Menu
Pilnā versija
Foto

Mesijas deficīts un tautas ētosa monolīts

Arturs Priedītis · 11.08.2016. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jēdziens „ētoss” pie mums nav populārs ne zinātniskajā leksikā, ne ikdienas sarunvalodā. Jēdziens reti sastopams žurnālistu tekstos.

Par ētosu sauc tautas garīgo principu un ideālu kopumu. Saprotams, ka tāds kopums ir arī latviešu tautai. Tikai latviešu inteliģence ir ievingrinājusies šo kopumu dēvēt par latvisko identitāti. Pēdējā laikā dēvē par latvisko dzīvesziņu, kas vienlaicīgi tiek saukta gan par latvisko identitāti un gan par latvisko patību. Tādējādi viena jēdziena vietā (proti, jēdziena „ētoss” vietā) latviešu inteliģence praktizē trīs jēdzienus, turklāt nebaidoties nonākt tautoloģijas skavās. Ne velti internetā var lasīt tipisku tautoloģisko paskaidrojumu: „Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību”.

Citātā latviskā dzīvesziņa ir pasludināta par vispārcilvēcisko vērtību. Tā ir obskurantiska pieeja. Jēdziens „vispārcilvēciskās vērtības” citās zemēs tiek skaidrots pilnīgi savādāk. Ārpus Latvijas par vispārcilvēciskajām vērtībām sauc noteiktas morālās vērtības. Tās ir aksioloģiskās maksimas, kuras nekādā gadījumā (kā saka tādās reizēs - „Nedod, Dievs!”) netiek saistītas ar kādu konkrētu tautu, kultūru, rasi, civilizāciju. Pat tādas planētas „izredzētās tautas” kā ebreji un amerikāņi nesaka, ka viņu dzīvesziņa ir vispārcilvēciskā vērtība. Paskaidrojumu var izlasīt tikai latviešu valodā. Tas ir labi. Ja varētu izlasīt, pieņemsim, krievu, angļu, franču, spāņu valodā, tad uz planētas latvieši nekavējoties izpelnītos neapskaužamu slavu, par ko reāli būtu parūpējušies tikai daži vai pat tikai viens latviešu idiots, izdējot fantastisku idiotismu.*

Neapšaubāmi, jēdzienu „identitāte” un „dzīvesziņa” lietošana ir pārejoša parādība. Tas nekādi neattiecās uz jēdzienu „ētoss”. Šis jēdziens nav pakļauts inteliģences kaprīzēm un terminoloģiskajai modei kādā intelektuāli haotiskā vēstures posmā un intelektuāli ļoti bālā teritorijā. Identitātes bums pie mums tāpat kā citās sociālistiskajās zemēs sākās „perestroikas” laikā. Tagad daudzās vietās šis bums ir apklusis. Arī pie mums ir apklusis. Taču tā vietā ne visai saprotami uzplauka jauna mode – latviskās dzīvesziņas mode, latviešu inteliģences izmantotajā terminoloģijā izraisot nevajadzīgas jukas un, kā lasāms citātā, ārprātīgas muļķības.

Tautas ētoss ir monolīts – saliedēts, vienots, bez pretrunām. Pie tam tautas ētoss ir monolīts neatkarīgi no tā, vai tam kopumā piemīt pozitīvs raksturs jeb tautas garīgie principi un ideāli izraisa satraukumu un pozitīvā rakstura vietā sāk monolīti nostiprināties negatīvs raksturs.

Iemesls tādai satraucošai pārejai var būt mesijas deficīts attiecīgās tautas sabiedriskajā apziņā. Latviešu tautas sabiedriskajā apziņā pašlaik diemžēl ir vērojams mesijas deficīts. Par to ir vērts nopietni padomāt.

Vārds „mesija” ticīgajiem nozīmē glābšanu no kaut kā ļauna. Vārds „mesija” arī neticīgajiem nozīmē to pašu.

Atšķirība starp reliģisko uztveri un sekulāro uztveri ir tā, ka ticīgajiem mesija vienmēr ir viens un tas pats. Kristiešiem – Jēzus Kristus. Neticīgajiem mesija var mainīties, un nekad tas nav Jēzus Kristus.

Ticīgajiem arī mesijas sūtītājs vienmēr ir viens un tas pats – Dievs. Neticīgajiem vienmēr nav viens un tas pats mesijas sūtītājs. Neticīgie atsakās paļauties uz Dievu. Viņiem Dieva vietā ir kaut kāds cits mesijas sūtītājs.

Ne reti tāds sūtītājs kļūst analītisks vispārinājums. Proti, īstenības galēju parādību un galēju tendenču vispārinājums, kas paredz iespēju paglābties no ļaunā un sākt jaunu dzīvi. Tā, piemēram, pašlaik tāds analītisks vispārinājums prognozē III Pasaules karu, kas varētu kļūt sava veida „baltās” rases glābējs. Tātad arī latviešu tautas glābējs.

Bet faktiski ir vēl viena atšķirība. Ticīgajiem cilvēkiem nav ļauts zināt Dieva sūtītā glābēja, respektīvi, Jēzus Kristus, ierašanās laiku. Neticīgie cilvēki ir precīzāk informēti. Viņu analītiskais vispārinājums prognozē III Pasaules kara sākumu vistuvākajā laikā -  2017.- 2018.gadā.

Kas patiesībā ir mesija? Kāda ir mesijas loma cilvēku dzīvē?

Gan reliģiskajā apziņā, gan sekulārajā apziņā mesijas funkcija principā ir viena un tā pati – uzturēt noteiktā kondīcijā sociālās ilūzijas un sociālo enerģiju. Citiem vārdiem sakot, sniegt sabiedrībai garīgo atbalstu.

Mesijas pamatā ir sociālais mīts. Tas var būt mākslīgi radīts. Tā tas ir reliģijā un ideoloģijā. Tas var būt stihiski radies. Tā tas bija etniskajos kolektīvos vissenākajos laikos, kā arī ir joprojām atsevišķās etniskajās populācijās uz Zemes.  Abos gadījumos tiekamies ar sociālo mitoloģiju kā sabiedriskās apziņas izpausmi.

Šodienas cilvēkiem mesija lielā mērā ir saistīta ar politiskajām ilūzijām. Šodienas cilvēku nepiepildītās ilgas galvenokārt attiecās uz tautu, valsti, inteliģenci, etnosa tikumību, sociālo taisnīgumu. Šodienas latviešu ne visai liela daļa to skaudri saprot. Latviešu ilūzijas par tautu, valsti, inteliģenci, etnosa tikumību, sociālo taisnīgumu kļūst nepamatotas cerības. Turklāt kļūst nepamatotas cerības nevis nepareizas īstenības uztveres rezultātā, bet pārsvarā ārējo apstākļu rezultātā.

Pēcpadomju gados ilūzijas tiek sagrautas no citurienes ievazātās demogrāfiskās izlaidības, alkatīgās patērēšanas, bezjēdzīgās dzīves baudīšanas, nelietīgās „perestroikas”, diktatoriskās ģeopolitikas rezultātā. No citurienes ievazātie deģeneratīvie izvirdumi balstās uz perfektu sociālo inženieriju, maksimāli izmantojot cilvēku vājības. Pēcpadomju laikā sociālās inženierijas kompetenci daudzmaz godam izturēja vienīgi tie etnosociālie kolektīvi, kuriem bija spēcīga inteliģence. Bijušās padomju tautas bez spēcīgas inteliģences no citurienes ievazātajiem deģeneratīvajiem izvirdumiem padevās ļoti ātri. Tautām ir vajadzīgs prasmīgs kurators. Tautas pārvalda uzskati. Uzskatu autori un reizē tautu kuratori ir konkrēti cilvēki – inteliģence. Inteliģencei ir jābūt prasmīgam tautas kuratoram.

Dzīve ir tā iekārtota, ka glābējs (mesija) ir bijis vajadzīgs visos laikos. Latviešu folklorā tāds glābējs ir Lāčplēsis. Viņš glābj tautu, cīnoties gan pret ārējo ienaidnieku Melno bruņinieku, gan pret pašmāju nodevēju Kangaru un ideologu Spīdalu (A. Pumpura eposā) jeb Spīdolu (Raiņa lugā).

Par Lāčplēša sociālo mītu zina katrs latvietis. Par to māca skolā, balstoties uz folkloras un daiļliteratūras materiālu. Latvijā 11.novembris ir Lāčplēša diena. Kādreiz LR bija Lāčplēša kara ordenis. Latviešu kāda daļa ir lietas kursā par „Pēdējo Lāčplēsi” – 2010.gadā sagatavoto īsfilmu par Lāčplēša cīņu pret doktoru Šņukuru un viņa bandu. Īsfilma ir veltīta latviešu dzīves pagrimumam, valdošās kliķes nelietībām un simboliski atgādina par tautas mitoloģiski tradicionālo mesiju.

Vairākus gadsimtus latviešu dzimtcilvēku mesija bija „cara tētiņš”, kurš paglābs no vācu baronu jūga. Latviešu zemnieki nemitīgi veda „cara tētiņam” uz Pēterburgu vācu kaklakungus apsūdzošas vēstules. Vēstuļu rakstīšana valdībai ir latviešu gēnos. Šis ģenētiskais mantojums ir saglabājies un papildinājies līdz mūsdienām. „Perestroikas” gados radās jauns žēlabu vēstuļu formāts – atklātās vēstules. Tās joprojām tiek regulāri publicētas medijos.

Arī latviešu pirmā inteliģence („jaunlatvieši”) paļāvās uz Krievijas valdošās kārtas atbalstu tautas apgaismošanā, nacionālās kultūras attīstībā un zināmu politisko tiesību nodrošināšanā. Latviešu inteliģences naivās mesiāniskās ilūzijas nespēja kliedēt Krievijas cara baltiešiem uzrīdītās „melnās sotņas” nāvējošās zalves pie „Soda priedēm”, apspiežot 1905.gada revolūciju. Pat Krievijas impērijas sabrukuma laikā I Pasaules kara beigās latviešu inteliģence sapņoja par „brīvu Latviju brīvā Krievijā”, bet nevis par „brīvu Latviju” un „brīvu Krieviju”.

„Cara tētiņš” ilgu laiku ir bijis ļoti stabils tautas glābējs latviešu apziņā. „Cara tētiņa” sarkanā modifikācija PSRS formātā latviešu kādai daļai noteikti bija glābēja no „ulmaņlaiku” politiskās diktatūras.

Pēc 1945.gada daudzi latvieši gaidīja „angļus”, kuri padzīs no Latvijas padomju karaspēku un palīdzēs atjaunot mūsējo varu. Vēlāk latviešu sociālajā mitoloģijā „angļus” nomainīja „Rietumi”, „NATO”, „amerikāņi”.

Padomju politiskajā virsvadībā un padomju ideologu virsvadībā bija gudri cilvēki. Viņi zināja par padomju ļaužu neapmierinātību ar birokrātismu, privātās iniciatīvas apspiešanu, slikto materiālo apgādi, pārtikas produktu trūkumu, kļūdām vadošo kadru izvēlē tautsaimniecībā. Viņi zināja, ka cilvēku neapmierinātību var mazināt ar sociālās mitoloģijas palīdzību. Sastopoties ar nemitīgām dzīves grūtībām, cilvēki tiecās pēc glābiņa. Arī padomju cilvēkiem bija vajadzīgs glābējs – mesija. Tāpēc padomju iekārtā laiku pa laikam ideoloģiski tika izspēlēts kaut kāds sociālais mīts, kura funkcija bija cilvēkos radīt ilūziju par mesijas klātbūtni. Piemēram, tāds laiks bija slavenais „Hruščova atkusnis” (Хрущёвская оттепель) no 50.gadu vidus līdz 60.gadu vidum, iedvesmojot padomju ļaudis „jaunām darba uzvarām” arī Padomju Latvijā.

Taču visgrandiozāko sociālo mītu radīja „perestroikas” ideologi Maskavā. Par latviešu tautas glābēju viņi speciāli uzmeistaroja Latvijas Tautas fronti. LTF kļuva latviešu Lāčplēsis, solot sniegt brīvību un labklājību.

Nav jāatgādina, ar ko tas ir noslēdzies un kādas fantastiskās nelietības nomaskēja LTF sociālais mīts. Ar paļāvību uz LTF tauta pamatīgi apdedzinājās. Tauta guva ceturtās, visnepatīkamākās, pakāpes apdegumu. Tas noteikti ir galvenais iemesls, kāpēc šodien latviešu apziņā ir mesijas deficīts un latviešu ētoss pārvēršas demoralizētā monolītā.

Protams, apdedzinājās arī citas tautas. Taču citas bijušās padomju tautas pašlaik nevar sūdzēties par mesijas deficītu. Tā, piemēram, ukraiņi glābiņu gaida no nacionālistiskajiem spēkiem („banderiešiem”). Vidusāzijas bijušo padomju republiku tautas glābiņu gaida no „Ad Dawlah l Islāmīyyah”. Kā zināms, t.s. Islama valsts sola visur ieviest cilvēkiem cienīgu dzīvi. Krievi nav zaudējuši cerību glābiņu sagaidīt no valsts prezidenta. Baltkrieviem vispār nav vajadzīgi mesijas pakalpojumi. „Balto” cilvēku kāda daļa glābiņu saskata III Pasaules karā. Saprotams, tāda  mesijas interpretācija dominē intelektuāļu aprindās. Intelektuāļi nekad nav baidījušies filosofiski apcerēt paradoksālo tēzi par „kara terapiju”.

Pēcpadomju deģenerācijas gados latviešiem kādu brīdi mesija bija „Eiropa”. Lai atbrīvotos no kriminālās dzīves kārtības, latvieši bija ar mieru zaudēt valstisko suverenitāti. 2003.gada 20.septembrī referendumā piedalījās 71,49 % no iedzīvotājiem. Par iestāšanos ES balsoja 66, 97 %.

Piedodiet, bet vai kāds var šodien kaut ko konkrēti pateikt par latviešu mesiju? Mūsu „banderiešiem” nekad nav bijusi autoritāte un reputācija. Mūsu „banderiešos” var sastapt vienīgi licenzētas tautas padibenes. Intelektuāļi latviešu pulkā ir milzīgs retums, tāpēc III Pasaules karš pie mums nefigurē kā mesija. Politiskās partijas kuļās pa dzīvi bez sabiedrības patiesas uzticības un paļāvības. Tās interesē vienīgi patentētus zagļus, plānprātīgus karjeristus, negodīgus biznesmeņus, stulbi ambiciozas un varaskāras „bābas”. Latvieši nevar paļauties arī uz armiju. Latvija nav Turcija. „Islama valsts” sola glābt tikai savējos muhamedāņus. „Eiropa” pati gaida mesiju, lai tiktu vaļā no Briseles dzērājiem un idiotiem. Vietējie tautas glābšanas projekti tiek pārvērsti par diletantisku farsu, degradējot mesijas ideju.

Mesijas trūkums ir ļoti bīstama diagnoze. Tā liecina par tautas garīgo nāvi. Cilvēki ir zaudējuši ilūzijas. Cilvēki bez ilūzijām nav īsti cilvēki, bet postcilvēki, zombēti roboti, bezdvēseliski dzīvnieki, cilvēki, kuri skatās (Homo videt) uz pasauli ar aizsietām acīm, kā šī teksta ilustrācijā.

*Skat.: http://latviesuidiotismukolekcija.blogspot.com/

Novērtē šo rakstu:

0
0