Menu
Pilnā versija
Foto

Latvietim

Edgars Rakovskis · 30.11.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir no sirds grūti kaut ko šķietami prātīgu teikt par šobrīd mūsu mājās notiekošo, jo to ir grūti aptvert vēl joprojām. Piecdesmit četras mirušas dvēseles ir bijis pietiekami, lai saceltu mūs visus kājās, bet... kamdēļ tam bija nepieciešama šāda – tik vājprātīgi traģiska motivācija?

Vēlos visu boikotu, protesta akciju un negāciju melnumā atgādināt, ka Tev, man un mums līdzās ir arī dzīvi palikušie – Tavi tuvākie un mīļākie. Kad tiem pēdējo reizi piezvanīji un pateici, cik svarīgi viņi Tev ir? Kad pēdējo reizi pateici paldies par to, ka viņi ir Tev un Tu viņiem? Kā redzam – laiks ir kaut kas, ko ne mēs ar Tevi, ne kāds cits varēs ietekmēt; šodien mēs viens otram esam, bet rīt varam vairs nebūt. Neizciešami skaudri, bet patiesi.


Lai cik drausmīgi un varbūt pat, iespējams, amorāli varētu šķist – ierosinu domāt PAR, nevis PRET kaut ko. Ierosinu pasmaidīt, samīļot un noskūpstīt tos, kuri Tev līdzās. Ierosinu dalīties ar to, ko Tu patiesībā jūti – ar sirdi un dvēseli, jo Tev tāda ir. Jo ne jau varas iestāde, lielveikala vadība, valdība vai kāda organizācija kaut ko šeit atrisinās, likvidēs vai uzlabos – Tu, cilvēk! – un tikai Tu būsi tas, kurš kaut ko mainīs un, pirmkārt, sevī – savā galvā un sirdī. Tu esi atbildīgs par to, ko, kā un kāpēc Tu dari, kā domā, kā izturies.


Kad mēs uzcelsim paši savu lielveikalu tā, lai tas nebrūk? Kad pirksim paši savas tepat Latvijā audzētas, ražotas preces? Kad sāksim viens otru atbalstīt, nevis grūstīt un stumt tuvāk klints malai? Esam maza nācija, bet vai tāpēc mums sevi jāiznīcina – patstāvīgi?


Šajā situācijā vainīgie savu dabūs – tici, bet saproti, ka negācijas nevairos to, pēc kā Tu, es un mēs visi tiecamies – izaugsmi, prieku, progresu un laimi. Mēs, protams, varam turpināt un mēģināt arvien visu iespējamo boikotēt, bet kāpēc tā vietā neradīt to, par ko mēs paši lepotos un "boikotēt" šādi? Galu galā – mēs taču esam sīksti, vareni un darbspējīgi, vai ne? Bet kur tad tas ir? Vai boikots, naids, dusmas – tikai PRET visu pastāvošo iekārtu!!! – vai tas ir šis sīkstums? Tāda milzīga apņemšanās turpināt ciest to, ka mūsu vietā domā un dara citi?

Kāpēc?

Kāpēc tā darīt? Kāpēc ar tik drausmīgu spēku turpināt radīt negācijas, nevis šo pašu enerģiju izmantot, lai darītu, palīdzētu un vairotu prieku?


Es, mans draugs, esmu tāds pats, kā Tu – dzīvoju tajā pašā valstī, elpoju to pašu gaisu, maksāju tos pašus nodokļus un skatos uz tiem pašiem cilvēkiem sev apkārt. Taču man ir pilnīgi vienalga, ka „viens nav karotājs”, „nekas jau nebūs, jo te ir Latvija”... Tieši tāpēc, ka šeit ir Latvija un tāpēc, ka es esmu Latvietis – lūk, tieši tāpēc te viss ir iespējams un viss būs! Mani arīdzan neinteresē, ka „tā jau visur notiek” – nekas no tā nav svarīgi, jo es neizvēlos aizgūt sliktus piemērus un tos par pieņemamiem un labiem atzīt tikai tāpēc, ka man bail darīt pašam, bail kļūdīties vēl un vēlreiz tikmēr, kamēr ir rezultāts. Man neinteresē sistēma, likumi, regulas vai jebkas cits šobrīd aktuālais, jo ir taču skaidri redzams - tas nestrādā. Kāpēc tā turpināt?


Vai naudu var paņemt līdzi kapā? Vai ar to var saviem bērniem iemācīt darba tikumu, goda prātu, cilvēcību un sirsnību? Vai ar banknotēm, kuras mēs, izrādās, cenšamies nopelnīt, ak, kungs - uz savu līdzcilvēku dzīvību rēķina - vai ar tām mēs izaudzināsim paaudzi, kas spēs radīt, vairot, audzināt un kuplināt, nevis graut, degradēt un patērēt? Vai ar šiem papīra gabaliem Tu, es un mēs būsim laimīgi, skatoties acīs tiem, ar kuriem mums nav nekā kopīga? Vai ar naudu, kas sabāzta visās iespējamajās vietās, mēs spēsim... mīlēt? Tu nepārlasījies - tur bija rakstīts "mīlēt".


Es varētu turpināt rakstīt un mēs ar Tevi varētu diskutēt vēl gadiem ilgi, bet lietas būtība un, pats svarīgākais – tur, ārā nekas nemainīsies tikmēr, kamēr mēs šādi turpināsim – runāt un koncentrēties, darīt tikai tad, kad kaut kas ir jāgrauj. Es izvēlos ja ne savas valsts, tad savu draugu un paziņu pašapziņu, domu un attieksmi celt un tikai celt arvien augstāk ar visu, cik un kā manos spēkos. Un tici man – viens izdarīšu ļoti daudz, bet, ja Tu man palīdzēsi – mēs izdarīsim divtik.


Lai gan vēl joprojām nespēju bez asarām acīs domāt par notikušo, manuprāt, atbildība – Tava, mana un mūsu – ir vismaz šodien, tagad un tūlīt sākt domāt un darīt tā, kā mēs un tikai mēs paši – Latvieši uzskatām par vajadzīgu un nepieciešamu.

Man spēka pietiks – es apsolu. Ceru, ka Tev arī.

Mūžīgo mieru mirušajiem, līdzjūtību piederīgajiem; mīļumu, saticību un sapratni Tev un mums visiem pārējiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0