Iesaki rakstu:

Lielu sabiedrības sašutumu pagājušonedēļ izraisīja Liepājas tiesas spriedums. Tēvs un dēls, Jevgeņijs un Oļegs Smirečanski, ilgāku laiku seksuāli izmantojuši mazu meitenīti. Viss sācies, kad meitenītei bijuši pieci gadiņi, un kopumā ildzis apmēram piecus gadus... Abiem pedofiliem piespriestas divsimt stundas piespiedu darba un probācijas uzraudzība.

Šis tiesas spriedums publiski nav pieejams. Tas, protams, liedz precīzi, pilnvērtīgi komentēt notikušo. Varu paust tikai savas vispārīgas domas.

Cilvēciski šāds spriedums man nav saprotams, ar prātu aptverams. Nepiespriežot cietumsodu, kāds tos pedofilus divās paaudzēs – tēvu un dēlu – ir dikti pažēlojis, pasaudzējis.

Pat noziedzīgajā pasaulē ir savi “tabu”, savi morāles principi, un tiem, kuri darījuši pāri bērniem, cietumā nereti nākas izbaudīt uz savas ādas arī ieslodzīto “piespriestos” sodus. Agrāk pedofiliem, cietumā nonākušiem, pat tika “piespriests” un izpildīts “nāvessods”.

Nākas dzirdēt, ka Latvijas cietumi ir piepildīti. Tāpēc laiku pa laikam kādus izlaižot brīvībā pirms soda izciešanas termiņa beigām. Arī tiesu darbā esot manāma tendence – kad vien iespējams, piespriež ar reālu brīvības atņemšanu nesaistītus sodus.

Dažkārt dīvainus, neizprotamus spēles noteikumus diktē Eiropa. Arvien mazāku autoritāti Latvijas juristu aprindās bauda Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tās spriedumi nereti liek secināt, ka noziedznieki un viņu tiesības ir svarīgāki nekā viņu upuri un upuru tiesības.

Cilvēktiesības nereti tiek pārprastas, pārspīlētas. Piemēram, vēl nesen pederastija un lesbiānisms pret nepilngadīgo bija skaidri un gaiši ierakstīti Krimināllikumā. Vairs nav. Izskatās, ka drīz vien varētu pienākt laiks, kad krimināli sodīs to, kurš pederastu ir nosaucis par pederastu.

Apsveicama ir tiesībsarga Jura Jansona vēršanās Saeimā ar lūgumu izvērtēt nepieciešamību Krimināllikumā noteikt, ka dzimumnoziegumam pret nepilngadīgo neiestājas kriminālatbildības noilgums, paredzēt atbildību par netiklu darbību izdarīšanu ar mazgadīgo, kā arī soda bardzību noteikt, ņemot vērā cietušā vecumu.

Es uzskatu, ka visos gadījumos, kad noticis dzimumnoziegums pret nepilngadīgo un jo īpaši pret mazgadīgu bērnu, vainīgajiem ir jāpiespriež reāls cietumsods. Smagākajos gadījumos – mūža ieslodzījums. Dzimumnoziegums pret bērnu – tas nav un nekad nedrīkst būt normāli. Papildu sodam jābūt ķīmiskai kastrācijai. Ja tā nelīdz, tad – fiziskai.

Liepājas tiesas sprieduma sakarā man nav saprotams arī tas, ka abiem pedofiliem vien jāatmaksā kompensācija, kuru valsts izmaksājusi cietušajai, – 1120 eiro. Kā tas var būt, ka vienīgā kompensācija, kuru šajā lietā saņems cietusī, ir šī, valsts izmaksātā? Ir gan vēl arī iespēja cietušajai vai viņas pārstāvjiem papildu kompensāciju pieprasīt civiltiesiskā kārtībā.

Viena no kriminālsoda pamatfunkcijām ir – atturēt ne tikai notiesātos, bet potenciāli arī citas personas no līdzīgiem nodarījumiem nākotnē.

Likumdevējs ir tautas gribas īstenošanas instruments. Katram tautas gribas īstenošanas rezultātā pieņemtam likumam un uz tā pamata taisītam tiesas spriedumam jāsignalizē, kāda ir mūsu valsts attieksme pret konkrētiem likumu pārkāpumiem.

Neapšaubāmi tiesu varai ir jābūt neatkarīgai, tiesu vara ir jāciena. Tomēr sabiedrībai ir tiesības pievērst uzmanību nesaprotamiem, pārlieku maigiem sodiem. Tāpēc es vērtēju pozitīvi, ka liela sabiedrības daļa, nebūdama mierā ar notikušo, iniciē un iesaistās pilsoniskas sabiedrības cienīgās aktivitātes. Aktīvi diskutē publiskā telpā. Rīko piketus. Raksta un paraksta petīcijas.

Sabiedrības iesaistīšanās liecina, ka tā pamazām atveseļojas un aug. Tā apliecina, ka latvieši pamazām atbrīvojas no “kalpa kompleksa”. Proti – attieksme mainās no “ai, ai, ai, diezkas jau nav, bet ko tad mēs, nabadziņi, varam tur padarīt...” uz “pagaidiet, pagaidiet, kas tad tas, kas te, mūsu valstī notiek?!”.

Mūsu summa ir mūsu valsts. Rūpēsimies par katru saskaitāmo! Visupirms – katru bērnu. No paaudzes uz paaudzi.