Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latviskā dzīvesziņa - tā ir mūsu tautas ideoloģisko un praktisko priekšstatu sistēma par esību pasaulē un mūsu dzīves uzdevumiem. Pareizi izprasti uzdevumi ļauj konkretizēt pareizus mērķus un nospraust uz tiem drošākos un ekonomiski izdevīgākos ceļus. Tas tautu vieno, saliedē un apveltī to ar nepieciešamo spēku ikreizējo iespēju izmantošanai.

Pēc ilgajiem nacionālās patības nīdēšanas gadiem katram jāatceras, ka latviskā dzīvesziņa ieprogrammēta mūsu četrtūkstošgadīgajā genofondā. Izlasāma tā folklorā, etnogrāfijā, arheoloģijas liecībās, literatūras un mākslas klasiķu un veiksmīgāko mūsdienu autoru darbos. Bet izpaužas tā itin visās dzīves jomās, arī ainavā, ļaužu stājā un sejās.

Tas, kas tapis vietējos dabas un ekonomiskos apstākļos, kas paaudžu paaudzēm krāts, vētīts, atkārtoti pārsijāts un dzīves praksē tik ilgi pārbaudīts, ir kas daudz vairāk nekā jebkura ārzemju ceļojuma pieredze, atsevišķa pētnieka vai pravieša viena mūža devums.

Turklāt pašmāju atzinumu vērtību ceļ to tapšana un rūdījums grūtos dzīves apstākļos, cieša, ilglaicīga saskarsme ar daudzām citām tautām, visam par spīti saglabājot etnisko patību un sākotnējās saknes. Specifiskajiem tapšanas apstākļiem īpaši jāpateicas par dzīvesziņas vērienīgumu, lietišķību un lakonismu.

Pasaule šajā lūkojumā allaž caurcaurēm materiāla, bet to izsenis izveidojis, iekārtojis un pārvalda lēnīgs, taču arvien stingri jo stingri taisnīgs garīgās cilmes Dievs ar savu gara spēku, Māru un citiem palīgiem. Visa pamatu pamats - apgarots ikdienas darbs un aktīva dzīves pozīcija ne tikai arvien paplašinātā jaunu materiālo vērtību ražošanā, bet arī augstu estētisko un ētisko prasību ieviešanā un praktiskā īstenošanā ikvienam sev visapkārt, Gaismas saukšanu un Saules vešanu ieskaitot.

Var teikt, ka latviskā dzīvesziņa ir fenomenāls estētikas un ētikas - dailes - kults un apgarots ikdienas darbs ir šā neparastā dailes kulta galvenā rituālā norise. Galvenais mērķis - savas Mājas un Dzimtenes darīšana par skaistāko vietu pasaulē. Par zemi, kur nodrošināts tāds darba ražīgums, kas ļauj īstenot augstāko sociālo principu: kalnā kāpt un otram dot! Ne vien atsevišķu cilvēku un ļaužu šķiriskajās attieksmēs, bet arī tautu un valstu starpnacionālajās attiecībās.

Lai to panāktu, padomiskajam pretstatu cīņas nenovīdīgajam vārīgumam tautas dzīvesziņā kā sabiedriskas attīstības izšķirīgais dzinējspēks izsenis pretī likts latviskā ornamenta allaž aicinošais pretstatu harmonijas krāšņums.

Vai mums savu pastāvēšanas vēlmju apliecināšanai būs kādas citas, par savas tautas dzīvesziņu lielākas vērtības, ar kurām lepoties citu tautu acīs un ko sniegt tām pretī par to, ko gaidām no viņām? Tā teikt, Eiropā atgriežoties, kopīgai jaunas, estētiski skaistākas un labākas dzīves veidošanai nākamajā gadsimtā.

Vispirms latviska dzīvesziņa pienācīgi jāapgūst katram valsts pilsonim pašu mājās, augstākās instances ieskaitot. Izkļuvuši no viena grāvja, nebrauksim otrā! Kādēļ, piemēram, līdz ar nīkuļojošo lielsaimniecību privatizāciju bija jāizposta plaukstošās, un kurš par šo tālejošo tautas ražošanas spēju atpakaļ atsviešanu atbildēs?

No kurienes un kam kalpo aplamā tēze par valsts uzņēmumu nespēju konkurēt ar privātajiem? Kas gan nenotiek tad un tur, kad un kur privātstruktūrām ļauts kļūt spēcīgākajām? Un kas tā par "politisku" valdību, kura tādus tautas neatkarīgai pastāvēšanai vitāli svarīgus tautsaimniecības pamatjautājumus kā ražošana un finanses pamet izlemšanai bezatbildīgi vaļā palaistai tirgus kņadai?

Kāds pretstats tam ir 30. gadu koppienotavas ar saviem krejošanas pamatiem un ikmēneša piena naudu. Bekona cūku pieņemšana divreiz mēnesī dzelzceļa stacijās cauru gadu par garantētu cenu un tūlītēju samaksu turpat uz vietas. Tāda pati labības iepirkšana stacijās rudeņos. Pārdomāta centralizēta garšķiedras linkopības vadīšana Latgalē. Valsts ādu un vilnas centrāle, vietvietām pa spirta brūzim vai cietes rūpnīcai. Kur vēl dažādi citi valstiski organizēti un vadīti vai vismaz idejiski iedvesmoti kopdarbības un jaunatnes audzināšanas iestādījumi.

Aizstāt ražošanu ar tirdzniecību, transporta un citām pakalpojuma nozarēm nav un nekad nebūs iespējams. Visnotaļ jāievēro, protams, visas iespējas, un arī jāražo viss iespējamais. Tomēr nekad nedrīkst aizmirst: par visu, ar ko līdz šim ražošanā un kultūrā latvieši varējuši lepoties, vispirms jāpateicas mātēm un vīriem, kurus par zemes kopējiem sauc. Īpaši par pašaizliedzīgo dzīves veidu, ko viņu tautsaimnieciskais devums prasījis.

Mums neder ne komunistiska, ne kapitālistiska ļaužu vienas daļas nepelnīta pacelšana pāri citiem. Tikpat aplams ir atzinums, ka iespējami tikai šie divi sabiedrības attīstības ceļi. Mums ejams pašiem savs - trešais - ceļš, valstiski organizēts un valstiski regulēts, uz privātu un valsts īpašumu, darba tikumu, estētiku, ētiku un goda prātu dibināts tirgus attiecību ceļš. Ne kāda atsevišķa kluba vai sīkpartijas, bet plaša sabiedriskā profila centriskas dzīvesziņas noteikts tautas nacionālās vienotības ceļš, tautas demokrātijas ceļš, tā teikt, vienotās Latvijas ceļš.

Un, tā kā pati vienojošā dzīvesziņa pēc ilgās nīdēšanas ir vēl lielā mērā no jauna jāapgūst, tad nepieciešama parlamentāri prezidentāra valsts pārvalde ar pietiekami plašām pilnvarām Valsts prezidentam. Viņam jākļūst par tikpat atbildīgu, gādīgu, godājamu un cienījamu saimnieku valstī, kāds izsenis latviešiem allaž bijis Dievs debesīs.

Pārpublicēts no www.klubs415.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0