Iesaki rakstu:
Reizēm Nelabais liek bakstīt taustiņus un rakņāties internetā, un pēkšņi ieraudzīju Pietiek apgriezieniem diezgan pasenu publikāciju: http://www.pietiek.com/raksti/kapec_valsts_slimnicam_nav_naudas_tapec,_ka_tas_pietiek_tikai__ipasajiem_. Tā kā autors nebija norādīts, vairāki komentētāji saistīja uzrakstīto ar manu uzvārdu (es faktiski vienmēr autorizēju paša sastādītu tekstu), un pirms dažām dienām saņēmu raksta varoņa Krustiņa kunga prasības pieteikumu 10 000 EUR apmērā par goda un cieņas aizskārumu, tāpēc nolēmu sacerēt komentāru.
Īstenībā cilvēki nemaz nav stulbi; viņi mēdz pareizi saskatīt lietas būtību, tomēr šeit viss ir nedaudz citādāk. Valsts slimnīcai nav iespēju izīrēt savas telpas, pārsniedzot noteiktos tarifus. Vismaz pirms kāda laika tā bija. Un deviņdesmito gadu beigās, kad izmisums un perspektīvas trūkums mūs – krutos mikroķirurgus iedzina tiktāl, ka nolēmām nospļauties uz valsts sistēmu, nopirkt mikroskopu un šūt klāt pirkstus par skaidru naudu, kā Gruzijā, kur bez 100 USD tev neoperēja apendicītu, mūsu mazā revolūcija bija visai advancēts notikums.
Nemaz nerunājot par, nu... varētu teikt pilsonisko drosmi, visā savā nebūt ne vidusmēra doktora darba mūžā iekrātos 14 000 USD ieguldot nevis divistabu dzīvoklītī Juglas rajonā (trīsdesmit astoņos gados pastāvīga meitene man jau bija atradusies), bet gan operāciju mikroskopā. Atceros, ka pārdevējs bija laipns, mikroskops nāca no Japānas pa jūras ceļu, kas nozīmēja 6 mēnešu laika nobīdi, tādejādi pēc priekšapmaksas veikšanas vēl palika puse naudas, par ko nopirkt instrumentus. Pārējie puiši, pliki kā baznīcas žurkas, paņēma kredītu bankā, par ko izremontējām ofisu, turklāt pašā Rīgas centrā. Šarmantais, jauneklīgais Viesturs Boka piedāvāja mums ieperināties Linezerā, mazliet sagurušais Gaiļezera boss Edvīns Platkājis, pret kuru kāvos astoņus gadus, laikam beidzot sācis uztvert mūs nopietni, piedāvāja ar otru kāju palikt arī Gaiļezerā. Tā mēs vienā rāvienā tikām pie ofisa centrā un divām klīniskajām bāzēm.
Ar Nacionālā veselības dienesta priekšteci VOAVA tiešo līgumu nenoslēdzām, jo atšķirībā no ORTO džekiem laikam nebijām īsti uzņēmēji. Turklāt bijām nāvīgi izmocīti cīņā ar Edvīnu, kas, ja salīdzina ar pašreizējo Slokenbergu, bija īsts Ziemassvētku vecītis. Sākumā viss gāja labi, pat ļoti. Atceros, ka Aivariņam Tihonovam pirmā alga 2001.gadā bija 4000Ls. Toreiz nopriecājos – beidzot mūsējie varēs dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Iegādāties normālus materiālus darbam, iekārtot mājokļus. Pašam lielā nauda gāja garām - saasinājās darba un muļķības dēļ iegūta kaite, turklāt tiktāl, ka pārstāju pirkt jaunas drēbes. Starp citu, ātri atkrita vajadzība pēc materiāliem, jo Gaiļezerā, pa lielām šeibām, viss bija uz vietas. Linezerā saplēsos ar Boku un aizgāju. Gaiļezerā Kapickis aizbrauca mācīties uz Singapūru, kur palika veselu gadu.
Tai laikā notika pārmaiņas – džekiem pārstāja vajadzēt savu klīniku. Toties sāka kāroties īpašumus, kuros savukārt vajadzēja eiroremontu un ādas dīvānus. Aivariņa Tihonova direktorāta ērā – visi puikas gribēja operēt, tāpēc par firmas papīriem atbildīgo nozīmēja visjaunāko un barības ķēdē pēdējo, pazuda gan firmas nauda, gan grāmatvedis, gan gada pārskats, toties pats Aivariņš tika pie dzīvokļa Puškina ielā, uzcēla māju Madonā un nopirka divus dzīvokļus tepat Mežaparkā. Kapicki, kurš pēc Singapūras teicās visu reformēt, ātri nolika pie vietas. Viņš apvainojās uz visu pasauli, un apmēram kopš 2003.gada tas ir viņa ierastais agregātstāvoklis. Man firmā bija tikai 16% balsu un caura veselība – ko es varēju iesākt. Tā kā nešpetnā rakstura dēļ tomēr tā kā vēl mēģināju drusku kasīties, Gaiļezerā nonācu vēl liekākā opozīcijā, kā iepriekš, jo džeki, sākotnējie domu un cīņu biedri, nonāca vienotā blokā ar šamējo administrāciju, lāga cilvēku Edvīnu, kas mani neieredzēja ne acu galā.
Cerību stars uzspīdēja 2005.gada vasarā, kad mani draugi – invalīdi ratiņnieki izcīnīja Izgulējumu programmu. Sākumā budžets bija smieklīgs – 120 000 Ls gadā. Kaut kur vajadzēja telpas un krišu, jo atsevišķai klīnikai atkal izrādījos par vāju. Gaiļezeristi – gan Edvīns, gan Kapickis – par izgulējumu pacientiem negribēja ne dzirdēt, jo kam gan interesē kaut kādi vecīši ratiņkrēslos, turklāt ar izgulējumiem jeb sadzīviski runājot – smirdīgiem, pūstošiem caurumiem pakaļas apvidū. Rezultātā izlīgu ar Boku un ievācos Linezerā. Boka iedeva divas gultas, kur likt pacientus. Nu, kāda tur sava klīnika. Attieksme sākumā bija briesmīga – viens nodaļas vadītājs pat paziņoja, ka tai dienā, kad mēs ievāksimies ar savām smirdīgajām brūcēm, viņš rakstīs atlūgumu. Mēs sākām attīstīt izgulējumu ārstēšanu un izveidojām Brūču klīniku.
Viesturs Boka sāka apvienot slimnīcas. Pirmo viņš izēda manu kursa biedru – Onkocentra Lasmani. Tad pievāca Gaiļezeru. Tad sākās krīze. Mēs no divām gultām, tātad vienas palātas, pakāpeniski izpletāmies pa veselu Linezera stāvu. Tas prasīja nieka sešus vai septiņus gadus. Izgulējumu programma no sākotnējā 120 tūkstošu finansējuma pieauga līdz apmēram miljonam eiro. Miljonam ir patīkama skaņa. Banknošu čaboņa piesaistīja tādus cilvēkus kā Aivars Vētra, Kārlis Smilga un beigās arī Mikroķirurģijas centra džeki. Jāpiezīmē, ka banknotes tiešām čabēja, tomēr aptaustīt tās gadījās reti. Jo Linezers bruka un mēs dabūjām dārgi maksāt par aprīkojumu, materiāliem un personālu. Tomēr nosauktajiem personāžiem mūžīgais izsalkums zīmēja mirāžas par manu villu Spānijā. Es tiešām veselības dēļ reizēm braucu uz Spāniju, lai gan uzturējos dažādos rajonos, arī tādos, kur gultā ņēmu līdzi ne vien kabatas lukturīti, bet arī nazi.
Boka mums uzrīdīja Slokenbergu, kas audzināšanas nolūkos neļāva uzņemt pacientus. Precīzāk sakot, mazliet ļāva, mazliet neļāva. Arvien pieaugoša deficīta apstākļos – ieņēmumi, kaut arī valsts pasūtījums, vairs nenosedza izdevumus, attiecības ar Austrumu slimnīcu kļuva neciešamas. Tad beidzot izlēmām par to, ka šajā laulībā bērni vairs nedzims, no RAKUS jāšķiras un jātaisa sava klīnika. Konstatējām, ka jau pirms dažiem gadiem esam kā privāta iestāde izmesti no tās MK noteikumu sadaļas, kur uzskaitītas slimnīcas, kas var dabūt valsts finansējumu. Viena izgulējumu pacienta ārstēšana izmaksāja aptuveni 13 tūkstošus. Kuram invalīdam ir tāda nauda? Tas bija strupceļš.
Apmēram tai pašā laikā, 2013.gada nogalē, Hipokrāta ielā 2** dzima plāns pievākt izgulējumu programmu. Mums piedāvāja 140 000 par to, ka nodrošināsim ķirurgu – speciālistu līdzdalību izgulējumu pacientu ārstēšanā. Viss pārējais nepieciešamais esot RAKUS. Tie bija meli. Patiesībā viņi cerēja, ka es uzmetīšu Brūču klīniku, Brūču klīnika uzmetīs mani un vienotā ierindā aizies strādāt pie RAKUS. Ar 140 000 viss bija pateikts. Mums vajadzēja aptuveni miljonu, lai uzturētu 40 cilvēku personālu, materiālus un pārējo saimniecību. Mūsējie redzēja, kā es cīnos, un teica, lai ņemu naudu. Es atbildēju, ka simt četrdesmit tūkstoši man jau ir, kam man vēl vienus. Atlaidu sevi pašu, tad visus pārējos. Torpedēju RAKUS konkursu Iepirkumu uzraudzības birojā. RAKUS mani izmeta uz ielas, burtiski no Linezera ārstu konferences. Kādu laiku es turpat koridorā turpināju mācīt viņu rezidentus. Vienu brīdi likās, ka ar Boku var sākties sarunas un mēs nonāksim pie risinājuma, jo nu viņiem bija programma, bet nebija izpildītāju. Tad pieslīdēja Aivariņš Tihonovs un uzņēmās to sutenera funkciju, ko sākotnēji piedāvāja mums – operēt svešā nodaļā citu ārstu ārstētus pacientus. Es aizgāju partizānos.
Tas ir īss, bet gandrīz patiess stāsts par mikroķirurģijas nozari. Īstenībā ar šiem projektiem varēja pelnīt tik daudz sasodītās naudas, ka pietiktu visiem – Smilgam, Slokenbergai, Vētram, Kapickim un varbūt pat Kalvim Pastaram ar Aivariņu Tihonovu pietiktu. Bet visu saķēzīja mūsu pašu alkatība, džipi, īpašumi, ādas dīvāni, savstarpējā plūkšanās, ambīcijas un nodevība. Un galvenokārt manis paša stulbums, neizdarība un pārmērīgā uzticēšanās.
Un vēl man ir sajūta, ka lielākā plūkšanās un lielākā netīrās veļas mazgāšana mūsu nozarei ir vēl priekšā. Bet Austrumu slimnīca, Biķernieku klīnika un Mikroķirurģijas centrs nupat ar šausmām atklājuši, ka Izgulējumu programmas banknošu čaboņai un smaržai nāk līdzi arī reāli pacienti – guloši, pagalam nomocīti slimnieki ar netīrām, smirdīgām brūcēm, viņu tuvinieki un tiesību pārstāvji. Aivariņš Tihonovs ar Kalvi Pastaru, saozdami sēra smaku, gopī, ko var, Kapickis savukārt, būdams dziļi morāls un ticīgs cilvēks, paļaujas uz dievpalīgu, spodrina savu personisko oreolu un gatavo bēgšanas plānu. Bet pēc pāris gadiem neviens vairs nezinās, ko iesākt ar nozāģētajām rokām, tāpat kā šobrīd nezina, ko iesākt ar izgulējumiem.
* plastiskais (rekonstruktīvais) ķirurgs, Brūču klīnika, Riska fonda konsultācijas
** RAKUS Gaiļezera klīnikas, RAKUS Valdes un Mikroķirurģijas centra adrese