Iesaki rakstu:

Teju, teju klāt jau 4.oktobris, diena, kad mums katram dota iespēja izmantot savas pilsoņa tiesības – piedalīties vēlēšanās, kas ir ne tikai pilsoņu tiesības, bet vienlaikus arī ATBILDĪBA un PIENĀKUMS.

Bieži dzirdēti viedokļi: “Kāda jēga vispār iet balsot, ja par mani tāpat neviens nedomā… Valsts izzagta, izpārdota, politiķi, tā vietā, lai domātu par iedzīvotājiem, pārņemti ar savām personīgajām interesēm… Afēras, korupcija u.tml… Labāk  nebalsoju vispār!” Vēl cits viedoklis: “Nav jau īsti, par ko balsot, tāpēc balsošu pēc principa – par mazāko ļaunumu.” Mīļie draugi, šāda veida  attieksme pret notiekošo ir aplama! Šī tieši ir tā iespēja, kas mums katram jāizmanto, lai ar savu balsojumu skaidri norādītu, kurš pelnījis mūsu uzticību, bet kurš to zaudējis.

Vai vēlētājam viegli izšķirties, par kuru no 13 partijām balsot? Mana atbilde: gan JĀ, gan NĒ.

Kāpēc NĒ, nav viegli.

Tāpēc, ka partijas (politiķi) ar saviem skaļajiem saukļiem un žilbinošām reklāmām prot mūsu prātus apdullināt. Un cilvēkam raksturīgi ātri aizmirst slikto līdzīgi kā mazam bērnam, kurš pārstāj raudāt, kad iedod konfekti. Turklāt katrs politiskais spēks, gan pozīcijā, gan opozīcijā esošais, atrod savu “jājamzirdziņu”, ar ko spēlēt uz vēlētāja jūtām. Katrā partijā ir arī pa kādam cienījamam politiķim vai arī līdz šim politikā nemanītai, bet sabiedrībā labi atpazīstamai personai, kuru tad arī mūsu pieredzējušie un varas kārie līdzšinējie “tautas kalpi” prasmīgi izbīda priekšgalā kā izkārtni. Un mums atkal tik ļoti gribas noticēt. Bez visa iepriekšminētā, protams, ir vēl savi subjektīvi vai objektīvi iemesli, pēc kā vadīties.

Kāpēc JĀ, viegli izdarīt izvēli, kurai partijai uzticēties.

Atceramies un analizējam katra politiskā spēka un to personāliju iepriekšējās darbības/bezdarbības/pretdarbības. Cik šo ļaužu runātais/solītais ir gājis kopsolī ar darīto, kādi ir paši solījumi, cik tie reāli izpildāmi, sasniedzami?!

Partiju finansējums. No kurienes partijām nauda dārgajām reklāmas kampaņām? Kas ir ziedotāji? Kādas jomas pārstāv šie “labvēļi”, kādas ir viņu intereses partijas ievēlēšanas gadījumā? Neviens taču tā vienkārši neziedo vairākus simtus tūkstošu partijai. Cik šie ziedojumi ir patiesi, cik melīgi un samērīgi attiecībā pret ziedotāja ienākumiem? Arī turīgs cilvēks tāpat vien naudu nedāļās – viņam ir savas intereses, bet vai tās sakrīt ar valsts interesēm?

Atcerēsimies nesen notikušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas un Grigules kundzes apjomīgo reklāmas kampaņu. Pati Grigules kundze pēc ievēlēšanas nozuda no “skatuves”. Ne vairs žurnālistu sazvanāma, ne dzirdama, ne redzama... Bet sabiedrība par viņu nobalsoja, jo uzķērās uz žilbinošajām reklāmām, noticēja viņas it kā lielajam veikumam it visas sfērās.

Aizdomīgi, bet mūsu bijušajiem un esošajiem politiķiem bieži nekas nepieder, pieder tikai sievām un sievas mātēm. Naudu viņi mēdz glabāt skapītī, ne kā mēs – bankā, kuras konta saturu viegli iespējams policijai pārbaudīt. Vienotības par kasieri dēvētais Kampara kungs, kurš naudu aizņemas no savas dzīvesbiedres. Zaķa kungs, kurš neveiksmīgi optimizē nodokļus. Dombrovska kungs, kurš nezina, ar ko nodarbojas viņa kundze. Varas kārā Āboltiņas kundze, kurai veiksmīgi izdevies bezceremoniāli atbrīvoties no partijas biedriem, kuru viedoklis un principi atšķiras no pašas principiem (pareizāk – bezprincipiem), Janīna Pakule-Kursīte, Rībenas kundze...

Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs (skan iespaidīgi) Lūša kungs ir arī maksātnespējas administrators, un, viņa intereses aizstāvot, “nacionāļi” naski atsauca bijušo tieslietu ministru Jāni Bordānu no amata, tiklīdz Bordāns sāka sakārtot šo nozari. Tas nekas, ka Bordāns profesionāli un godprātīgi pildīja savus pienākumus un ieviesa uz tieslietu sistēmas attīstību virzītus jauninājumus, kā rezultātā ieguva sabiedrības cieņu un atzinību! Kā gan viņš uzdrošinājās stāties pretī partijas biedru personīgajām interesēm?!

Šlesers, Godmanis, Kalvītis... Vai šo “veidojumu” nepieciešams komentēt? Vai Saeima būtu tā vieta, kur minētie kungi pelnījuši atrasties...?!

Par sevi. Esmu Talsu novadā dzimusi un augusi. Vecāki manī ieaudzinājuši izpratni par godu un pašcieņu, un to arī augstu vērtēju citos. Savas apzinātās dzīves laikā esmu centusies nedarīt lietas, par kurām pēc tam būtu jājūtas neērti. Esmu savas valsts patriote un atklāta sava viedokļa un pārliecības paudēja. Vairāk nekā 10 gadus strādāju pieaugušo izglītības jomā, 2006. gadā ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, kā arī esmu izaudzinājusi divus dēlus. Mēs katrs vēlamies dzīvot pārticībā, vairāk nopelnīt, lai mums un mūsu tuviniekiem nekā netrūktu, kas ir tikai normāli un pašsaprotami. Bet ir lietas, kas nav izmērāmas naudā, un līdz ar to mans uzskats un pārliecība, ka cilvēkam, kurš saņēmis tautas uzticības mandātu, bet nav pratis to novērtēt, jo savas personīgās intereses turējis augstāk par sabiedrības interesēm, nav tiesību būt politiķim un lemt par tautai būtiskiem jautājumiem!

Zinu, ka Jānis Bordāns ir zinošs, godīgs un cienījams cilvēks, ko vairākkārtīgi ar savu rīcību sabiedrībai apliecinājis. Viņš ap sevi arī pulcinājis cilvēkus, kuri ir līdzīgi domājoši, uz kuriem var paļauties un uzticēties. “Jaunajai konservatīvajai partijai” nav dāsnu ziedotāju, jo ne J. Bordāns, ne biedri nepieņemtu ziedojumus no personām, kuru mērķi varētu būt neviennozīmīgi vai apšaubāmi. Un tas, protams, ir vērā ņemams rādītājs.

Ļoti ceru, ka mans viedoklis kādai sabiedrības daļai kalpos par vielu pārdomām. Iespējams, kāds, kurš līdz šim nesaskatīja jēgu piedalīties vēlēšanās, pēc izlasītā savas domas mainīs un apzināsies, cik viņa balsij liela nozīme. Kāds, kurš līdz šim balsojis, vadoties pēc reklāmās sasolītā, izanalizēs, vai tiešām sasolītais ir reāli izpildāms? Kāds, kurš domājis balsot, izvēloties mazāko ļaunumu, sapratīs, ka tā nav Latvijas pilsoņa cienīga izvēle. Tie, kuri ik reizi bijuši uzticīgi vieniem un tiem pašiem politiskajiem spēkiem, aizdomāsies, ko šie ļaudis līdz šim valstij labu izdarījuši, lai kārtējo reizi viņiem uzticētos...?