Iesaki rakstu:
Pagājušajā gadā atzīmējām simto gadadienu kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Pastiprināta uzmanība tika pievērsta vēsturei un tās pasniegšanas metodēm. Reizēm mīts ir daudz saistošāks par sausu faktu uzskaitījumu, taču tas nav precīzs no zinātnes viedokļa. Nenoliedzama mīta priekšrocība ir intereses izraisīšana klausītājā vai lasītājā, ko grūti panākt oficiālās vēstures mācīšanā. Bieži vien cilvēks vēsturi saista ar varu un pēdējā uzvarētāja taisnību.
Pēc dažiem gadiem simto dzimšanas dienu atzīmēs arī Latvijas valsts. Lai sabiedrības uzmanība tiktu pievērsta ne tikai matemātiski apaļajam skaitlim, bet arī vēsturiskiem notikumiem, liela nozīme ir mītam. Tas var pildīt savdabīgas reklāmas funkciju, kuras mērķis nav parādīt notikumu lineāro attīstību un loģisko beigu noslēgumu. Dziļāka notikumu izpratne var vairot patriotisko jūtu izpausmi.
Kā piemēru var minēt vienu no slavenākajiem Pirmā pasaules kara mītiem, kura mērķis ir stiprināt attiecīgu rakstura īpašību piedēvēšanu vācu tautai. Īsumā to atgādināšu.
Pēc asiņainā notikuma Sarajevā ievērojami aktivizējās diplomātiskās aktivitātes. Piedošanas un atvainošanās vietā sāka valdīt apsūdzības un draudi. Reaģējot uz vāciešu prasību pēc atvainošanās, 29. jūlijā Krievija pasludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija to uztvēra kā tiešu pret sevi vērstu draudu un Krievijas valdībai deva diplomātijā pieņemto trīs dienu laiku mobilizācijas atcelšanai. Prasības neizpildes gadījumā starp abām valstīm tiktu pasludināts karš.
1. augusts bija brīvdiena, kad atbildīgie ierēdņi Krievijā atpūtās. Tikmēr vācieši, nevarēdami sazināties ar krievu diplomātiem, turēja doto solījumu un pieteica karu Krievijai.
Vācijai bija precīzs mobilizācijas plāns, - katrs vācietis zināja, kurā vietā viņam divu stundu laikā jāierodas. Mobilizācija bija paredzēta karam ar Franciju, taču nevis tiešam uzbrukumam labi nocietinātiem aizsardzības bastioniem, bet gan tās ieņemšanu caur Beļģiju, savukārt Beļģijas aizsardzību garantēja Lielbritānija. 4. augustā Vācija iebruka Beļģijā, līdz ar to piesakot karu arī Lielbritānijai un Francijai.
Pirmā pasaules kara pieredze mainīja mobilizācijas plānu sastādīšanas veidu. Viena plāna vietā tika sastādīti vairāki atšķirīgi plāni, kuri dažādu krāsu aploksnēs glabājās kara apgabalu štābos. Mobilizācijas gadījumā paziņoja, kuras krāsas aploksne ir jāatver, bet pārējās jāiznīcina. Vēstuļu glabāšanas noteikumu pārkāpumu gadījumā atbildīgajai personai draudēja augstākais soda mērs.
Pirms gadsimta lielāko valstu mobilizācijas plāni paredzēja ātru mobilizāciju un ienaidnieka sakaušanu, lai pēc tam armiju varētu izmantot citā frontes vietā. Militārie teorētiķi bija pārāk paļāvušies uz mobilizācijas efektu, kas vēlāk izrādījās kļūdains, - armijas iestiga ilgstošās kaujās. Aizsardzības arsenālā bija parādījušies ložmetēji un dzeloņdrātis, bet militārie stratēģi nebija mainījuši uzbrukuma taktiku, bezjēdzīgā nāvē sūtot uzbrukumā skrienošos karavīrus. Kara māksla prasīja jaunu uzbrukuma koncepciju.
Liela ietekme uzbrukuma plānu veiksmīgā sastādīšanā bija latviešu strēlniekiem. Kara sākumā tā drīzāk bija zemnieciska viltība, kas palīdzēja risināt vietēja mēroga problēmas. Kara beigās starp latviešu strēlniekiem un triecienbrigādēm jau varēja likt vienlīdzības zīmi. No strēlnieku komandieriem vislielāko ieguldījumu jaunās stratēģijas izstrādāšanā deva Voldemārs Ozols.
V. Ozols bija dienējis piecās vai sešās dažādās armijās un piedalījies piecos karos. Četrreiz viņam ticis piespriests nāvessods, no kura divreiz viņš izbēga pats, bet divreiz ticis apmainīts pret citu personu. Plašākai sabiedrībai viņa vārds nav zināms, jo arī Latvija piesprieda V. Ozolam nāvessodu. Ne mazāk saistošas par viņa dzīvesstāstu ir militārās idejas, kuru īstenošanai V. Ozols bija veltījis visu savu dzīvi.
1936. gadā Padomju Savienībā izskatīja jauno uzbrukuma koncepciju. Tās pamatā bija militāro spēku koncentrācija šaurā frontes sektorā ar mērķi ātri pārvarēt pretinieka aizsardzību. Ar toreizējo tehnikas līmeni šī plāna īstenošana izrādījās neiespējama, jo atbalsta militārā tehnika, sarindota kolonnā uz viena ceļa, pārsniegtu 200 kilometru lielu attālumu. Plāns tika noraidīts, bet tā idejiskie atbalstītāji represēti.
1941. gadā ar citu militārās tehnikas līmeni triecienuzbrukuma idejas jau kļuva par realitāti. Uzbrukums sākās nevis plašā frontes līnijā, bet gan šauros frontes sektoros. Kamēr vieni cīnījās ar ļoti lieliem ienaidnieka spēkiem, tikmēr citi bija neizpratnē, vai karš tiešām ir sācies. Pārraujot aizsardzības līniju, uzbrucēji apgriezās un no aizmugures deva triecienu atlikušajai frontes daļai. Plāns bija tik veiksmīgs, ka dažu nedēļu laikā visa padomju rietumu daļa palika bez regulārās armijas.
Triecienuzbrukuma panākumā lielākie nopelni bija vācu militārajiem stratēģiem kā šīs operācijas plānotājiem un īstenotājiem. Taču no idejas attīstības viedokļa to var uzskatīt par starptautisku, kurā lielu ieguldījumu deva arī latvieši. Sevišķi tajā laika posmā, kad par galveno uzbrukuma ieroci vēl nebija kļuvis tanks.
Interesanti, ka paši vācieši īpašu uzmanību pievērš zārku pievienošanas faktam kolonnas arjergardā. Zārku skaits norādīja uz pieļaujamo upuru skaitu, ar kuru bija jārēķinās militārās operācijas plānotājiem. Nav noliedzams, ka tas bija vāciešu izgudrojums, kas netieši norāda uz citu ideju starptautisko raksturu.
Mīta vārda lietošana vairāk norāda uz stāstu, nevis īstenību, tomēr veiksmīgas valsts funkcionēšanai ir nepieciešami arī mīti. Iespējams, ka Latvijas Banka uztur mītu par divu miljonu lielu cilvēku skaitu Latvijā, - šis skaitlis ļoti būtisks ir ārzemju investoriem. Iespējams, ka līdzīgus mītus uztur arī citas valsts iestādes, rūpējoties par veiksmīgāku valsts attīstību.
1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš. Antantes valstis bija uzvarējušas, taču miera līgums tika parakstīts bez tās sastāvā esošā starptautiski atzītā pārstāvja no Krievijas, kuru plosīja pilsoņu karš. Šādos apstākļos gan uzvarētāji, gan zaudētāji bija noskaņoti vienprātīgi , - starp Krieviju un Eiropu jāizveido buferzona jaunu nacionālu valstu izskatā. Tika likvidēta vāciešu dibinātā Baltijas valsts, un tās teritorijā tika nodibinātas citas valstis.
Divdesmito gadu sākumā jaunajai Latvijas valstij bija jārisina varas leģitimitātes problēma iedzīvotāju attieksmē pret valsti. Latvija tika starptautiski atzīta nedēļu pirms dibināšanas, turklāt par tās ārlietu ministru kļuva īpašais Lielbritānijas sūtnis. Varas un sabiedrības saliedēšanai vajadzēja parādīt, ka valstiskums nav dāvināts, bet ir pašu izcīnīts.
Jaunā valsts atteicās no tekstiem, kāpēc būtu nepieciešams izveidot Latvijas valsti. Tika izveidots mīts, kurš vēstīja par to, ka sveša vara sākumā par Latviju gribēja nosaukt Vidzemi. Brīvības cīņās pret krieviem un vāciešiem tās teritorija tika paplašināta. Latgale simbolizēja cīņu pret krieviem, bet Kurzeme – Zemgale simbolizēja cīņu pret vāciešiem. Mīts kļuva iespējams, pateicoties unikālai kultūrvēsturiskai bagātībai – latviešu strēlniekiem. Mēs kļuvām īpaši, nevis tādi paši kā citi.
Mūsdienās sabiedrības un varas saliedēšanai izmanto mītu par labklājību un ekonomisko izaugsmi. Abi mīti nav pretrunīgi, taču ir tik atšķirīgi, it kā būtu rakstīti dažādās valodās. Daudziem valsts iedzīvotājiem joprojām ir dārgs mīts par Latvijas izveidošanu. Cik lielā mērā šie cilvēki Latviju uzskatīs par savu, nevis svešu valsti, tas ir atkarīgs arī no simtgades svinību organizētājiem.