Iesaki rakstu:

Reiz viena no pasaules vadošajām un pazīstamākajām feministēm lesbiete Andrea Dworkins deklarēja, ka jebkādi dzimumsakari starp vīrieti un sievieti no vīriešu puses esot vardarbība. Nav zināms, kādai feminisma skolai seko MOZAIKAI draudzīgā mūsmāju feministu organizācija "Resursu centrs MARTA", bet tā mēģinājumi institucionalizēt savus murgus ir ieturēti īsti Andrea Dworkinsgarā.

Ja vīrietis ielaižas ar vieglas uzvedības sievieti, tad viņš ir vardarbīgs noziedznieks un pelnījis sodu. Ir jākriminalizē šādas vīriešu darbības - tādu prasību MARTA 24. februārī iesniedza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai un par to diskutēja LR1 Aktuālajā tematā.

Feminisms pats no sevis nekad nepārstās ģenerēt savas subversīvās inovācijas, tas neapstājoties ies uz priekšu, ja vien netiks apturēts. Pie mums imunitāte pret tā totalitārismu vēl ir diezgan liela, taču laiku pa laikam tā jāatsvaidzina. Šim nolūkam Kitty Sanders raksta pārstāstījums.

***

Runājot ar cilvēkiem par feminismu, es nonācu pie dīvaina atklājuma - izrādās, ka daudzu ļaužu ieskatos feministe joprojām ir dāma biksēs, īsiem matiem un cigareti zobos, vai arī biznesa sieviete uzvalkā un ar zemu balsi. Cilvēki bieži vien attiecas pret mūsdienu feminismu kā pret kādu frīku ideoloģiju, vai vienkārši neitrāli liberāli - "nu, ļaujiet viņām cīnīties par tām tiesībām, kāpēc gan ne".

Bieži tie ir neizpratnē - kāpēc man, sievietei, ir agresīva attieksme pret feminismu, jo taču "tas bija tas, kas man deva visu". Esmu nogurusi skaidrojot, ka "to visu" gan man, gan lielākai daļai sieviešu ir devis tikai tīrais "vīriešu" konservatīvisms.

Tādēļ, ka šādi maldu stereotipi gāžas uz mani tonnām un ik reizi to visu atkal izskaidrot ir pāri maniem spēkiem, es nolēmu mēģināt īsi aprakstīt, kas ir mūsdienu feminisms tādā formā, kādā tas pastāv Rietumos un cenšas tikt introducēts jaunās teritorijās.

Agrīnajam feminismam bija diezgan cēli mērķi, bet, kad tie tika sasniegti, tas sāka zaudēt savu nozīmi, un 1960. gados nepieciešamība pēc feminisma bija zudusi pavisam. ASV bija sākusies seksuālā revolūcija, Eiropā bija beidzies totalitārais laikmets, Padomju Savienībā tika īstenots "ģimenes matriarhāts", Latīņamerikā sieviešu tiesības bija pilnībā īstenotas. Sieviešu tiesību nepieciešamība palika tikai islāma pasaulē, Āfrikā un atpalikušajās Āzijas valstis. Pasaules lielākajā daļā feminismam vajadzēja izzust tāpat, kā izzuda zirgu pajūgi auto transportlīdzekļu laikmetā.

Taču tas neizzuda, bet pārdzima. Par šo pārdzimušo feminismu es arī vēlos parunāt. Jāpiebilst, ka ir virkne marginālu autoru, kas sevi dēvē par feministēm piemēram, Camilla Paglia, http://magazines.russ.ru/inostran/1996/10/cuznec1.html bet patiesībā cīnās pret mainstream feminismu, jo saprot, ka tas ir kļuvis par domu brīvības nomākšanas instrumentu. Vispirms es atzīmēšu galvenos "ideoloģiskos punktus", bez kuru apjēgas ir grūti izprast mūsdienu feminismu. Šī kreisā ideoloģija ir paranoiska un konspiroloģiska. Tā ir ekspansīva, jo tai pastāvīgi ir jāpaplašina savas darbības sfēra.

Feminisma ietvaros darbojas dažādi novirzieni, gan tādi, kas izskatās civilizēti un patīk ASV un Eiropas mājsaimniecēm, gan margināli un radikāli, piemēram, anarho-, lesbo-, eko-, u.c. feminismi, vai pat V.Solanas fani, kas iestājas par vīriešu sabiedrības pilnīgu iznīcināšanu. Feminisms, kā jau katra liela kustība, nav viendabīgs.

Apskatot kreiso politiskās metodes, mēs redzam šādu ainu: to organizācijas, partijas un grupējumi ir pastāvīgā kustībā, apvienojoties un sadaloties. Viņi maina savus nosaukumus un drudžaini meklē veidus, kā iekļaut savā orbītā sabiedrotos no dažādām vidēm - gan no "zelta jaunatnes", gan no nelegāliem imigrantiem.

Šis neviendabīgums tomēr nav vājuma pazīme. Feminisms tāpat kā jebkura kreisā koncepcija atrodas pastāvīgos jaunu nozīmju un stratēģiju meklējumos, un, būdams paranoisks, tas līdztekus cenšas izstrādāt "metodes cīņai pret ienaidnieku". Jo ienaidnieka meklēšana paplašina piemērotu metožu un eksperimentu meklēšanas telpu.

Liberālais feminisms atšķiras no radikālajām feminisma kustībām tāpat, kā Eiropas sociāldemokrāti atšķiras no Eiropas komunistiem. Gan šie, gan tie ir kreisie un tātad savā būtībā pretdabiski un destruktīvi. Atšķirība ir tikai retorikā. Komunisti ir daudz radikālāki, sociāldemokrāti mērenāki, bet abas nometnes ir kā asins brāļi, kuri neies viens pret otru. Viņu varas rezultātā tiek ieviests politkorektums, iznīcināta reliģija, nacionālā identitāte un ģimenes vērtības. Komunisti tikai mēģina to darīt ātri, bet par tiem gudrākie sociāldemokrāti - lēnāk, bet drošāk, aprēķinot nākotnes perspektīvas.

Komunisti ir rīkojušies diezgan nemākulīgi, kā pārliecinošākais piemērs tam – neveiksmīgais padomju eksperiments. Tādēļ komunisti šodien reti kur ir pie varas, to vietā ir mērenie kreisie, kuri nav mazāk perversi un asinskāri par sarkanajiem, vienkārši viņi ir pacietīgāki.

Feminisms, kas ir daļa no kreisā diskursa, protams, arī ir ņēmis vērā gūtās mācības un tiecas uz savu mērķi bez pārāk radikālas retorikas. Tas tomēr tā paranoisko un ekspansīvo būtību nedara mazāk bīstamu.

Feminisma paranoja ir tur, ka tā ir sazvērestības teorija, līdzīga masonu sazvērestības, vai citplanētiešu Zemes iekarošanas teorijām. Tikai masonu vai citplanētiešu vietā feminisms noliek vīriešus. Visa feministu mitoloģija un filozofija ir balstīta uz pieņēmumu par vīriešiem kā sieviešu absolūtiem ienaidniekiem. Kreiso "loģikas" garā vīriešiem tiek piedēvētas pretrunīgas īpašības - piemēram, tie esot stulbi un ļauni sadisti, kas domājot galvenokārt par sadistiskiem eksperimentiem, totalitārām hierarhijām, vardarbību un seksu. Viņi valdot pār pasauli un pilnībā to kontrolējot vai nu tieši ar "vīriešu kapitāla" varu un "vīriešu politiskajām doktrīnām", vai netieši - caur “vīriešu valodu” un diskursiem, kuri paredzēti “sievišķā pirmsākuma” apspiešanai. Galvenā vīriešu totalitārisma metode esot tāda, ka sieviete tiekot uztverta kā lieta. Uz to arī tiek balstīta gandrīz visa feministu mūsdienu pasaules kritika.

Vīrieši saskaņā ar feminisma koncepcijām neko nedarot tāpat vien. Viss no viņu puses darītais nesot sievietēm tikai ciešanas un apspiestību. Feminisma loģika: kas ir labs vīriešiem, tas ir slikts sievietēm, tikai viņas pašas to nezina. Tas fundamentāli atšķiras no vecā, pirmā viļņa feminisma, kurš vienkārši vēlējās dot sievietēm piekļuvi specifiskiem "vīriešu dzīves labumiem”. Modernais feminisms lietas aplūko agresīvi un interpretē paranojāli. Lūk, daži kuriozi piemēri: Sabiedriskās domas toleranci pret sieviešu smēķēšanu esot veidojuši vīrieši, lai pieradinātu sievietes pie orālā seksa, un tādējādi radītu vēl lielāku sievietes pazemošanu seksuālajā procesā.

Seksuāla satura vizuālo materiālu legalizāciju esot panākuši agresīvie tēviņi, lai uz ekrāniem vērotu vardarbību un sievietes pazemošanu. Ar seksu gan nogāja greizi - problēma ir tur, ka sievietes to bieži vien mīl pat vairāk nekā vīrieši. Tāpēc feministes izstrādāja koncepciju, ka sekss ir dominējošās vīriešu hierarhijas izpausme un tas nevar patikt sievietei. Bet sievietes gadsimtiem ilgi tikušas izvarotas un apspiestas, un nu tās ir psiholoģiski iemācījušās gūt baudu šajā procesā. Sievietēm vajadzētu atturēties no seksa, jo viņas atšķirībā no sadistiskiem un rupjiem vīriešiem ir garīgas un cildenas, to ideāls ir sēdēt pludmalē, spēlējot kokli un komponējot vārsmas savai dzīves draudzenei. Dzimumsakari starp vīriešiem un sievietēm vienmēr ir izvarošana.

Sievietes, kuras mīl vīriešus, tiek sauktas par kolaboracionistēm, "nodevējām, kas sadarbojas ar okupantiem" – termins, ko šajā kontekstā ieviesa bēdīgi slavenā Andrea Dworkin.

Skaistumkopšana nav nekas vairāk kā fašistiskās vīriešu varas iestādījums, lai izveidotu vienotu skaistuma standartu visām sievietēm. Feministēm ir grūti pieciest runas par estētiku un sevis pilnveidošanu, jo tām bieži ir tiešām ļoti briesmīgs izskats, un, otrkārt, tās uzskata, ka sievietē jāmīl personība, nevis ķermenis. Daudzas feministes noraida depilāciju un dezodorantus, kas tomēr neliedz tām apsaukāt vīriešus par "smirdošiem, spalvainiem tēviņiem”. Fitnesu viņas bieži salīdzina ar nacistu koncentrācijas nometnēm un piespiedu darbu - ierakstiet Googlē frāzi body fascism, tur būs miljons atbilžu, palasiet paši. Viņas visā nopietnībā ieviesa terminu fatism, no vārdiem fat un fascism. "Fašisms attiecībā uz resnajiem".

Pieprasot aizliegt vizuālo erotiku, viņas sabalso ar tiem kreisajiem radikāļiem, kuri bija nolēmuši, ka termins "veselība" ir fašistisks (sk. health fascism), jo tas nomāc "neveselību". Starp citu, bija pat vesela kreisā medicīnas skola, kas pamatojas uz šo postulātu, uzskatīja, ka slimie ir progresīvāki par veselajiem, un, ka veselība ir „bioloģiski-fašistisks murgs”. "Izveidosim no slimības ieročus" – bija viņu vispazīstamākais sauklis.

Šādu radikālu retoriku gan nesastapsim feminisma projektos, kas virza izmaiņas sabiedriskajā domā un likumdošanā, tā ir vairāk raksturīga iekšējai lietošanai. Feminisma pretdabiskums tieši izriet no tā pašreizējām pozīcijām. Deklarējot sevi kā spēku, kura misija ir panākt vienlīdzību, tas faktiski nodarbojas ar vīriešu diskrimināciju - un ir guvis ievērojamus panākumus šajā ziņā. Feminisma un feminizācijas loma ģimeņu izārdīšanā un bērnu atņemšanā tēviem ir milzīga.

Pretdabiski ir centieni savienot nesavienojamo - cīņu par tiesībām ar diskrimināciju un patiesību ar meliem. Tā tas ir ar mūsdienu feminismu.

Feminisma ekspansīvais potenciāls ir ļoti augsts. Neirotiskā kreisā ideoloģija ir spiesta nepārtraukti uzturēt fanātismu savos sekotājos, lai bloķētu skaidru saprātu un loģisku domāšanu.

Lai pieturētu savus sekotājus, feminismam ir pastāvīgi jāuztur augstā līmenī histērijas un neirozes. Šeit meklējami iemesli pēkšņām, it kā spontāni uzliesmojošām masveida histērijām, piemēram, "katrs bērns ģimenē ir apdraudēts", "katru draudzes locekli izvaro priesteri," u.c. "Vertikāļu izskaušanas" orbītā nepieciešams iesaistīt arvien jaunus un jaunus objektus, jo vieni un tie paši meli nogurdina sabiedrību.

Tāpat kā katra kreisā ekspansīvā doktrīna feminisms ir ieinteresēts "jaunā dzīves telpā" savu eksperimentu veikšanai. Feminisma kustībai lielu interesi izraisa valstis, kurās tas nav vēl iedzīvojies, tāpēc tiek konstruētas dažādas jaunas idejas. Spilgti piemēri ir Femen un Pussy Riot. Būtība nav kailajās krūtīs. Un pat ne dejošanā baznīcā - baznīcās it kā varētu būt vieta ikvienam, pat "ķertajiem". Viņu galvenais mērķis nebija uzbrukums baznīcai - feminisms uzbrūk kristietībai ar pavisam citādām metodēm, piemēram, citējot Bībeli postmodernisma stilā ar mainītiem vietniekvārdiem, dekonstruējot kristīgos principus, mākslā attēlojot Kristu ar apustuļiem-sievietēm utt. Būtība ir tur, ka Femen un Pussy Riot izplatot t.s. „lipīgās replikācijas” tādās visai konservatīvās valstīs, kā Krievija un Ukraina, meklē iespējas tur iedibināt idejiskus perēkļus.

Femen un Pussy Riot ir kreisie grupējumi, kas darināti pēc radikālo kreiso postmarksisma strāvojumu mērauklām. Viņu mērķi ir hierarhiju un dabīgo sociālo vertikāļu likvidēšana, tātad arī naids pret ģimeni, reliģiju utt.

Pretstāvēšana feminisma sērgai un imunitātes izstrādāšana ir ļoti svarīgs uzdevums. Tāpēc, ja cilvēki, īpaši konservatīvie, dažreiz uzvedas kā akli kaķēni – to ir sāpīgi uzlūkot. Man personīgi ir milzīga nepatika redzēt, ja gudrs un kompetents cilvēks zaudē domāšanas spējas, tiklīdz pieskaras "sieviešu jautājumam". Viņš sāk kaut ko vāvuļot par feminisma lietderību un nepieciešamību, par diskrimināciju nodarbinātībā (ne man, ne manām paziņām nekad nav nācies sastapt kaut kādu diskrimināciju, lai arī esmu strādājusi gan par tulku, gan žurnālisti, gan tetovētāju – it kā taču būtu bijis jāsastopas ar šo vīriešu šovinismu).

Visu veselīgo lietu - konkurences, hierarhijas, ģimenes, nacionālisma, prieka un dabiskuma ienaidnieki ir mākslīgās kreisās ideoloģijas, viena no kurām ir mūsdienu feminisms. Tas nav ieinteresēts sniegt tiesisku vai sadzīvisku palīdzību sievietēm, jo sievietes jau sen ir ieguvušas šādas tiesības.

Nobeidzot es gribu sacīt - vienmēr ir jācenšas, kaut vispārīgi, zināt mūsdienu ideoloģijas un koncepcijas. Tas pasargā no daudzām kļūdām, kuras var būt arī fatālas. Vīrieši - nebaidieties iebilst pret to, kas jums nepatīk, jo īpaši tad, ja tas ir neveselīgs un pretdabisks. Nost ar politkorektumu! Un sievietes - ja vien jūs nedzīvojat kādā lāču migā, kur pastāvīgi sit, izvaro, un kur komplimentus sievietes saņem svilpienu veidā, apzinieties vienkāršu lietu - katrai saprātīgai sieviete mūsdienu civilizētā kristīgā valstī ir jābūt antifeministei. Es labi saprotu, ka daži vīrieši ir diezgan pastulbi, pati esmu sastapusi nepatīkamus tipus. Bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka tas ir reti. Es esmu pārliecināta, ka jūs, ieskatoties savā atmiņā un pieredzē, atradīsiet daudz daudz vairāk labu vīriešu nekā sliktu. Ja jums kaut kas trūkst, vai nepatīk – mēģiniet to savest kārtībā pati, 90% gadījumos to ir iespējams izdarīt.

Bet nemeklējiet palīdzību pie feministu organizācijām, diskursiem un ideoloģijām – cilvēka spēlēs ar sātanu sātans vienmēr uzvar. Viņš jūs ievilks savā teritorijā, un tur viņam ir pārspēks.