Iesaki rakstu:
Rakstnieces Māras Svīres teksts „Aizved mani uz Munameģi!” kopš Jāņa Streiča filmas Limuzīns Jāņu nakts krāsā latviešu apziņā folklorizējies tik pamatīgi, ka mums pat neienāk prātā jautāt, kādēļ ne tikai igauņi, bet arī paši latvieši kaut ko tādu nesaka par Gaiziņu?
Ja uz mūsu likteņkalnu palūkojas no teiku un nostāstu tālēm, no pirmskara Latvijas un pat padomju laika skatu kartiņu burvības, tas šķiet gauži aplami. Gaiziņš un tā apkaime liekas pat skaistāki, iedvesmīgāki par Munameģi, sevišķi mūsu sirdij un prātam. Arī ja raugās no formālā viedokļa, tur ir Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus, Natura 2000 teritorija, dabas aizsardzības programmas LIFE protektorāts, neskaitāmu aizsargājamu augu, dzīvnieku un biotopu mājvieta, teiksmainā Dieviena.
Taču šodien uz Gaiziņu ciemiņus un saviešus labāk nevest. Vairāk nekā divdesmit valsts atjaunotās neatkarības gados Madonas novada amatperonu un novadā izvietoto valsts uzraudzības iestāžu bezatbildīgi pieļautā un, izskatās, pat veicinātā nacionālās bagātības izsaimniekošana kādreiz jaukās, latviskās kultūrvides ainavas degradējusi līdz nepazīšanai.
Aizsargājamās kalnu nogāzes un trauslo biotopu gravas pārvērstas baigos, par līdz 30 m platos „šļūcambiznesa” kanālos, tehnokrātiskās slēpju trasēs. Arī „dumjās dabas” veidotie kalni barbariski uzbērti un pārveidoti. Bet ielejās Gaiziņkalna iekarošanas nekaunīgākais „pionieris” Gunārs Ķirsons jauku skatu vietā atstājis vienīgi lauskas no savas jau sākotnē avantūristiskās ieceres uzbūvēt līksmības kompleksu 3000 cilvēkiem, planēt lidlauku un ar toreizējā satiksmes ministra Šlesera svētību par nodokļu maksātāju naudu Latvijas sirdī iedurt automaģistrāli.
Laikam jau izpalīdzēdams „labajam cilvēkam” un tagadējam atbalstītājam, Šlesers arī panācis pirmskara Latvijas lepnuma – Ērgļu-Rīgas dzelzceļa līnijas demontāžu. Sak, lai nebūtu vilinājuma jaunās automaģistrāles vietā izmantot šo, Vidzemes augstienes klimatiskajiem apstākļiem krietni piemērotāko transporta veidu.
Vienīgais labi, ka mums bijusi darīšana tikai ar mākoņu stūmējiem. Slikti, ka viņu minhauzeniskie plāni Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū tomēr atstājuši nedziedināmas rētas - pamestus, pusraktus dīķus, grants krāterus un betona atkritumus. Prātam nav pat aptverams, kā vietā, ko it kā sargā gan Eiropas, gan Latvijas likumi, uzņēmējiem vandāļiem izdevies iestumties ainavā ar tik neiederīgām būvēm kā, piemēram, kolhoza lopu fermā izvērsto Lido ēdnīcu.
Taču viss nostājas savās vietās, ja zinām, ka toreizējais Andra Šķēles (bet tagad arī Šlesera) politbiznesa partneris un Madonas pilsētas, rajona, visbeidzot novada neaizstājamais priekšsēdis Andrejs Ceļapīters jau 2004. gada maijā, apspriezdams dabas parka „Gaiziņkalns” dabas aizsardzības plānu, gluži vai ar šai pašā „biznesā” ienteresētā Ķirsona muti vīzdegunīgi izsmējis gan aizsargājamos, tāpēc „traucējošos” biotopus, gan mudinājis saudzējamās (!) ainavas „ekspluatēt un izmantot no ekonomiskā viedokļa” (Dabas parka „Gaiziņkalns” dabas aizsardzības plāna protokoli).
Tas nekas, ka pasaulē neviens nacionāla mēroga liegums nav dibināts dažu personu „ekonomiskai izmantošanai” jeb kampšanai. Savukārt 2006. gada 22. decembra laikrakstā NRA, papildinādams Ķirsona ņirgāšanos par Gaiziņkalna vides aizstāvjiem, Ceļapīters cinisko nodomu nacionālajā svētvietā un dabas parkā iedēt ēstuvju „dislenjlendu” apjūsmo pavisam atklāti: „Tas ir fantastisks projekts... to vajag ar pozitīvām emocijām atbalstīt, lai neliktu sprunguļus riteņos.”
Un Madonas pašvaldība sprunguļus „likteņkalna” postītāja kaujas ratu riteņos nemet. Arī tad ne, kad Ķirsons, apgānīdams vissenākās latvju sauszemes teritorijas dzīvību, patvaļīgi rokas, kur vien ienāk prātā, bez seku izvērtējuma aizsprosto Viešūra izteci, valstī augstāko ezeru pārvērsdams privātā zivju dīķī. Vēl vairāk. Soda vietā viņš vienmēr sagaidījis Madonas novada, kā arī tur izvietoto valsts uzraudzības iestāžu pazemīgu atbalstu. Tai skaitā Viešūra ezeru kā dāvanu uz 99 gadiem. Par ko? Vestienas skolā pirms vairākiem gadiem uz šo jautājumu man atbildēja svētā vientiesībā: „Kā, bet viņš taču mums uzdāvināja televizoru!”
Kas no Ķirsona dāsnuma un novada pateicības par tālrādi iznācis? Vispirms jau nacionāls negods. Kauns. Turklāt fantastiski ekonomiskie un morālie zaudējumi, īsā laika sprīdī nejēdzīgi sagraujot to, kas nepieder tikai šīm paaudzēm.
Vai pilsoņi Ceļapīters, Ķirsons un viņam līdzīgie mums kādreiz atdos nolaupīto Gaiziņu – kaut kādā ziņā vissvarīgāko latviskās identitātes simbolu? Vai kāds mūsu valstī pārtrauks arī nacionālo ainavu izsaimniekošanu un par to saņems pelnīto sodu? Vai Valsts kontrole ķersies arī pie šādu noziegumu izvērtēšanas un vainīgo meklēšanas? Jo nozagts tilts, ceļš vai neuzcelta Gaismas pils ir tikai pusbēda. Izķērnāta dzīvestelpa nozīmē kaut ko baigāku - izkropļotu nākotni.
Pagaidām jāatzīst, ka jebkuram latvietim ar sirdsapziņu un godaprātu jālūdzas: „Neved mani uz Gaiziņu!”