Iesaki rakstu:

Cilvēki rīkojas atbilstoši tam, ko viņi domā un kā viņi jūtas. Tas, kā jūtamies, ietekmē domas. Un otrādi – sajūtas raisa domas. Domas un sajūtas ir pamats jeb iemesls tādai un citādai mūsu rīcībai (kā juristi saka – darbībai vai bezdarbībai).

Daudzi latvieši diemžēl ilgstoši nav domājuši, jutušies, runājuši un rīkojušies kā savas zemes saimnieki. Tieši šī iemesla un nevis Briseles, Vašingtonas vai Maskavas dēļ liela daļa mūsu tautas ir spiesta mitināties, tēlaini izsakoties, “Maslova piramīdas pirmajā vai pat pagrabstāvā”.

Esmu pārliecināts – ja tāda izvērsta, paplašināta Satversmes preambula (priekšvārds jeb ievaddaļa), kādas projektu ir radījis cienījamais jurists Egils Levita kungs, būtu iekļauta mūsu valsts Satversmē jau līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, latviešu nācija savā attīstībā būtu tikusi daudz augstāk un daudz tālāk. Līdz ar to – arī mūsu valsts attīstība. Un arī juridiskās domas attīstība (pilnīgi iespējams, ka citāds būtu kaut vai, piemēram, Satversmes tiesas spriedums t.s. “Abrenes atdāvināšanas lietā”).

Mūsdienās valsts okupācija notiek ne vairs ar tanku un karavīru, bet “maigās varas” un naudas varas palīdzību. Tas, ko Satversmes preambulas paplašināšanas labā dara Egils Levita kungs un viņa domubiedri (tai skaitā – Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepānes kundze), pēc ieguldītā domas un gara spēka faktiski ir mūsdienu ekvivalents pagājušajā gadsimtā notikušajām militārajām cīņām par Latvijas neatkarību un pret tās apdraudētājiem. Tāpēc E. Levita kungs un viņa domubiedri, kuri ir šo mūsdienu cīņu frontes priekšgalā, ir savas tautas cienījami, godājami, aizstāvami.

To, ka latvieši tika pie savas valsts, es – izsakoties Civillikuma juridiskajā terminoloģijā – vērtēju gan kā atlīdzību, gan kā dāvinājumu ar uzlikumu. Atminos, ka pretlatviskā “otras valsts valodas” referdenduma sakarā rabīns, dr. paed. Menahems Barkahans teica: “Mēs redzam, ka Dievs grib, lai šeit būtu latviešu tauta un zeme.” Ja neturpināsim pildīt uzlikuma nosacījumus, pazaudēsim gan dāvinājuma priekšmetu (savu valsti), gan atlīdzību, kuru mūsu senči ar saviem sviedriem un asinīm izcīnīja sev un nākamajām latviešu paaudzēm.

Lestenes Brāļu kapu monumentā ir iekalti Andreja Eglīša vārdi “Mēs gaidām uz taisnības augšāmcelšanos.” Latviešu tautai arī mūsdienās ir un vienmēr būs pienākums pret saviem senčiem – cīnīties par savas valsts saglabāšanu un attīstību. Veicināt Burtnieku pils augšamcelšanos. Protams, jāņem vērā - mūsdienu cilvēktiesību standarti vairs neļauj darīt ar melnajiem bruņiniekiem visu, ko viņi būtu pelnījuši.

Aicinu cieši vērot un vērtēt katru jau ievēlēto un vēl ievēlamo politiķi. Viņu attieksme pret Satversmes preambulas paplašināšanu lieliski parādīs, kas ir kas. Parādīs, ko kurš patiesībā domā un jūt saistībā ar 1918.gada 18.novembrī dibinātās latviešu valsts turpinātību.

Paplašinātas preambulas iekļaušanas Satversmē juridiskās procedūras ir visnotaļ iespējams uzsākt un pabeigt līdz valsts svētkiem. Galīgajam balsojumam noritot svinīgā Saeimas sēdē mūsu valsts dzimšanas dienā, šī gada 18.novembrī. Latviešiem un latviešu valsts patriotiem tur nekā jauna un gari apspriežama nav. Visi pārējie – jo ātrāk viņi varēs to izlasīt un sapratīs, jo labāk mums un viņiem pašiem.