Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ Latvijā ieradīsies ASV Valsts departamenta īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons, lai ar valdības ierēdņiem un ebreju kopienas pārstāvjiem apspriestu nacistu okupācijas laikā ebrejiem atņemto īpašumu atgūšanu vai to vērtības kompensēšanu. Par šo jautājumu Latvijā spriests arī iepriekš, bet skaidru atbildi neviena valdība nav devusi. Arī tagad politiķi aizbildinās, ka nezina par šādu vizīti, un atgādina, ka budžeta situācija jau tā ir smaga un šo kompensāciju izmaksām būtu nepieciešami 30 miljoni latu. Turklāt sabiedrībā atbalsta šādām kompensācijām nav – 60% sabiedriskajā aptaujā tām teikuši „nē”. Vietējie ebreji patlaban publiski neaktualizē šo jautājumu, bet iniciatīva nāk no aizokeāna zemes, turklāt ļoti augstā līmenī. Kā to vērtēt šā un ko par to domā paši ebreju tautas pārstāvji, pietiek.com jautāja uzņēmējam Kirovam Lipmanam, kuram pasē kā tautība norādīts - ebrejs.

K.Lipmans: - Man ļoti nepatīk, ka laiku pa laikam šo jautājumu cilā. Man tas ir ļoti sāpīgi, jo visa mana ģimene tika nošauta, mēs palikām ar mammu tikai divi vien. Un katru reizi, kad sāk runāt par īpašumiem un kompensācijām, man uzjundī šīs sāpīgās atmiņas. Mēs bijām ļoti bagāta ģimene pirms kara, mums piederēja daudz īpašumu, bet es nekad neesmu cīnījies par šo īpašumu atgūšanu. Es uzskatu, ka tas ir pārāk sāpīgi to visu atjaunot, sāpīgi par to runāt. Ir jādzīvo tālāk, pašam jāsasniedz augstākais iespējamais rezultāts, nevis jācīnās par kaut ko, ko sasniedza mani senči. Arī mana māte uzskatīja, ka nevajag cīnīties par šiem īpašumiem. Kas bijis - pagājis.

Taču līdz ko šis jautājums parādās dienaskārtībā, tā parādās ļoti daudz negatīvisma. Un tas ir ļoti sāpīgi. Es atveru portālu Delfi vai Apollo un palasu, ko tur raksta, tad jūtu, ka sabiedrības attieksme pret ebrejiem ir ļoti negatīva. Pat, ja es nebūtu ebrejs, man būtu ļoti nepatīkami to lasīt.

Taču jautājums par kompensācijām ebrejiem laiku pa laikam parādās dienas kārtībā, izsaucot šo sabiedrības reakciju...

Es domāju, ka valdībai vajadzētu vienreiz pielikt punktu šīm runām un pateikt skaidru atbildi. Citādi pasaka ne - jā, ne - nē, un viss turpinās. Es uzskatu – ja jau reiz [Aigara] Kalvīša laikā neizdevās, tad tagad jau vēl mazāk, jo valsts ir ļoti bēdīgā situācijā. Tagad ir jādomā nevis par to, ko no kā paprasīt, bet gan – kā pacelt valsti. Tas ir daudz svarīgāk. Manuprāt, šo jautājumu vajadzēja daudz klusāk izspriest valdības iekšienē, pieņemt nepārprotamu lēmumu un pielikt punktu. Publiska diskusija tikai uzjundī kaislības, kas daudziem ir sāpīgas.

Vai jūtat negatīvu attieksmi arī pret sevi kā ebreju?

Nē, nekad neesmu jutis, iespējams, daudzi nezina, ka esmu ebrejs, un domā, ka esmu latvietis, jo mēs jau daudzas paaudzes dzīvojam Latvijā, un es uzskatu, ka Latvija ir mana dzimtene, mana zeme, par kuru man jārūpējas. Taču attieksme pret ebrejiem tiešām ir ļoti negatīva – it kā visi ir zagļi un nelieši. Protams, starp ebrejiem, tāpat kā starp jebkuras tautības pārstāvjiem ir noziedznieki un negodīgi cilvēki, bet - kurā nācijā tādu nav? Taču ir arī pavisam cita statistika, piemēram, ASV dzīvo pieci miljoni ebreju. Lielākā daļa no Amerikas miljonāriem ir ebreji. Lielākā daļa Nobela prēmijas laureātu ir ebreji. Ebreji vēsturiski ir bijuši spiesti cīnīties, domāt, kā izdzīvot, jo to ir noteikuši vēsturiskie apstākļi. Tādēļ arī esam pieraduši domāt, cīnīties, nepadoties, tādēļ arī ir rezultāti.

Un negatīvā attieksme ir skaudība?

Es domāju, ka jā. Ne jau tikai Latvijas iedzīvotāju skaudība, tā ir visā pasaulē.

Bet atgriezīsimies pie kompensācijām. Ja valdība nolems, ka izmaksās kompensācijas, vai pieteiksieties?

Noteikti nē. Es uzskatu, ka valdībai vajadzētu skaidri pateikt, kam kompensē un kam nē. Un privātpersonām neko nevajag kompensēt.

Kādēļ? Latvijas vēsturiskajiem iedzīvotājiem taču denacionalizēja īpašumus?

Bet kuri no viņiem vispār bija dzīvi palikuši? Jā, nu denacionalizēja, tāds bija valsts lēmums. Es to negribu salīdzināt un komentēt.

Tagad ārlietu ministrs ir izteicies par šīm kompensācijām...

Tur jau ir Latvijas nelaime. Mums ministri mainās ik pēc pusotra gada. Sākumā viņš vēl mācās, apgūst visu, bet tad, kad varētu no viņa sākt prasīt atbildību, tad jau ir cita valdība. Kad Latvijā būs vienreiz četrus gadus pēc kārtas nostrādājusi valdība, no kuras arī varēs prasīt atbildību, tad arī sāksies īsta valsts attīstība. Tagad katrs kaut ko pasaka, pamācās, un tad jau viņam pilnvaru laiks beidzies.

Novērtē šo rakstu:

0
0