Iesaki rakstu:

Ar lielu interesi esmu izlasījis Latvijas Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sašutuma pilnu rakstu par to, ka Guntis Belēvičs izplatot baumas par ceļu policijas darbiniekiem, aizskar viņu godu un cieņu, nepamatoti apvainojot, ka tie esot bijuši alkohola reibumā, bet patiesībā tie esot bijuši skaidrā. Tā vismaz uzrādīja alkometrs. Arodbiedrība aicināja „personu būt drosmīgai un atdzīt savu kļūdu un vismaz atvainoties, ja kāds izplata baumas, nepārbaudītas ziņas, kas aizskar policijas darbinieku cieņu un godu, apvainojot likumu pārkāpšanā, pildot dienesta pienākumus".

Jābūt, jābūt, jābūt. Bet kādiem ir jābūt pašiem ceļu policistiem? Es personiski nepazīstu Gunti Belēviču un neesmu nedz viņa atbalstītājs, nedz viņa partijas piekritējs. Es nezinu arī lietas apstākļus, kādos viņa vadītais auto ticis apstādīnāts un kādā kondīcijā atradušies ceļu policisti, bet, lasot par to, ka viņš ir pieķēris policistus reibumā, es drīzāk noticēšu viņam, nevis policistiem vai policijas alkometriem. Kāpēc? Jo es pazīstu ceļu policistus.

Kopš esmu ieguvis autovadītāja apliecību, ir pagājuši vairāk nekā 12 gadi. Kaut kāda izpratne par ceļu satiksmi man jau noteikti ir, ņemot vērā, ka neesmu izraisījis nevienu ceļu satiksmes negadījumu un obligātajā apdrošināšanā man ir 17. „bonus-malus” klase. Varu pieņemt, ka šāds visnotaļ pozitīvs rezultāts 12 gadu laikā būtu jebkuras ceļu satiksmi uzraugošas iestādes sapnis.

Diemžēl realitāte ir tāda, ka šo 12 gadu laikā esmu saņēmis pilnīgi bezjēdzīgus sodus, ka arī, „kačājot tiesības” (policistu izpratnē), man ir pat pagadījies divas reizes nokļūt policijas iecirknī - vienā reizē par uzbrukumu policistam, otrajā par protokola saplēšanu. Loģiski, ka nekāds cits viedoklis par ceļu policistiem kā par galīgiem lopiem un sociālajiem parazītiem veidoties man nevarēja. Ir gan gadījušies pieklājīgi ceļu policisti, taču uz kopēja fona tie lomu nespēlē.

No arodbiedrības preses relīzes es sapratu, ka Belēviča kungs ir ļaunprātīgi apmelojis policistus. Informācija, jādomā, tika iegūta no Iekšlietu ministrijas (IeM) Iekšējās drošības biroja. Tas protams ir ārkārtīgi amizanti, ka paši policisti pārbauda citus policistus un rezultāts ir likumsakarīgs – roka roku mazgā. Viss ir juridiski korekti, un nekādi pārkāpumi netiek konstatēti. Attiecīgi Belēvičs melo, bet policisti ir godīguma iemiesojums. Kā teiktu dižais Dante Aligjēri: „Polizotto stradale lettono – oblico morale”.

No savas personiskās pieredzes gribētu dažos piemēros pastāstīt, kā izpaužas ceļu policistu kristālgodīgums.

Kādu rītu, braucot uz darbu, piefiksēju, ka policijas auto veic konkrētajā vietā aizliegto kreiso pagriezienu bez operatīvā transporta atribūtiem. Piefiksējis precīzu laiku un automašīnas numuru, rakstu iesniegumu Iekšlietu ministrijai, lūdzot sniegt skaidrojumu, vai uz līdztiesības principa pamata man arī ir atļauts šis pagrieziens, ja vien policijas auto to drīkst veikt, kaut operatīvas nepieciešamības nav. Videoreģistratora man nav, attiecīgi vienīgie pierādījumi šim faktam – ir mani vārdi.

IeM man atraksta, ka ar minēto automašīnu pārvietojas četras personas, no kurām visas zvērējušas pie sava skaistuma, kas, kā zināms, tieši Iekšlietu ministrijā nāk no iekšām, ka automašīna atradās minētajā laikā pie Ķengaraga policijas iecirkņa, attiecīgi manis sniegtā informācija ir nepareiza. Izdaru neiepriecinošus secinājumus – vecums nāk, sirgstu ar optiskām halucinācijām. IeM vēstules kronis: konkrētajā automašīnā uzstādītā GPS ierīce tajā dienā nedarbojās, un līdz ar to izsekot automašīnas maršrūtu tajā dienā nav iespējams. Kā mēdz teikt: bez komentāriem.

Pēc dažiem mēnešiem, braucot pa Krustpils ielu, mani apstādina aiz krūmiem paslēpusies policijas ekipāža, mana auto ātrums it kā ir 73 km/h atļauto 50 km/h vietā, viss esot un tiekot fiksēts video. Policists svinīgi aiziet sastādīt protokolu.

Galu galā es uzzinu, ka esmu saplēsis protokolu, mēģinājis iesviest to sejā policistam caur atvērto logu, esmu necenzēti lamājies, kā arī neesmu pakļāvies prasībai beigt necenzēti lamāties, kā rezultātā mani nogādā... kur, kā jūs domājat? Pareizi, tajā pašā Ķengaraga policijas iecirknī.

Mēģinu saskatīt liktenīgu, auto ar kuru brauc četri tankisti un suns... neredzu... Konvojējošā ekipāža ir uzdevuma augstumos, tiek piedāvāta ekskluzīva kupeja ar ērtiem un ekoloģiski draudzīgiem koka sēdekļiem, tiek rūpīgi noskaidrots, kāda ir mana labsajūta un vai, izņemot manu mēli, ir vēl kādi asi priekšmeti. Nav. Labi. Braucam.

Iecirknī tiek sastādīts protokols, policisti piekodina - „tikai šo protokolu neplēsiet”, Milda-Ali-Baba-look-policiste pašaizliedzīgi raksta man kārtējo protokolu, tajā pašā laikā trīs ceļu policisti pie kopīga galda raksta paskaidrojumus, kā esmu saplēsis protokolu un necenzēti lamājies.

Vakarā pie uguntiņas

Vērpa trejas daiļaviņas.

Tumst aiz loga debess zils,

Darbs vēl sokas, runas silst.

Protams, nav norādīts, kādus konkrēti necenzētus vārdus esmu lietojis, kādi būtu neatkarīgi liecinieki šim faktam, kā arī nav norādīts, kur ir tas mistiskais videonovērošanas ieraksts, ar kuru mani baidīja un kurš daiļrunīgi varētu pierādīt šos policistu apgalvojumus. Tiek sastādīts protokols par nepakļaušanos, taču, kādas konkrētas likumīgas prasības es neesmu izpildījis – nav norādīts nedz protokolā, nedz IeM atbildē.

Savukārt es sniedzu paskaidrojumus, kā viss patiesībā ir bijis, ka protokolu neesmu plēsis, neesmu nepieklājīgi uzvedies, neesmu necenzēti lamājies, kā arī neesmu pretojies. Kā vispār kādam no policistiem ienāca prātā, ka es ar viņiem vēlos komunikāciju mutvārdos? Skaidrs, ka viss, ko es teikšu, tiks sagrozīts un izmantots pret mani. Bet nu izrādās, ka var klusēt, taču policija spēj nedomājamas domas pārvest konkrētos runājamos vārdos.

Tālāk es norādu paskaidrojumā, ka, kamēr gaidījām policijas ekipāžu, man ticis aizrādīts no viena policista puses, lai stāvu „šeit”. Uz manu jautājumu konkrēti lokalizēt stāvēšanas punktu uz asfalta policists paliek sarkans aiz dusmām (laikam domā, ka vārds „lokalizēt” ir lamu vārds) un man tiek norādīts - „ja esi tik gudrs, tad es tevi tūlīt nošaušu par to, ka esi centies izvilkt pistoli manam kolēģim” (šeit lasītājam vajadzētu rasties iespaidam, ka esmu Rembo vai vismaz esmu ļoti līdzīgs!). Man tiek paskaidrots, ka konkrētais policists šauj ļoti labi un neizjūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus.

Visu to es aprakstu savā paskaidrojumā, uz ko saņemu IeM atbildi, ka nav konstatēts, ka minētais policists būtu izteicis man draudus, un ka bez optiskām man tagad ir arī akustiskas halucinācijas. Nu, protams, viss tiek atkārtots, ka esmu saplēsis protokolu (kaut arī par pārkāpumu sods ir 30 lati un saskaņā ar LAPK 21. panta 2. daļu var pat nesodīt, jo pārkāpums ir maznozīmīgs), ka esmu necenzēti lamājies, aizskarot policistu cieņu un godu. Interesants traktējums, it īpaši, ka no Krimināllikuma jau sen ir izslēgts 271. pants par valsts varas pārstāvja goda un cieņas aizskaršanu, tādējādi godīgi un objektīvi atzīstot, ka mūsu valsts varas pārstāvjiem īstenībā goda un cieņas nemaz nav.

Lieki piebilst, ka es neesmu nekāds jocīgais īpatnis, lai plēstu protokolu vai necenzēti lamāties, ja mani brīdinājuši par videonovērošanu. Bet nu ar loģiku ceļu policistiem vienmēr ir bijis slikti, tāpēc jau nebrīnos.

Tāpat IeM nevarēja neko sakarīgu uzrakstīt, kādēļ vajadzēja veikt administratīvo aizturēšanu un vest mani uz policijas iecirkni, jo formāli (saskaņā ar LAPK 252. pantu) administratīvo aizturēšanu veic, lai pārtrauktu administratīvos pārkāpumus, un tad, kad izlietoti citi ietekmēšanas līdzekļi, lai noteiktu pārkāpēja personu, lai sastādītu protokolu par administratīvo pārkāpumu, ja to nevar izdarīt uz vietas un ja protokola sastādīšana ir obligāta utt.  Kas tad traucēja protokolu sastādīt uz vietas? Bet nu lieki uzdot jautājumus par to, ja policisti gribējuši parādīt savu faktisko varu neatkarīgi no tā, ko nosaka likums.

Nu re, šī bija man otrā reize, kad nokļuvu policijas iecirknī. Pirmā reize bija tālajā 2005. gada martā. Tajā liktenīgajā naktī braucu es no darba uz mājām. Policija apstādināja manu auto. Grib redzēt manus dokumentus. Attiecīgi es palūdzu, lai policists pats pirmais uzrāda man savus dokumentus un paskaidro transportlīdzekļa apturēšanas iemeslu. Šis atkal prasa manus dokumentus, es savukārt viņa dokumentus.

Tad iesaistās otrais policists, tad trešais. Nu šis trešais attaisa manas durvis un izrauj manai mašīnai aizdedzes atslēgas. Nojaušu, ka policistam ir slikts garastāvoklis. Lai varētu ātrāk tikt uz mājām, pakļaujos spiedienam un nododu dokumentus. Par spīti marta mēnesim, temperatūra tonakt bija zema (pēc dažiem datiem -17°C), es – ģērbies vieglā mētelī un uzvalkā pie atvērtām durvīm, kad izslēgta apkure automašīnā, iekšā plūst auksts gaiss, un uzreiz sāku izjust diskomfortu no zemās temperatūras un lūdzu ļaut aizvert durvis. Kā nekā saslimt ar plaušu karsoni galīgi neietilpa manos plānos.

Policists, kas stāv starp mani un durvīm, kaut ko pēta manos dokumentos un uz manu lūgumu nereaģē un nekustas. Patinu vienreiz durvis uz sevi, šis joprojām nekustas, patinu vēl stiprāk – šajā brīdi mani sagrābj pie kakla un izvelk no mašīnas ārā, noliek pie mašīnas un pārmeklē. „Tā, galvenais, nepretoties.” – nodomāju es pie sevis. Taču negribas ar deniņiem atsisties pret ceļa malu. Viņiem tač nekas nebūs, nu, nosacītais sods, varbūt pat apbalvojums par manis ieguldīšanu mūžā, man – skaists granīta piemineklis. Varbūt.

OK, neko neatrod, nogādā mani... Ķengaraga policijas iecirknī. Paldies Dievam, iecirknis ir klāt, glāāāābējsiltums! „Cietušais” policists pieiet tuvāk, vizuāli mani nopēta pie mākslīga apgaismojuma un dziļdomīgi izdvēš, ka „cirvis paliek cirvis”. Iecirknī tiek sastādīts protokols par uzbrukumu valsts varas pārstāvim. Saskaņā ar protokolu esmu vairākas reizes ar visu spēku iesitis ar durvīm nabaga ceļu policistam (wow... tomēr esmu Rembo!), protams, neiztika bez izaicinošu piezīmju izteikšanas no manas puses un citiem pārkāpumiem (saskaņā ar protokolu).

Uz izskatīšanu vajadzēja ierasties iecirknī Gogoļa ielā, kur izskatošie policisti uztvera situāciju ar neraksturīgu humoru un lietu izbeidza. Protams, sekoja IeM atrakstīšanās un pat tiesu darbi (esmu atguvis samaksāto valsts nodevu!), taču arī šajā gadījumā netika konstatēta patvarība, dienesta pilnvaru pārsniegšana, kā arī netika konstatēts fakts, ka mani nosauca par cirvi. Ja vīrs kā ozols... bet cirvis to nocērt, varbūt tas ir kompliments? Točno, kompliments. Visur jāredz tikai pozitīvais!

Skaidrs, ka es nokļuvu Ķengaraga policijas iecirknī tikai tāpēc, ka es biju viens savā auto. Pirms šī incidenta bija incidents tieši sv. Valentīna dienas naktī, kad es vedu draugus uz viņu mājām. Zem Vanšu tilta manu transportlīdzekli apstādināja, policists pieprasīja manus dokumentus. Es pieprasīju viņa dokumentus. Viņš neuzrādīja, savukārt es neuzrādīju savus. Piegāja otrs policists, tad trešais, tad ceturtais. Tā nu izveidojās vesels čigānu koris no operas Trubadūrs, trūka tikai mākslinieciskā vadītāja, kurš sadalītu tēlus labajos un sliktajos.

Tāpēc tika izsaukti autoritatīvi papildspēki. Kad atbrauca papildspēks, aptuveni 2 metrus garajai autoritātei tika paskaidrots, ka es nerādu savus dokumentus ne jau tāpēc, ka man ir ko slēpt, bet tāpēc, ka policists nav man uzrādījis savus. Pēc autoritātes pieprasījuma policists uzrādīja man savus dokumentus, es iedevu savus dokumentus. Konflikts izsmelts.

Pēc tam tumsā ar lukturītī rokā policists veselas piecas minūtes centās atrast VIN-kodu zem haubes, tad beidzot sataustīja un salīdzināja ciparus. Apmierinājies ar rezultātu, laimīgu ceļu man nenovēlēja. Ja es tajā naktī būtu viens, nevis ar vēl diviem cilvēkiem, tad varu pieļaut, ka varētu iepazīt vēl kādu citu Rīgas pilsētas policijas iecirkni ar draudzīgu kolektīvu. Bet nu tajā naktī laime man tā arī neuzsmaidīja.

Protams, es varu atļauties prasīt savu tiesību ievērošanu tikai tad, kad man ir daudz brīva laika, piemēram, nakts stundās. Taču, kad es steidzos – labāk izpildīt, ko policists prasa. Kad man kārtējo reizi policists atteicās uzrādīt savus dokumentus, jo „tagad vairs nav obligāti tos uzrādīt”, es lūdzu Iekšlietu ministrijai skaidrojumu, vai tiešām tagad policistiem nav jāuzrāda sava dienesta apliecība un kā tadā gadījumā es varu atšķirt īstu ceļu policistu no no klaiņojoša cirka izbeguša klauna, kas uzvilcis policista uniformai līdzīgas drēbes.

Ņemot vērā, ka policista rīkojums apstādināt transportlīdzekli tiek uzskatīts par administratīvo aktu mutvārdos, es lūdzu APL 69. panta 2. daļas kārtībā noformēt šo aktu rakstveidā, jo man bija nenormāli interesanti, kas bija par iemeslu, kāpēc lika apstādināt manu auto. Kā jau bija sagaidāms, IeM man apstiprināja, ka ceļu policists atšķiras no klauna tikai ar dienesta apliecības esamību. Attiecībā uz administratīvā akta noformēšanu rakstveidā atbildes nebija, laikam pa latiški ņe paņatna, kas no manas puses bija lūgts.

Citā reizē uz manu jautājumu, kāpēc ceļu policists ir apstādinājis manu auto, man ticis paziņots, ka „jums nedeg kreisais priekšējais tuvo gaismu lukturis” – „Kā viņš var nedegt, ja man uz kontrolpaneļa par to nav signāla?” – „Apskatieties pats!” – Izeju. – „Oi, bet tagad deg!”

Lasot ceļu policijas protokolus un salīdzinot ar īstenību, domājams, ka pats slavenais barons Minhhauzens apskaustu ceļu policistu izdomu un spēju no cirvja kāta pagatavot putru. Vismaz uz papīra. Man jau sen likās, ka mūsu ceļu policiju derētu pārdevēt par ceļu meliciju (meli+policija=melicija) un piešķirt kādu balvu par izciliem sasniegumiem zinātniskās fantastikas (t.i. banālu melu) jomā.

2004. gadā man tika sastādīts protokols par nepakļaušanos ceļu policijas likumīgajām prasībām. Saskaņā ar lietas materiāliem ceļu policisti naktī vajājuši manu transportlīdzekli veselas 5 minūtes ar ātrumu 125 km/h no Ozolciema ielas un Vienības gatves krustojuma pilsētas centra virzienā un visu to tiešraidē komentēja pa rāciju savai priekšniecībai. Skaidrs, ka ar tādu ātrumu tādā laika sprīdī pie tādas satiksmes intensitātes es būtu nokļuvis līdz Bolderājai, ja vien atpakaļskata spogulī nebūtu pamanījis jocīgu gaismas mūziku un uzreiz apstājies.

Man par izbrīnu kā nepakļaušanās tika kvalificēta policista nepamanīšana atpakaļskata spogulī, - viņš izlīda no tuvumā esošajiem krūmiem un kaut ko man signalizēja ar savu brīnumnūjiņu, bet brīnums nenotika – neesmu apstājies, jo nakts laikā tumšā ielā pamanīt krūmos nomaskējušos policistu ir ārkārtīgi grūti!

Lūk, tāda ir tikai daļa no manas bagātās pieredzes ar mūsu ceļu policiju. Manā ieskatā, ja policists grib kādu sodīt par likumu pārkāpumu (kad viņam „formāli ir taisnība”, neraugoties ne uz jebkādiem loģikas un vesela saprāta apsvērumiem), tad vispirmām kārtām viņam pašam skrupulozi ir jāievēro likums no A līdz Z.

Attiecīgi, ja policistu arodbiedrība aicina iedzīvotājus būt drosmīgiem, masveidā atzīt savas kļūdas (mea culpa!) un sākt atvainoties, tad šiem policistiem pašiem ir jābūt kristālgodīgiem, pašaizliedzīgi jāstrādā tikai un vienīgi sabiedrības labā, protokolos jāraksta tikai tas, kas tiešām ir bijis, nevis tas, kas ir izdomāts.

Esat pārkāpuši kaut ko – godīgi atzīstiet. Esat lietojuši neatbilstošas leksikas vārdus – lūdzu, arī to atzīstiet. Bet nē, seko standarta atbilde – „nav konstatēts”. Prasāt no citiem būt godīgiem, bet kā pašiem ir ar godīgumu?

Attiecīgi arī valsts institūcijai, kas vismaz uz papīra uzņemas kontroles funkcijas, tāpat ir jābūt godīgai un jābauda sabiedrības cieņa. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ceļu policijas tēls sabiedrībā ir zem jebkādas kritikas (izņemot tos cilvēkus, kuriem nav transportlīdzekļa vadītāja apliecības, vai tos cilvēkus, kas nav saskārušies kritiskā situācijā ar ceļu policistiem, vai tos, kas Latgalītē ir iegādājušies rozā brilles ar IeM simboliku).

Taču gandrīz nekas nenotiek, lai situācija būtu mainījusies. Gandrīz katru nedēļu mēs lasām presē, ka aizturēja kārtējo ceļu policistu par kukuļņemšanu. No vienas puses priecē, ka notiek pašattīrīšanās, no otras puses šādi gadījumi ir piliens jūrā. Un katru nedēļu viens un tas pats: aizturēja kārtējo...

Nāk prātā arī t.s. Balvu policistu lieta: piedzēries policists sabrauca riteņbraucēju, kurš vēlāk slimnīcā ir miris. Pa to laiku vairāki citi policisti viltojuši pierādījumus, un, ja ne viena jaunā policista sirdsapziņas pārmetumi, tad, iespējams, šī lieta vispār nenāktu gaismā. Un cik daudz līdzīgu gadījumu gaida savu zvaigžņu stundu?

Pirms kāda laika vienā sarunā izstāstīju to, ko es domāju par ceļu policiju. Dzirdēju argumentu: „Bet tas taču ir viņu darbs! Viņi tāpat vien taču nekasās. Nesen braucu, tukšs ceļš, pēkšņi priekšā redzu automašīnu. Policija. „Paņēma” mani kilometra attālumā. Policists parādīja man, ka pārsniedzu ātrumu, sods draud līdz 40 latiem un divi soda punkti, nu, sarunājām bez protokola par čiriku.” – „Zini, ja tas būtu viņa darbs, tad viņš nepaņemtu tavu čiriku, bet ar čiriku – tā ir korupcija un sociālais parazītisms."

Es tiešām nezinu, kādas reformas ir jāveic Iekšlietu ministrijai, lai pārredzamā nākotnē es mainītu savas domas par ceļu policiju.