Iesaki rakstu:
Teiciens par valsts varu, kas atgādina pie sienas pienaglotu ļumīgi ļenganu ļerpatu, nav izgudrots vakar, un tas arī, protams, nav mans izgudrojums. Taču nevaru atrast precīzāku salīdzinājumu tam, ko kopš sestdienas demonstrē Latvijas valsts vara: neprecizitāte tik tā, ka mūsu ļumīgā ļerpata acīmredzami ir pazaudējusi arī savu vienīgi stabilitātes punktu un acīmredzami pamanījusies nošļukt no sienā iedzītās naglas.
Tiem, kas pēdējās dienās ir skatījušies televīziju, redzējuši visu mūsu „valstsvīru” plejādi un dzirdējuši to, ko viņi ir uzskatījuši par sakāmu atbilstoši savai izpratnei par savu amatu uzliktajiem pienākumiem, pajautāšu – ko jūs redzējāt šajās sejās? Vai jums izdevās tajās saskatīt kaut kripatiņu reālas valstiskas atbildības? Apņēmības? Pārliecības? Pat ne slavenās valstsgribas, bet kaut vienkārši gribas? Vai arī tikai un vienīgi vāji slēptu paniku, gļēvumu, muļķību un izmisīgu vaicājumu debesīm – „nu kad tas vienreiz beigsies, lūdzu”?
Tas var šķist tiešām paradoksāli, bet starp visiem mūsu vējoņiem un kučinskiem, uzraugiem un pārraugiem, ministriem un deputātiem, korupcijas apkarotājiem un „drošības” iestāžu pārstāvjiem ir bijis tikai viens cilvēks, kurš patiešām ir demonstrējis uzskatāmu pārliecību, apņēmību un sava veida drosmi. Diemžēl šis vienīgais cilvēks ir nevis valsts prezidents vai valdības vadītājs, nevis kāds atbildīgs ministrs vai kas tamlīdzīgs, bet gan no amata uz laiku laikam taču atstādinātais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Bēdīgi, bet fakts – uz kopējā haotiski pa Vecrīgas „varas koridoriem” mētājošos vai Priekuļos paslēpušos valstisko parazītu fona Rimšēvičs tiešām izceļas: te ir cilvēks, kuram acīmredzami ir gan motivācija, gan apņēmība, gan izmisīga griba un gatavība par savu lietu stāvēt, krist un darīt visas tās lietas, kuras sevi cienošs vīrietis neatļautos, - melot, izlocīties, kaut ko izgudrot, kaut ko noklusēt, kaut ko izfantazēt, iekrist pretrunās un tad atkal melot un izlocīties.
Te gan ir viena maza un viena liela nelaime. Mazā: ka visai šai Rimšēviča „amatgribai”, apņēmībai, pārliecībai un erzacdrosmei nav nekā, nu absolūti nekā kopēja ar valstisku atbildību, ko it kā varētu cerēt kaut mazās porcijās sagaidīt no cilvēka, kurš gadā no valsts algā saņem 150 tūkstošus.
Ir tikai un vienīgi apziņa, ka zaudējot šo „150 000 amatu”, kurš līdz šim ir bijis visvisādos patīkamos veidos (par ko mēs tagad sākam šo un to uzzināt) izmantojams, nāksies sākt darīt to, ko šis cilvēks jau neskaitāmus gadus nav darījis, - kaut kur strādāt. Ir šī apziņa – un no tās izrietošā vēlme iekrampēties savā amatā ar zobiem, nagiem un ilgajā karjerā noteikti ataudzētajiem piesūcekņiem. Šīs vēlmes izpausmes tad mēs tagad arī skatām.
Bet tā ir mazā nelaime. Lielā savukārt ir tā, ka visi pēdējo dienu notikumi nevis uzskatāmi rāda, bet vienkārši brēktin brēc un baksta ar pirkstu acī – izskatās, ka šāda Rimšēviča demonstrēta „amatgriba” diemžēl ir vienīgais motīvs, kas Latvijas „valstsvīrus” var pamudināt uz kaut jel kādu apņēmīgu un enerģisku rīcību. Ja tādas nav – paliek tas, ko mēs pēdējās dienās redzam un lasām vējoņu, kučinsku, reizniečozolu un pārējās valstiskās varzas izpildījumā. Haoss, vāji slēpta panika, bet galvenais - nespēja rīkoties izlēmīgi un atbildīgi.
Spēja rīkoties valstiski izlēmīgi un atbildīgi – tai vismazākais sakars ir ar to, kurā dienā nesarīkot vai sarīkot valdības sēdi un kurā, valsts prezidenta amatu pašlaik ieņemošajai personai izkūņojoties no Priekuļiem, beidzot kopā uz parunāšanos sanākt Nacionālajai drošības padomei.
Spēja rīkoties valstiski atbildīgi – tas attiecībā uz valsts varas pārstāvjiem nozīmē: pirmkārt, nepieļaut idiotiskas kļūdas, otrkārt, ņemot vērā, ka tādas vienmēr gadīsies, laikus izvērtēt riskus un sagatavot efektīvus darbības plānus, treškārt, apzinoties, ka darbības plānu vietā valsts naudas „apgūšanas” rezultātā mūsu valstī sanāk tikai kārtējais „Nacionālais ierēdņu attīstības plāns”, būt gataviem kaut uz tik drosmīgu un apņēmīgu rīcību, kādu demonstrē drusku apzadzies Rimšēvičs.
Un šī ir īsti lielā nelaime – Latvijas valsts vara tās augstākajos un arī pārējos līmeņos ir uzskatāmi pierādījusi, ka uz idiotiskām kļūdām tā vienmēr ir gatava, nekādu reāli īstenojamu krīzes plānu tai nav, savukārt tās pārstāvji visi kā viens ir gļēvi un neizlēmīgi.
Par neaptverami idiotiskām kļūdām runājot – korupcijas apkarotāji vēl joprojām nav spējuši paskaidrot, kāpēc Latvijas Bankas prezidentu un Eiropas Centrālās bankas padomes locekli, kura dzīvesvieta un darbavieta jau ir izkratīta, kurš nav pieķerts aiz rokas nozieguma vietā, par kuru nav ziņu, ka viņš gatavotos rīt izspiest vēl kādu kukuli, un kurš pats pēc pirmā svilpiena atjoņo no ārzemēm un ierodas KNABā, bija nepieciešams aizturēt un uz divām dienām iebāzt kamerā.
Ir pilnīgi un simtprocentīgi droši – ja Rimšēvičs būtu vienkārši izsaukts uz pratināšanu par seniem un viņam piemērots kaut kāds tur drošības līdzeklis (kā tas arī parasti notiek, labi zinu ne tikai no stāstiem, bet arī no personiskās pieredzes), tas nebūtu radījis ne piekto daļu no tās globālās publiskā tēla katastrofas, kāda ir piemeklējusi Latviju tagad. Par korupciju aizdomās turēta, uz pratināšanu izsaukta augsta amatpersona – tas mūsdienu Eiropai nav nekas supereksotisks. Par korupciju aizdomās turēta un tāpēc nekavējoši čokā ietupināta augsta amatpersona – o, tā jau pilnīgi cita lieta.
Protams, šīs nav tās lietas, par kurām jādomā kaut kādam ierindas KNABa izmeklētājam – viņam jādara savs darbs. Bet savs darbs bija jādara arī KNABa priekšniekam – un šajā darbā ietilpst ne tikai frāžu bārstīšana par korupcijas apkarošanu un daudznozīmīga acu bolīšana TV kamerās, bet arī valstiska atbildība par to, kā rīkojas viņa vadītā iestāde.
Jā, droši vien aizvien jaunās un jaunās pasijas, vaļasprieki un aizraušanās bija prasījušas no nabaga valstiskā Rimšēviča kunga aizvien jaunus un jaunus izdevumus, kuru segšanai ar nieka 150 tūkstošiem gadā lāga nepietika, tā ka kaut kur paslīdēja kāja uz palielākas naudas čupas vai kādas citas veltes, un iekšējā balss saka, ka arī pierādījumu ir pietiekami. Taču arī šādā situācijā: ja KNABa vadībai bija dots uzdevums – arestu padarīt maksimāli skaļu labākajās Strīķes tradīcijās, viss OK, taču nez nu vai tā bija...
Labi, kas padarīts, tas padarīts, un rezultātā sākās tas, kas sākās. Mēs bieži esam dzirdējuši, kā mūsu valsts varas pārstāvji stāsta par milzīgajām nodokļu maksātāju naudas summām, kas prātīgi, apdomīgi un stratēģiski izsvērti tiekot tērētas visvisādai analīzei, prevencijai, risku analīzēm, draudu izvērtējumiem un plāniem, plāniem, plāniem visiem dzīves negadījumiem, kuri tad attiecīgā negadījuma gadījumā tikšot nekavējoties izvilkti no kārtējā valsts noslēpuma aizsegā tītā iepirkuma ietvaros nopirkta hiperdārga seifa un izmantoti.
Tagad mēs ļoti uzskatāmi – faktiski uzskatāmāk par jebko citu – redzam, ka tā visa ir bijusi tukša runāšana. Ka mūsu nauda kārtējo reizi ir izšķiesta velti. Ka nekādu plānu nav – vai arī tie ir bijuši tik bezjēdzīgi, ka nav bijis vērts pat seifu vērt vaļā. Vai arī – ka nav bijis neviena, kas tos spētu izlasīt. Un ka analīze ir bijusi tāda, kādu to vakar demonstrēja Aizsardzības (jēzusmarija, Aizsardzības!!!) ministrijas eksperti, kuri neviltoti brīnījās – nu kā gan tikai pēc attiecīgas publikācijas parādīšanās tajā izmantota fotogrāfija tiek ielikta publiskās datu bāzēs.
Un ka „valsts drošības” iestāžu sniegumu uzskatāmi demonstrē ļenganā Maizīša Satversmes aizsardzības birojs, kurš vakar beidzot bija saņēmis SĀKT pārbaudi par informāciju Rimšēviča utml. sakarā.
Protams, nevar sagatavot plānus visām dzīves situācijām, - var taču gadīties arī zemestrīce pie Rāznas ezera, kuras rezultātā radies cunami veļas pār izkaltušiem kūdras purviem ar tādu spēku, ka radies virpuļviesulis nodara kārtējos baisos zaudējumus Dūklava lielzemniekiem (un sunim). Taču iespējamākās riska jomas Latvijai ir pietiekami labi zināmas – un naudas atmazgāšanas tēma līdz ar korupciju, izglītību un krievvalodīgajiem pilnīgi noteikti jau daudzus gadus ir bijusi risku pirmajā desmitniekā. Taču, kā redzams, nekāda plāna rīcībai situācijā, kad begemota sū... trāpa tieši ventilatorā, nav bijis.
Bet OK, arī tas vēl ir saprotams: valsts (nodokļu maksātāju) naudas ķiņkelēšana visvisādiem nacionālās ierēdņu attīstības un tamlīdzīgiem plāniem, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt pieeju jaunai naudai jaunu plānu ģenerēšanai, ir Latvijas valsts sena tradīcija. Bez tiem varētu ļoti labi iztikt, ja Latvijas valsti būtu paveicies ar vismaz pāris cilvēkiem, kuri valstsvīri ne tikai skaitītos, bet arī būtu.
Bet nav. Viss tas, ko mēs redzam, liek atgriezties pie sākotnējās tēmas par no naglas nošļukušo ļumīgi ļengano ļerpatu. Vējoņi, kučinski un pārējie parāda izcilas dotības bubināšanā, stostelībā un murmulēšanā, solīšanā kaut kad kaut ko izvērtēt, vaimanās par uzbrukumu valstij un haotisku apņemšanos došanā, kamēr viņu intonācijām cauri spīd aizvien pieaugoša panika un izmisīga cerība – oi, kaut nu atnāktu kāds gudrs onkulis vai tante, kas to visu kaut kā atrisinātu, lai mēs varētu turpināt savu eksistenci, kā bijām jau ieraduši.
Bet varbūt viņiem taisnība – situācija ir tik briesmīga un pārdabiska, ka neko izdarīt nav cilvēka spēkos?
Kā tad! Pēc būtības problēmu nemaz tik briesmīgi daudz nav. Pirmkārt, jātiek vaļā no nu jau atklāti toksiskā Rimšēviča, no kura ar katru dienu nāk aizvien lielāka smirdoņa ne tikai vietēji, bet arī globāli. Otrkārt, uzskatāmi jāparāda dažādiem guseļnikoviem, ka Krievija (un ASV, un Izraēla, un kas tik vēl ne) nav vienīgā valsts pasaulē, kas var radīt diskomfortu individuāliem blēžiem, kas tai piesaka karu. Treškārt, tikpat uzskatāmi jānodemonstrē pasaulei (ar to saprotot mūsu „stratēģisko partneri”, tad vēl Briseli un šādus tādus medijus), ka Latvijas valsts vara ir apņēmīga risināt problēmas un to jau dara. Jā, un ceturtkārt, šai te valsts varai jāmēģina pierādīt valsts iedzīvotājiem, ka tā vismaz aptuveni zina, ko dara šodien un ko darīs rīt un aizparīt.
Kā to īstenot? Ja pietiktu apņēmības – ļoti vienkārši. Cik noprotu, pierādījumu vidū pret Rimšēviču ir arī diezgan uzskatāmi – pat audiovizuālā formā. Ja valsts vara tos sabiedrībai nespēj nodemonstrēt likumīgi, lai aiziet pakonsultēties pie šīs jomas Potapovas-Strīķes, kā, kam un ko pareizi nopludināt. Nopludinātu, nopubliskotu – un no valstiskā Rimšēviča paliktu maza, smirdīga un, galvenais, klusa nelaimes čupiņa.
Par Kuzjas māmiņas parādīšanu guseļņikoviem, - Latvijas valsts jau iepriekš ir uzskatāmi demonstrējusi, ka pret atsevišķiem indivīdiem tā spēj būt izcili cūciska, it īpaši, ja tas ir bijis vajadzīgs kādiem konkrētiem šīs valsts pilsoņiem. Ja vien gribētos, nebūtu grūti cūciski skaisti izrīkoties arī ar dažu labi jau tradicionāli problemātisku pusmazgātājbanku. Visvisādos veidos, - valstij instrumentu pietiek.
Par demonstrēšanu pasaulei – tā nav mana kompetences sfēra, taču, ja nu Latvijas valsts pārstāvji pēdējos divdesmit gados kādā jomā ir demonstrējuši tiešām izcilus talantus, tad tie ir bijuši saistīti ar klanīšanos, locīšanos un vēl arī ar ietērpšanos virtuālā vazelīna slānīti, lai ielocītos arī visšaurākajās atverēs.
Tiktāl viss būtu ļoti viegli izdarāms, bet vēl ir arī ceturtais punkts – un tur man atbildes nav. Es, protams, varu iedomāties ainu, kā izlēmīgs valdības vadītājs izsauc pie sevis atbildīgu KNABa priekšnieku un saka – tā un tā, puisi, zini, ir baigie sū..., tāpēc tagad aši izstāsti sabiedrībai, kas tur ar to Rimšēviču, lai tā sabiedrība nomierinās un atkal sāk uzticēties, ka mēs zinām, ko darām, bet, ja nestāstīsi, tad reku tev pēdas nospiedums uz pēcpuses, vari gadiem patiesāties un stāties Potapovas partijā.
Jā, iedomāties varu, - bet tā nenotiks. Jo mūsu pašreizējā valsts vara, kamēr tās konkrētiem pārstāvjiem neiestājas rimšēvičiskas „amatgribas” brīdis, ne uz kādām izlēmīgām darbībām vienkārši nav spējīga – un tāda arī nekļūs. Līdz brīdim, kad tādā vai citādā veidā būs par vēlu – respektīvi, iestāsies kāda jau pavisam īsta krīze (kādas pašlaik, lai ko arī gribētu sakaitētie prāti, vēl nav).
Vai tas nozīmē, ka viss ir slikti un bezcerīgi? Ka ļumīgā ļerpata turpinās eksistēt, arī no sienas nokritusi? Varbūt jā, bet varbūt arī nē – jo sen jau zināms, ka arī nelaimē ir sava laime. Mēs dzīvojam valstī, kas pēdējos desmit gadus lēni un šķietami nenovēršami šļūc bezdibenī. Reāla, īsta krīze – tātad ar reāliem zaudējumiem, reāliem upuriem un reālām katastrofām – var šļūkšanu pārvērst ripošanā. Bet var arī likt ne tikai beidzot saprast, ka kaut kas šai valstī ir jāmaina pašos pamatos, bet arī to mainīt. Mierīgā vai citādā ceļā.