Iesaki rakstu:

Vienotības biedri, savu domubiedru vārdā vēršos pie Jums, lai bez mediju starpniecības sniegtu īsu ieskatu norisēs, kā rezultātā Vienotība ir zaudējusi Ministra prezidenta amatu un tiesības vadīt valdību.

Partijas priekšsēdētāja S.Āboltiņa pagājušā gada 19. novembrī uzaicināja uz sarunu I.Viņķeli, lai iezīmētu, viņasprāt, nepieciešamās pārmaiņas valdībā. Kritiski vērtējot L.Straujumas un Ministru kabineta darbību, S.Āboltiņa darīja zināmu, ka nepieciešams valdības restarts un viņa ir gatava uzņemties valdības vadību. Paredzētās izmaiņas esot saskaņotas ar Valsts prezidentu, kurš esot solījis S.Āboltiņai nomināciju Ministru prezidenta amatam.

S.Āboltiņa vēlējās pārliecināties, vai šī plāna īstenošanu atbalstītu Ilze Viņķele, kā arī deputāti Lolita Čigāne, Ints Dālderis, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs un Veiko Spolītis, jo Valsts prezidents vēloties apliecinājumu, ka S.Āboltiņas valdību atbalstītu visa Vienotības frakcija, arī tā sauktie opozicionāri.

S.Āboltiņa apliecināja, ka ar L.Straujumu šis plāns vēl nav pārrunāts, jo neesot izdevies satikties sarunai. Sarunā tika iezīmētas topošās valdības koalīcijas aprises, norādot, ka Nacionālā apvienība netiktu aicināta koalīcijā, bet partnerības ietvaros tikai atsevišķi tās pārstāvji tiktu uzaicināti valdībā (uz Kultūras ministriju un VARAM), savukārt balsu vairākuma nodrošināšanai piesaistītu Latvijas Reģionu Apvienību, D.Liepiņam piedāvājot vadīt Ekonomikas ministriju.

Izskaidrojot, ka šāds lēmums nav pieņemams un ka viņa nevar izlemt kolēģu vietā, I.Viņķele lūdza tikšanos kopā ar domubiedriem, kas arī notika 23.novembrī. Šajā tikšanas reizē S.Āboltiņa atkārtoti informēja par savu plānu. Deputāti norādīja, ka Nacionālās apvienības atstāšana ārpus koalīcijas būtu nesaprātīga pieaugušas labējās radikalizācijas apstākļos Eiropā, un uzsvēra, ka stabilu koalīciju bez Nacionālās apvienības izveidot nav iespējams. Tika uzsvērts, ka D.Liepiņš kā tiesājamais nedrīkst strādāt valdībā un ka Vienotības virzītajai izglītības ministrei M.Seilei vajadzētu piedāvāt iespēju turpināt darbu arī jaunajā Ministru kabinetā.

Deputāti vaicāja, vai S.Āboltiņa redz iespēju restartēto valdības vadīšanu uzticēt kādam citam Vienotības politiķim, kas bauda lielāku sabiedrības uzticību. Atbilde bija – nē.

Kad L.Straujuma atradās darba vizītē Ķīnā, notika mēģinājums viņu pierunāt atkāpties no amata, tomēr premjere nepakļāvās spiedienam. Deputāti informēja L.Straujumu par S.Āboltiņas plānu, vaicājot premjeres viedokli par gatavību demisionēt un to, vai ar viņu notiekošais tiek saskaņots. L.Straujuma pauda gatavību turpināt strādāt. Vēl viens mēģinājums panākt L.Straujumas atkāpšanos tieši partijas kongresā 4. decembrī notika pāris dienas pirms kongresa, Vienotības valdes sēdē. Kongress noritēja "mierīgā" gaisotnē, bet pēc dienas L.Straujuma paziņoja par demisiju.

Pēc L.Straujumas demisijas Vienotības valde vienojās izveidot sarunu grupu ar valsts prezidentu par Ministru prezidenta nomināciju, kurā iekļāva arī valdes locekli Saeimas deputātu Andreju Judinu.

Pirms tikšanās ar Valsts prezidentu A.Judins ģenerālsekretāram A.Kamparam jautāja, kāds ir vēlamais topošās valdības koalīcijas modelis, tomēr A.Kampars atteicās šo jautājumu komentēt, aizbildinoties, ka šādām diskusijām jānotiek partijas valde un dome. Tomēr pirms tikšanos ar Valsts prezidentu šāda diskusija nenotika.

Sarunā ar Valsts prezidentu A.Judins izteicās, ka jaunajā koalīcijā jāstrādā esošās koalīcijas partijām (arī Nacionālajai apvienībai) iepriekš  izklāstīto iemeslu dēļ. Arī Valsts prezidents uzsvēris, ka, viņaprāt, jaunas koalīcijas kodolam jābūt tādam pašam.

Ņemot vērā, ka A.Judinam nebija tiesību runāt Vienotības vārdā, viņš runāja mūsu grupas vārdā, norādot, ka visām trim partijām jābūt koalīcijā. Ja būtu iespējams šo jautājumu pirms tikšanās ar Valsts prezidentu izdiskutēt valdē, šī iespēja noteiktu tiktu izmantota.

Neilgi pēc tam Nacionālā apvienība publiski paziņoja, ka neatbalstīs S.Āboltiņu kā Ministru prezidenta amata kandidāti, pamatojot to ar sabiedrības kritiski zemo uzticību S.Āboltiņai. 15.decembrī Vienotības valde un frakcijas sēdē bez izvērstas diskusijas par iespējamiem valdības veidošanas sarežģījumu riskiem S.Āboltiņa tika nosaukta kā vienīgā Vienotības premjera kandidāte. Neraugoties uz A.Judina, L.Čigānes un I.Viņķeles aicinājumu izvirzīto kandidāti nekavējoties apstiprināt ar balsojumu,  valdes un frakcijas  lēmums tika atlikts līdz 28. decembrim, nosakot interneta un īsziņu balsošanas procedūru.

Šī balsojuma rezultāti Vienotības valdei tika atklāti  tikai 4. janvāra valdes sēdē - no kopumā 32 valdes un frakcijas pārstāvjiem S.Āboltiņu atbalstīja 24. Balsošanas rezultāti netika izmantoti, lai oficiāli pieteiktu S.Āboltiņu kā Ministru prezidenta amata kandidāti Valsts prezidentam. Nav izslēgts, ka S.Āboltiņa tika pieteikta, bet bija noraidīta, jo uz tikšanos ar Valsts prezidentu 30.decembrī netika aicināti sarunu grupas dalībnieki un līdz ar to nav zināms tikšanās saturs.

Valdes sēdē partijas priekšsēdētaja paziņoja, ka iniciatīvu Ministru prezidenta nominēšanā uzņemas Valsts prezidents un Vienotība pilnībā uzticas viņa izvēlei. Turpmākās nedēļas laikā Valsts prezidents Ministru prezidenta amatam uzrunāja Vienotības biedru finanšu ministru J.Reiru, kurš no piedāvājuma atteicās. Pēc tam Valsts prezidents aicināja uzņemties Ministru prezidenta amatu Vidzemes partijas biedru Valmieras mēru J.Baiku. S.Āboltiņa publiski pauda neizpratni par Valsts prezidenta izvēli Ministru prezidenta amatā aicināt J.Baiku, norādot uz viņa nepietiekamo kvalifikāciju augstajam amatam, un J.Baiks pēc vienas nakts pārdomām no Valsts prezidenta piedāvājuma laipni atteicās.

Lolita Čigāne sarunā ar K. Šadurski 8. janvārī savu domubiedru vārdā apliecināja atbalstu viņa izvirzīšanai premjera amatam, aicinot atbalstu nostiprināt ar valdes balsojumu. Diemžēl S. Āboltiņa atsauca 11. janvārī plānoto valdes sēdi, kurā K.Šadurski varētu oficiāli izvirzīt premjera amatam. Deputāti A.Judins un A.Loskutovs atkārtoti  lūdza sasaukt valdes sēdi un oficiāli nominēt K.Šadurski. Šādu aicinājumu I.Viņķele izteica gan K.Šadurskim, gan valdes loceklim A.Ašeradenam. Vēl 11. janvārī frakcijas deputāts A.Adamovičs aicināja sasaukt valdes un frakcijas sēdi, lai oficiāli apstiprinātu K.Šadurski kā Vienotības virzītu Ministru prezidenta amata kandidātu. Ne valdes, ne frakcijas sēde nenotika.

11. janvārī koalīcijas partneri, nesaprotot, vai Vienotībai ir oficiāli izvirzīts Ministru prezidenta amata kandidāts un kādēļ Vienotības partijas un frakcijas vadība ar potenciālajiem koalīcijas partneriem nenotur sarunas par atbalstu savam kandidātam,  tikās ar deputātiem Ilzi Viņķeli un Andreju Judinu (NA) un Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni (ZZS). Šajās sarunās Vienotības deputāti apliecināja, ka noteikti atbalstīs K. Šadurski, ja Valsts prezidents viņu nominēs Ministru prezidenta amatam.  

Uz vairākkārtīgiem kolēģu jautājumiem par to, vai par K.Šadurski ir arī valdes un frakcijas lēmums, diemžēl bija jāatzīst, ka valdes sēde ar oficiālu nomināciju nav plānota. Kolēģi informēja, ka ieilgušās neskaidrības un Vienotības pasivitātes dēļ viņi būs spiesti lemt par iespēju virzīt savu Ministru prezidenta amata kandidātu, ko apliecinās ar oficiālu balsojumu. Pirmdien, 11.janvārī ZZS valde izvirzīja Māri Kučinski kā apvienības kandidātu Ministru prezidenta amatam. Vienotības deputāti arī 12. janvārī Vienotības  sarakstē turpināja pieprasīt valdes sēdes sasaukšanu, tomēr nesekmīgi. 

Aprakstīto notikumu rezultātā tika gāzta L.Straujumas valdība un Vienotība zaudēja Ministru prezidenta pozīciju.

Nešaubos, ka pēc divu Vienotības pārstāvju atteikšanās būt nominētiem Ministru prezidenta amatam Valsts prezidents nevarēja nosaukt Vienotības biedru kā kandidātu uz šo amatu, nepārliecinoties, ka tam ir partijas atbalsts, proti, ka partijas valde viņu ir izvirzījusi kā kandidātu Ministru prezidenta amatam.

Uzskatu, ka Vienotības valde neizvirzīja K.Šadurski Ministru prezidenta amatam tādēļ vien, ka S.Āboltiņa nebija gatava atsaukt savu kandidatūru vai piekrist tam, lai šādu lēmumu pieņemtu Vienotības valde.

* No partijas Vienotība Rīgas nodaļas diskusiju vēstkopas