Iesaki rakstu:

Medicīnas tūrisms tika piesaukts kā viena no Latvijas iespējām ķepuroties ārā no ekonomiskās krīzes. Protams, ar to tika domāta svešzemju slimnieku plūšana uz Latviju un ārstēšanās par savu naudu. Taču īstenu vietējo medicīnas tūrismu nodrošina arī mūsu valstī noteiktā veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, ļaujot gluži kā detektīvam izspēlēt spēli ar nosaukumu „Pacients seko naudai”.

Ārstniecības likums gan skaidri nosaka, ka ikvienam Latvijas pilsonim, nepilsonim un vēl virknei personu ir tiesības uz valsts apmaksātu veselības aprūpi, veicot tikai pacienta līdzmaksājumus. Turklāt likumā ir arī šāds pants: „Ārstniecības pakalpojumus šā panta pirmajā daļā minētajā apjomā sniedz tajā laikā un vietā, kad un kur tas nepieciešams, atbilstoši ārstniecības personu kvalifikācijai un attiecīgajā ārstniecības iestādē diagnostikā, ārstnieciskajā un pacientu aprūpē izmantojamā aprīkojuma līmenim."

Savukārt Ministru kabineta noteikumi „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” nepārprotami nosaka, ka personai no valsts budžeta līdzekļiem un viņa paša maksājumiem (pacienta iemaksa, līdzmaksājums) šajos noteikumos un citos veselības aprūpi reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā nodrošina... – un tālāk uzskaitīts viss, ko tad nu nodrošina. Vēl stingri piekodināts, ka pie valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem var tikt ar ģimenes ārsta nosūtījumu.

Lai deviņu ārstu konsīlijs lemtu par hroniskas, neārstējamas slimības uzturošo medikamentu maiņu, tiku nosūtīta (ar ģimenes ārsta nosūtījumu) uz 26 laboratoriskiem un 6 diagnostikas izmeklējumiem. Par laimi ar laboratoriskajiem izmeklējumiem viss ir ārkārtīgi – tos veic vienuviet jebkurā laikā. Taču, lai tiktu pie diagnostiskajiem izmeklējumiem, tiku jaukā „apceļo Latviju” izbraucienā.

Kā jau katrs ceļojums, arī šis sākās ar nopietnu izpēti. Kad divās ģimenes ārsta ieteiktajās ārstniecības iestādēs skaidri un gaiši pateica, ka šogad kvotas šiem izmeklējumiem izsmeltas un jāzvana nākamā gada sākumā, sapratu, ka jāņem talkā Nacionālais veselības dienests un jānoskaidro, kurās vēl ārstniecības iestādēs veic man nepieciešamos valsts apmaksātos izmeklējumus.

Bruņojusies ar milzu pacietību un neatlaidību, apzvanīju visas NVD nosauktās iestādes Rīgā. Tā kā konsīlijs, kurš pulcējas reizi trīs mēnešos, nolēmis kopā nākt jau pēc trīs nedēļām, manai vajadzībai nederēja pat tās iestādes, kuras solīja pierakstu novembra beigās.

Taču, ja esmu gatava maksāt pati – par katru izmeklējumu vidēji 40  eiro – laipni lūgta, kad vēlaties - rīt, nākamnedēļ otrdien vai pēc nedēļas, un kad jums ērtāk – rīta pusē vai pēcpusdienā.

Tātad aparāti un speciālisti nav pārslogoti, vienīgā problēma ir valsts nauda jeb kvota, kas iedalīta katrai iestādei konkrētā izmeklējuma veikšanai.

NVD ieteica, ka varbūt kaut kur ārpus Rīgas būšot vieglāk atrast vēl kādu brīvu vietiņu.  Tad nu ķēros pie tuvāko pilsētu ārstniecības iestāžu apzvanīšanas. Jelgava, Ogre, Sigulda, Jūrmala arī piedāvāja ne ātrāk kā oktobra beigās.

Nu ko, Latvija nemaz nav tik liela, lai neaizvizinātos arī kādu gabaliņu tālāk. Beigu beigās pēc sešu stundu mērķtiecīgas zvanīšanās biju tikusi pie saviem izmeklējumiem sev atvēlētajās trīs nedēļās Ventspilī (3 izmeklējumi), Valmierā (2 izmeklējumi) un Jēkabpilī.

Par laimi šajās ārstniecības iestādēs bija pat gatavi pielāgoties un tad, ja spēja nodrošināt vairākus izmeklējumus, atrada brīvas vietiņas vienā un tajā pašā dienā. Lai gan, lai saņemtu izmeklējumu rezultātus, vienalga būs jādodas uz šo pilsētu vēlreiz.

Un tagad, cienījamie valstsvīri, varbūt paskaidrosiet, kādēļ, ja reiz nauda budžetā man nepieciešamajiem izmeklējumiem ir, tā nenonāk tā kā likumā paredzēts - vietā un laikā, kur tas nepieciešams?

Kādēļ man jānodarbojas ar medicīnas tūrismu, lai tiktu pie šiem izmeklējumiem un jāpavada vesela darba diena, lai atrastu, kurā valsts nostūrī atvēlētā nauda vēl nav iztērēta? Kam īsti ir domāta valsts apmaksātā veselības sistēma – ārstniecības iestādēm, lai tiktu pie atvēlētās kvotas, vai tomēr pacientiem, kam ārstniecības pakalpojumi nepieciešami?

Un kā šāds medicīnas tūrisms ietekmē valsts budžetu un ekonomiku? Lai gan fiziski esmu spējīga strādāt, tomēr tieši dzenāšanās pakaļ veselības naudai liek man ņemt slimības lapu un kļūt par nastu sociālajam budžetam.

Starp citu, 10 miljonus apēdusī un vēl 18 miljonus eiro prasošā e-veselība sola nodrošināt elektronisko pierakstu. Un vai tad, ja nebūs jāgaida, kamēr reģistratūrā paceļ telefona klausuli, bet savu pieteikumu varēs ievadīt pats elektroniski, šis tūrisms tiks izskausts?