Iesaki rakstu:

Izlasot Ivetas Kažokas 30.09.14.rakstu par slimām vabolēm, karmu un Lato Lapsu, domāju, kas paliek pāri, ja atmet autores sevis slavināšanu un Lato Lapsas noliegšanu ?

Sausais atlikums bija: “Pietiek.com nav nekāda sakara ar atbildīgu žurnālistiku, līdz ar to tas nebauda neko no žurnālistu privilēģijām”, jo “Pietiek.com neuzskata, ka visiem “kompromatiem” vienmēr būtu pievienojams autora vārds un uzvārds”.

Tāpēc rodas jautājums, ko šo rindu autore saprot ar vārdiem “atbildīga žurnālistika” un kā, pēc viņas domām, kompromata autoram izdotos izvairīties no represijām, ja darba līgumi šodien tiek papildināti ar kofidencialitātes saistībām, kas pilnas ar deklaratīvām frāzēm ( bieži bez juridiska seguma), bet kuras toties var interpretēt pēc vajadzības.

Var jau nosaukt portāla Pietiek.com un Lato Lapsas darbu par “politisko daiļradi”, bet tai ir jēga, kaut vai tāpēc, ka cilvēkiem atgādina, ka Latvija nav viens vienīgs veiksmes stāsts, kā to savā laikā līdzīgi apgalvoja PSRS.

Krievijā daudzi savas privilēģijas zaudējušie bijušie funkcionāri šodien žēlojas: "Ja PSRS ģenerālsekretārs M.Gorbačovs nebūtu nācis ar savu “perestroiku” (pārbūvi) un “glasnosķ” (atklātību), tad PSRS nebūtu sabrukusi." Bet kāpēc šī atklātība toreiz bija vajdzīga?

Vai iemesls nav tas pats, kas šodien Latvijā - varas atsvešināšanās no tautas, ļaungprātīga dienesta stāvokļa izmantošana un korupcija?

Kas ir tie, kas šodien Latvijā cīnās pret atklātību, un kāpēc viņi no atklātības baidās? Lai nesabruktu kompartijas sistēmas atliekas?

Vēlēt bija jāiet kaut vai tāpēc, lai sarakstā izsvītrotu visus, ja nevar atrast kaut vienu cilvēku, kam uzticēties. Latvija nav PSRS un no atklātības nesabruks.