulējuma prettiesiskums (piemēram, tiek pārkāptas tādas neaizskaramas cilvēktiesības, par kuru interpretāciju nav šaubu). Tai pat laikā nereti arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka robežu - vai likums atbilst vai neatbilst Satversmei - ir sarežģīti noteikt, un tas ir ļoti specifisks un sarežģīts juridiskais process - savstarpēji konkurējošu cilvēktiesību normu un tiesību principu t.s. „izsvēršana", par ko arī tienešu domas mēdz ievērojami atšķirties. Tādi argumenti kā tiesību normu samērīgums, proporcionalitāte, tiesiskās paļāvības apjoms, alternatīvu indivīdu mazāk ierobežojošu līdzekļu esamība, atšķirīgu tiesību subjektu intereses, ir diskutabli, ko ne vienmēr tiesību akta projekta sastādīšanas gaitā pirmsšķietami (prima facie) var pilnībā izvērtēt.
Tieslietu ministrija vēlētos atzīmēt, ka strīdus jautājums bija sociāli sarežģīts un neviennozīmīgi vērtējams, piemēram, kā noteikt taisnīgu atlīdzību par piespiedu nomu starp zemes īpašniekiem un privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, lai līdzsvarotu visu pušu mantiskās intereses kopsakarā ar tirgus cenām, nodokļu slogu, tiesisko paļāvību; valsts mājokļu nodrošināšanas stratēģija kā sociālās un labklājības politikas sastāvdaļa; zemes reformas specifiskie mērķi; utt.
Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 (kuru vēstules iesniedzējs norāda kā pamatojumu nekvalitatīvam likumprojektam) atzina par neatbilstošu Satversmei likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12.panta pamatnormu (kas noteica maksimālo piespiedu zemes nomas apmēru), kura spēkā bija ilglaicīgi - jau desmit gadus, jo likumdevējs neesot izvērtējis alternatīvus līdzekļus, kā arī iespējas tiesisko regulējumu pilnveidot (skat. sprieduma secinājumu daļas 15.3.punktu). Tikai kopsakarā ar šo pamatnormu par neatbilstošu Satversmei tika atzīts arī pārejas regulējums - strīdus Likumprojekts (skat. Sprieduma 16.1.punktu). Turklāt attiecībā uz pārejas regulējumu Satversmes tiesa kā likumdevēja kļūdu norādīja to, ka arī Saeimā šis likumprojekts nav vispusīgi izvērtēts attiecībā uz zemes īpašniekiem.
Ievērojot minēto, iesniedzēja secinājums, ka Tieslietu ministrijas saskaņotais strīdus likumprojekts esot nekvalitatīvs, pēc būtības neatbilst Satversmes tiesas spriedumā nodibinātajiem faktiem, jo apstrīdēto normu neatbilstība tika konstatēta, vadoties no tiesību normu ilgstošas vēsturiskās redakcijas un likumdošanas procesuāliem aspektiem, kas nav Tieslietu ministrijas ietekmē esošs jautājums un netiek vērtēts atzinuma sniegšanas gaitā.
Atbildot uz iesniedzēja uzdoto pirmo jautājumu, kurš Tieslietu ministrijas darbinieks deva pozitīvu atzinumu par likumprojekta atbilstību, informējam, ka strīdus likumprojekta izvērtēšana bija kolektīvs darbs un saskaņā ar Tieslietu ministrijas lietvedības sistēmas datiem atzinuma sniegšanai minētais likumprojekts tika nodots Civiltiesību departamentam, savukārt viedokļu sniegšanai Nozaru politikas departamentam un Valsts zemes dienestam. Atbildot uz otro jautājumu, vai minētajam darbiniekam ir piemērota kāda atbildība par nekvalitatīvu darbu, informējam, ka iepriekš minēto iemeslu dēļ darbiniekiem atbildība nav piemērota un atbildīgie darbinieki, kuri šobrīd vēl strādā Tieslietu ministrijā, turpina gatavot atzinumus vai viedokļus par normatīvo aktu projektiem.”