Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Visa gada garumā vairāk vai mazāk aktīvi ir gruzdējusi tēma par obligātā militārā dienesta (OMD) atjaunošanu. Varētu pat apgalvot, ka tas aizsākās ar kāda bēdīgi slavena komiksista (jā, tas ir vārds) intervijām drukātajā presē. Taču simboliski līdz ar jaunā mācību gada sākšanos nozares izpratnē esam nonākuši pie tās noslēguma: mums OMD aizvietos aizsardzības mācība vidusskolā!

Abstrahējoties no visādi citādii tīkamās domas par divpadsmitklasniecēm šaušanas stāvoklī guļus, mēģināsim analizēt sniegtos pretargumentus OMD atjaunošanai, kā arī, vadoties no pieejamās informācijas, pētīsim piedāvāto (un kā patriotisks pilsonis nešaubos ka daudzkārt pārāko) alternatīvu. Patiesi, varbūt beidzot klāt ir Latvijas Nokia!

Mērķis identificēts

Lai nerastos pārpratumi, sāksim gan OMD, gan brīvprātīgā dienesta, gan (kā apgalvo Aizsardzības ministrija) jaunā alternatīvā risinājuma mērķiem.

Stratēģiskās plānošanas kontekstā primārais mērķis ir ļaut valstij, kuras izmērs neļauj uzturēt gana lielu pastāvīgu armiju (standing army), lai nodrošinātu teritoriālo aizsardzību, iegūt apmācītu iedzīvotāju kopu, kas vajadzības gadījumā ar neilgu sagatavošanos ir spējīgi stāties ierindā, lai atvairīto potenciālo agresoru.

Citiem vārdiem sakot, tiek sagatavoti rezerves karavīri.

Kāds vaicās – bet mums taču ir Profesionālais militārais dienests, kāpēc mums vajadzīgi neprofesionāli rezerves karavīri? Šeit iemesli ir divi.

Pirmkārt – profesionālie rezerves karavīri ir pierādījuši, ka uz tiem principā paļauties nevar, par ko liecina kritiski zemā atsaucība ierasties uz apmācībām (zem 20%).

Otrkārt – līdz ar pirmo kontaktu ar ienaidnieka spēkiem Profesionālā dienesta (PD) vienības, lai cik lielisks būtu to līmenis, cietīs zaudējumus (ievainotos un kritušos). Cik zināms šim autoram, cīņās pilsētvidē zaudējumi tiek pieņemti ~60% apmērā. Pēc pirmajām sadursmēm mūsu spēcīgais, taču mazskaitlīgais profesionālais karaspēks vai nu fundamentāli zaudē kaujasspējas, vai ir jāpapildina. Adekvāti plānotā aizsardzības sistēmā – jāpapildina ar rezerves karavīriem.

Tā arī ir kritiskā loma, kādēļ šī tēma ir jācilā – ja plānojam pretoties ilgāk par pirmo sadursmi, tad tā ir kritiska nepieciešamība.

Viss pārējais – patriotiskā audzināšana, sabiedrības saliedēšana, vīrišķības skola – reālas aizsardzības kontekstā ir principā nebūtiski un tiek izmantots kā dūmu aizsegs, lai jauktu diskusijas par šo tēmu.

Neobligāti iebildumi

Vispirms iemetīsim aci Aizsardzības ministrijas paustajos kategoriskajos iebildumos pret OMD atjaunošanu jebkādā veidolā (pārsvarā no idejas aizstāvju puses ar to nedomājot OMD, kāds tas bija līdz 2006. gadam, kā arī nekādā gadījumā ne universālo karaklausību).

1) Tas ražo lielgabalu gaļu

Skaļš apgalvojums, par kuru visnotaļ īgni paspējuši izteikties mūsu ziemeļu kaimiņi.

Īsumā apskatīsim mūsu igauņu OMD apmācību raksturu, salīdzinot to ar mūsu profesionālajā dienestā (PD) pastāvošo.

Tātad, visupirmkārt, – gan igauņu obligāto dienestu, gan mūsu profesionālo kandidāts var sākt, un lielākoties arī sāk, bez nekādas militārās pieredzes. Attiecīgi no nulles. Tā kā atlase pēc fiziskā stāvokļa notiek abos gadījumos, varam pieņemt, ka kandidāti ir aptuveni daudzmaz pielīdzināmi, bet, tā kā uzņemamo skaits ir mazāks, mūsu profesionālajā dienestā ir labākas iespējas atlasīt atbilstošākos.

Mūsu profesionālā dienesta kareivja kurss 8 nedēļu garumā ietver divus 304 stundu blokus jeb vidēji 10,85 stundas dienā, apmācībai ietverot pamatiemaņas un darbošanos nodaļas un vada sastāvā. To papildina dažādu raksturu speciālistu apmācības, informācija par to ilgumu ir nedaudz ierobežota, taču ir zināms, ka vieglā ložmetējnieka apmācība ilgst 6 nedēļas.

Piezīme: lai nav pārpratumu, šeit uzskaitītais protams nav viss PD kareivja kurss. Salīdzinām pamatu apguvei atvēlēto laiku – kas atbilst OMD mērķim.

Igauņu OMD pamatapmācības bloks ilgst pašas 12 nedēļas, seko speciālistu apmācība tieši to pašu 6 nedēļu garumā. To papildina kolektīvās apmācības bloks nodaļas, vada, rotas un bataljona sastāvā 17 nedēļu garumā.

Ieliksim to visu tabulā – visiem taču patīk tabulas. Nu, vai vismaz autoram patīk tabulas. Būs tabulas.

Pamatapmācība

Kolektīvā

Speciālista

Kopā

Igauņu OMD (nedēļas)

12

17

6

Igauņu OMD (stundas)

456

1291,15

455,7

2202,85

Latvijas PMD (nedēļas)

16

6

Latvijas PMD (stundas)

608

455,7

1063,7

Aprēķins veikts ar pieņēmumu, ka igauņu OMD intensitāte ir pielīdzināma mūsu 10,85 stundām dienā, kas liekas visnotaļ ticami.

Ko varam secināt? Protams, ka individuālā varēšana nesākas un nebeidzas ar ieguldītajām stundām, taču noteikta korelācija šeit nenovēršami būs. Igauņiem OMD apmācība ietver divreiz vairāk stundu nekā mūsu PD kareivja + speciālista (lžm) kurss – ar to vajadzētu pietikt, lai kompensētu gan zemākus standartus rekrūšu fiziskajai veselībai, gan igauņu lēno aizdedzi (hehehehehe), gan motivācijas trūkumu, kas varētu traucēt daļai iesauktā personālsastāva.

Attiecīgi – nav nekāda pamata uzskatīt, ka OMD apmācība visādā veidā mums tuvajā un līdzīgajā ražo sliktus karavīrus.

Nākas secināt, ka Aizsardzības ministrijas apgalvojums ir kaut kur starp meliem un demagoģiju.

2) TAS IR DĀRGI!

Šis arguments izvirzījies par primāro (līdz ar “OMD neveica patriotismu”, ko militārās plānošanas kontekstā nav ne vismazākās jēgas izskatīt), skaidri apelējot pie taupīgā vērotāja no malas.

Vēloties izvērtēt šo apgalvojumu izmantosim detalizēti sniegtos Aizsardzības ministrijas skaitļus:

Infrastruktūra

Ekipējums

Ieroči

Uzturēšana

Apmācība

Personāls

Kopā

38,1

7,72

9,87

4,46

39,73

4,24

104,12

a) Infrastruktūra

Skaitlis pats par sevi nekā nepamatots, bet ko padarīt. Pieņemsim, ka tādas tiešām ir izmaksas. Primārais, ko te pieminēt, ir jau lepni pieteiktie infrastruktūras projekti – boksi vēl nepiegādātajām izlūkmašīnām (27 miljoni), jauns Zemessardzes bataljona štābs Bauskā (10 miljoni) un jauna, spīdīga sporta zāle Ādažos (15 miljoni).

Var dažādi raudzīties uz prioritātēm, taču kā minimums grūti pamatot pēdējos divus – kas jau izmaksā aptuveni 2/3 no šī (nekā nepamatotā) aprēķina OMD infrastruktūrai.

Sports – tas ir labi, taču pagrūti to uzskatīt par prioritāti, jo īpaši, tā kā 3,5 gadus kopš Krimas aneksijas vēl aizvien neesam atrisinājuši rezerves karavīru jautājumu.

Savukārt saistībā ar jauna Zemessardzes bataljona izveidi – tas tātad nozīmē, ka visi tuvējie bataljoni ir sasnieguši bataljona izmēru reālā personālsastāva ziņā (~500 kadru)? Jo, ja tā nav, tad šāds gājiens nav loģiski pamatojams.

Vēl, protams, vērts pieminēt iepriekšējā NBS komandiera R. Graubes teikto vien 2011. gadā: “Lai iesauktu tikai tūkstoti jauniešu, būtu nepieciešamas septiņas kazarmas, kas izmaksātu aptuveni 10 miljonus latu.”

Izmaksas 6 gadu laikā pieauga 2,5 reizes, ja?

b) Ekipējums

Šeit vispirms jāsāk ar pretjautājumu – vai tiek pieņemts, ka viss ekipējums ir metams ārā pēc viena apmācību cikla? Jo, ja tā nav (un, ja tā ir, tad NBS iepirkumu speciālistiem neviltoti pienākas Suvorova ordeņi), tad šim ciparam nav pamata. Tāpat tiek pieņemts, ka noliktavas ir tukšas, un viss jāpērk no jauna. Vēl jo vairāk – grūti saskatīt, kas individuālajā ekipējumā veido 7720 eiro uz vienu apmācāmo.

Pat aptuveni uzmetot (zābaki ~100, uzkabe 300, formas LATPAT stāv strēķiem (atsakos rēķināt izmaksas), cimdi 20, ķivere 200, sīklietām atmetam kaut 400) sanāk iekļauties 2000 eiro. Protams, tam jau nav nozīmes – skaitlis izķeksēts biedēšanai jeb arī paņemts pēc SUV individuālā ekipējuma tāmes.

c) Ieroči

Stāsts līdzīgs kā ar ekipējumu – atkal tiek pieņemts, ka noliktavas tukšas un viens iesaukums CG84 nošauda līdz sprauslai un ar G36 dzen naglas.

Jebkurā gadījumā 9987 eiro uz vienu apmācāmo ir vismaz apšaubāms skaitlis, vērts vien pieminēt, ka, Vācijas bruņotajiem spēkiem atsakoties no G36 triecienšautenes, tās būtu jāspēj iepirkt par stipri zemākām cenām nekā līdz šim. Kas attiecas uz atbalsta ieročiem, tos nevajag katram apmācāmajam, turklāt CG84 granātšāvēji līdz ar norvēģu semiradioaktīvajiem papildinājumiem ir prāvā skaitā – un būtu nekorekti apgalvot, ka tie arī ir jāiepērk.

d) Uzturēšana

Pag, kā tas sanāk? Iepriekšminētās izmaksas ir līdz mantu nolietošanai līdz ārā metamam stāvoklim, jeb tomēr tērēsim arī 4460 eiro uz vienu apmācāmo to uzturēšanai? Varbūt tiek pieņemts, ka katrā iesaukumā tiek izdemolētas kazarmas un uz griestiem sazīmēti krāni?

Kaut kas nelīmējas kopā.

e) Apmācība

Tā, un mēs uzskatām, ka, teiksim, gada apmācības (kas ir par 50% ilgāk nekā igauņiem) izmaksā 39 730 eiro uz vienu cilvēku?

Ēdināšanai par maksimālajām izmaksām varam pieņemt ZS uzturdevas kompensāciju – 9 eiro dienā. Tātad tie būtu ap 3300 eiro. Tad pārējais ir 36 tūkstoši munīcijai un medicīnai? No kurienes cipars?

f) Personāla nodrošinājums

Šeit beidzot nav jārēķina uz cilvēku, bet absolūtos skaitļos. Taču atkal vecā dziesma – mēs pieņemam, ka NBS nav personāla, kas varētu iesaukumu apmācīt?

Neizbēgami jāpaceļ jautājums par NBS personālsastāva skaitu un sadalījumu – svaigākie cipari galvo, ka PD dienestu pilda 6500 personu. Tikmēr aptuveni pirms gada pirmoreiz uzzinājām reālo skaitu Sauszemes spēku brigādē – 1272. Abstrahējoties no jautājuma (ko, b…, dara vismaz puse, atskaitot SUV, jūras spēkus, gaisa spēkus un štāba bataljonu), ir pilnīgi skaidrs, ka ir iespējams atrast personālu iesaukuma apmācībai esošajās struktūrās.

Jau iepriekšminētajā intervijā R. Graube mums pat sniedz apmācībai nepieciešamo ciparu - 7 kapteiņi, 35 leitnanti un aptuveni 140 instruktori. Tos nav iespējams atrast 3000-4000 neizprotami nodarbināto rindās? Nesmīdiniet.

Un visam pa virsu – aizsardzības budžets aug par simts miljoniem gadā, tik strauji, ka Aizsardzības ministrija vieglu roku atsakās no 25 miljoniem, kurus laikam tad nemaz nevajadzēja. Tā ka pietiks bezkaunīgi melot, tēlojot nabadziņus.

3) OBLIGĀTĀ DIENESTA LOHI NESPĒJ APGŪT JAUNĀS TEHNOLOĢIJAS

Arguments pazīstams arī kā “ATP…IETIES AR LOĢIKU, MUMS IR VIEDĀ AIZSARDZĪBA” – daļēji to atspēko jau veiktais salīdzinājums stundu izteiksmē. Galu galā – ja ar aptuveni līdzīgu sākumpunktu (jaunietis bez militāras pieredzes, ir atmesti tizlākie) tiek ieguldīts tāds pats, ja ne lielāks stundu skaits, kāds ir pamats uzskatīt, ka obligātā dienesta karavīrs nespēj apgūt tās pašas ieroču sistēmas?

Šinī pašā sakarībā ir vēl tāds nedaudz būtisks jautājums – kas tad ir tās ieroču sistēmas, kuras būtu vai nebūtu spējīgs apgūt šis karakalps?

Triecienšautene G36: aparāts, kura pamatprincipus var apgūt dienas laikā. Pārējais ir treniņš – taču “ieslēdz aimpoint, noregulē košumu, izšauj-izjauc-iztīri-saeļļo-saliec-atkārto” var apgūt gandrīz jebkurš, kā liecina ar vācu dāvinātiem G36 veiksmīgi apbruņotie kurdu partizāni Tuvajos Austrumos.

Triecienšautene Ak4 - ja rezervi apmācām ar mērķi integrēt PD vienībās, ar Ak4 pietiek iepazīstināt garāmejot, sarežģītāks par G36 tāpat nav.

CG84 M2 – granātšāvējs, kas būtībā ir caurule ar optisko tēmekli un gaili. Zemessargi spēj apgūt stipri īsākā laikā – tātad, pieņemot, ka mūsu jauniesauktie spēj paši sašņorēt zābakus un ierasties uz rīta izvadi, 6 nedēļās vajadzētu iebraukt, pa kuru galu nāk ārā liesma un cik reizes jābļauj “tīrs!”.

FN Minimi vieglais ložmetējs – nav nekas diži sarežģītāks par G36, cik nu iebraukt “nemet lentas smiltīs, b…”. Jau atkal – laika apgūt pietiek atliektiem galiem.

Stingeri (kas it kā tūliņ būs) - ja tos pašmācības ceļā izdevās apgūt mudžahedu kaujiniekiem, atļaušos uzskatīt, ka mūsu jaunieši nav tupāki par kalniešiem-analfabētiem.

Tiešs un konkrēts jautājums – ko tieši no NBS izplatītākajiem kājnieku ieročiem nevar apgūt jaunietis bez garīgās attīstības traucējumiem pusgada vai gada garumā? Neviens nerosina obligātā dienesta karakalpus mēģināt izmācīt par tālā rādiusa izlūkiem, artilērijas novērotājiem vai SUV supermeniem – tādu praksi nepiekopj neviens no mūsu kaimiņiem, loģisku apsvērumu dēļ kritiskās un sarežģītās lomās tur ir profi.

Šinī sakarībā paliek iespaids, ka līdzīgi kā ar ekipējuma un ieroču izmaksām šeit tieši tas apzināti tiek izmantots par standartu lai turpinātu dzīt demagoģiju – realitātē mūsu jaunieši nav debili, nav sliktāki par igauņiem, un vidusmēra NBS kājniekam ar augstajām tehnoloģijām sakars ir minimāls.

Neviļus nonākam pie pavisam īpatniem secinājumiem par sniegtajiem argumentiem pret OMD atjaunošanu – gandrīz vai paliek iespaids, ka ideja tiek norakta kādu citu iemeslu dēļ, jo sniegtais pamatojums kritiku līdz galam neiztur nevienā punktā – apmācību laiks kaimiņu OMD ir ilgāks nekā pašu PD kareivja kurss, naudas ir gana, un uzrēķins ir vismaz šaubīgs, kā arī nekā tehnoloģiski neapgūstama kājnieka ekipējumā nav. Tad kas notiek?

Soli uz priekšu no skolas

Lai arī tiek pausta virkne ar iebildumiem pret OMD, Aizsardzības ministrija tomēr ir spiesta atzīt – rezerves karavīru trūkst. Varbūt pat šis secinājums tika izdarīts bez mājiena ar mietu no sabiedrotajiem!

Ko darīt? Kamēr visi reģionā steigpilni atjauno OMD, mēs esam patapinājuši jaunu divriteni. Ok, riteņi ir kantaini, un tas šobrīd ir drusku aizdedzies – BET TOTIES SAVS! (Fonā kāds dzērāja balsī auro pūtvējiņus.)

Tātad, kā tikko tapis zināms, mūsu risinājums rezerves karavīru deficītam ir aizsardzības mācība vidusskolās, ar ievadu pamatskolā.

Daļai no jums, dārgie lasītāji, varētu šķist – hei, bet tas taču ir solis pareizajā virzienā! Audzināsim patriotisku jaunatni, kas būs gatava cīnīties par valsti! Jūs es aicinu atgriezties pie sadaļas par Mērķi – patriotiskā audzināšana un morālā gatavība cīnīties šajā jautājumā ir kā minimums sekundāra. Labi ja ir – bet lodes neaiztur.

Īsumā ieskicēsim, kas tieši ir problemātisks šajā idejā. Un ar “problemātisks” es domāju “MĪĻAIS DIEVS, VAI JŪS VISI ESAT VĀJPRĀTĪGI”.

Kā tapis skaidrs, pēc nemilitāra ievadpriekšmeta pamatskolā, ko tātad neskaitām pie militārās apmācības, vidusskolniekiem paredzēts piedāvāt Valsts aizsardzības mācību. Apmācību plānots strukturēt kā vienu veselu dienu mēnesī – kā mums vēsta Vispārējās izglītības likuma 44. panta 2. punkts, tās nedrīkst būt vairāk par 8 mācību stundām.

Protams, vasarā mācības nenotiek, un mācību stunda ir 40 minūtes, tātad praksē varam runāt par 5 astronomiskajām stundām un 20 minūtēm mēnesī 9 mēnešus gadā, jebšu 48 stundām gadā. Attiecīgi vidusskolas laikā, naivi pieņemot, ka netiek izlaista neviena nodarbība, vidusskolnieks saņem 144 stundas kritiski neintensīvas apmācības – domāju, visi atceras, cik ļoti galvā turējās retu un mazskaitlīgu stundu viela.

Šo apmācību plānots papildināt ar nometni 10. klasē un noslēgt ar vēl vienu 12. klasē – kuru veiksmīgi izejot, jaunietis tiek ieskaitīts rezerves karavīru kārtā. Tēvs smaida ūsās, māte notrauc prieka asaru, mazā māšele sveic ar gladiolām pašas augumā – visiem prieks.

Tikai ir viena maza nianse – optimistiski pieņemot, ka nometnes būs 9 dienu garumā un tajās apmācības būs 10 stundas dienā (kas teorētiski nav atļauts), šī rezerves karavīra apmācība ir 324 stundas.

Salīdzinājumam varam iemest aci virspusēji stipri līdzīgajā britu kadetu programmā – militārās apmācības programma sākas jau 12 gadu vecumā un ilgst 5 gadu garumā. Nodarbības notiek 2 stundu garumā divreiz nedēļā vidēji 42 nedēļas gadā (pārējais ir brīvlaiki) – un katru gadu noslēdz nometne 8 dienu garumā. Attiecīgi gadā kadets saņem 248 stundas apmācību, un tas notiek piecu gadu garumā, summāri 1240 stundas. Citiem vārdiem sakot:

8. klase      9. klase            10. klase          11. klase          12. klase          Kopā:

LR Aizsardzības mācība   -           -           138      48        138      324

Britu kadeti           248      248      248      248      248      1240

Tikai maza nianse – pēc veiksmīgas kursa nobeigšanas kadets netiek ieskaitīts rezerves karavīra kārtā.

Vērts pieminēt arī, ka, ja vēlamies priekpilni pieņemt – to pašu igauņu OMD iesaukumā ņems tādus, ko mūsu PD noraidīs, – nav nekādu indikāciju, ka šajā vidusskolas apmācībā vispār kādu ir plānots neuzņemt.

Tātad sanāk – igauņi ar 1700 apmācību stundām savā OMD rada liegabalu gaļu, briti pēc 1240 stundām skolniekus neuzskata par iekļaujamiem rezerves karavīru statusā, taču mūsu jaunais divritenis (kas vismaz ir beidzis liesmot) paredz skolniekus ar daudzkārt mazāku apmācību ilgumu un intensitāti skaitīt par rezerves karavīriem.

Protams, plusi ir saredzami pat ar profāna aci – pēkšņi pildās rezerves karavīru apcirkņi, kā to priecīgi paspējis paziņot Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, sabiedrība ir priecīga par patriotisko audzināšanu, nav jāpieņem nekādi potenciāli nepopulāri lēmumi - un līdzekļus var priecīgi izmētāt virknei neizprotamu projektu, aiz kuriem totāli nestāv būvnieku lobijs, nu točna nestāv, es tev atvečaju, b…, nav viņš tur, nē, tiešām nē, ja.

Varbūt pat izdosies apčakarēt sabiedrotos – galu galā tikko arī mūsu brigāžu skaits pieauga no 4 uz jau 5! Piecgades plāns ir izpildīts, visi saņem sociālistiskā darba varoņa medaļas, un Leonīds Iļjičs Kalniņš gandrīz izrunā pilnu teikumu, mūs apsveicot.

Abiturients Gaļas koledžā

Tikai kas notiek, ja nonākam līdz reālai karadarbībai?

Cik no jums 12. klasē spēja atcerēties, teiksim, 10. klases fizikas stundās mācīto? Cik daudzi to spētu, ja apkārt sprāgst lādiņi, spindz lodes un tev rokās ir paralēlklasnieces Ievas norautā roka, kamēr viņa pretīgi gārdzot noasiņo pāris metrus tālāk?

Ieskaitīšana rezerves karavīra kārtā paredz jauniešus ar šīm skolas solā knapi apgūtajām zināšanām izmantot, lai papildinātu sadursmēs cietušās profesionālā dienesta vienības, kā arī nodrošinātu citas aizsardzībai nepieciešamās vajadzības. Jo ilgāks karš, jo mazāk ierindā būs esošā PD sastāva, jo lielāka nozīme būs rezerves karavīru spējām vai to trūkumam.

Protams, frontē mācās ātri – no citu kļūdām, ne savējām. Tikai vai mūsu ir tik daudz, ka varam atļauties šādu greznību? Šeit vērts pieminēt, ka par 1941. gada izmisuma pilnā konveijera Sarkanarmijā pamatapmācība ilga 3 mēnešus – ko varam lēst uz 1000 stundām (protams, ar izņēmumiem kad vienības jau pēc pāris nedēļām tika mestas ugunī).

Nekautrēšos vārda – ir noziedzīgi pēc šāda rakstura apmācības skolniekus skaitīt par rezerves karavīriem. Tad kādēļ mēs esam nonākuši līdz šādam kliedzošam absurdam?

Noslēgumā

Kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?

Jautājums, uz kuru cenšos rast atbildes, malkojot ikvakara glāzi antifrīza.

Ir skaidri redzams, ka pretenzijas pret OMD atjaunošanu jebkādā veidolā ir demagoģiskas un vērstas uz absolūtu idejas diskreditāciju, vienlaikus esot iekšēji pretrunīgas, neloģiskas un vienkārši nepamatotas.

Vēl lielākās pretrunās nonākam, iztirzājot piedāvāto alternatīvu, kas tā vietā paredz rezerves karavīrus štancēt no gandrīz neapmācītiem skolniekiem.

Kā lai to visu savelk kopā?

Ir iespējams, ka ir paredzēts pretoties līdz pirmajam kontaktam ar pretinieku, kurā tiek izsistas no ierindas PD vienības un faktiski iznīcināta Zemessardze – tādēļ rezerves karavīri nav aktuāli, nav tos vispār plānots izmantot. Būsim izrādījuši simbolisku pretošanos, pāris tūkstoši neveiksminieku zem zemes – un valdība trimdā varēs liet krokodila asaras un lūgt, lai labie onkuļi atmet kādu kapeiku drosmīgajiem baltiešiem.

Šāds scenārijs, protams, ir tīra un neatšķaidīta nodevība pret tiem, kam kritīs loze izliet šīs simboliskās asinis no sava nesimboliskā torsa.

Tikpat labi ir iespējams, ka karot gluži vienkārši netiek plānots. Attiecīgi – kādēļ noņemties ar potenciāli nepopulāru OMD (kas var maksāt balsis - un noteikti maksās naudu) – daudz ērtāk ir ar aizsardzības budžetu piebarot būvniekus, pašvaldības un pie tam vēl iegūt patriotisma punktus, uzturot četrus NBS orķestrus.

Šajā gadījumā būtiskākais ir jautājums, kāda velna pēc vispār tiek uzturēti NBS, nerunājot par augošo aizsardzības nozares finansējumu.

Nevar izslēgt arī variantu, kam par labu runā ierēdniecības būtība – ja reiz OMD tika likvidēts, kāds ir pamatojis un parakstījis, kādēļ to nevajag. Šis kāds padsmit gadu laikā nu ir nokļuvis Aizsardzības ministrijas spicē un atsakās riskēt ar savu reputāciju (un ikgadējo novērtējumu), atzīstot kļūdas.

Variants ticamāks, nekā gribētos – un tik absurds, ka tiešām negribas to iztirzāt.

Un visubeidzot - notiek apzināta valsts aizsardzības spēju sabotāža.

Šeit jāuzdod vienkāršs jautājums – ja jūs, cienījamie lasītāji, rīkotos ar mērķi mazināt NBS kaujasspējas, maksimāli nomelnot personas kas pauž oponējošu viedokli un gūt iespējami mazāku atdevi pret ieguldīto finansējumu – ko jūs darītu citādāk?

Vai, iespējams, tas ir visu šo iemeslu sajaukums? Vai divi no tiem? Vai tam ir nozīme?

Pag, bet tikko sapratu, ka uzdodu nepareizos jautājums: acīmredzot, lai Lāčplēša dienā noliktu svecīti skolnieku masu kapos.

Bonusa perspektīva

Vērts uzdot jautājumu – vai pēdējo simts gadu vēsturē vispār ir pieredzēts tik neapmācītus latviešu puišus sūtīt kaujā? Palūkosimies vēstures prizmā:

Periods      Kontaktstundas

Daugavgrīvas zemessargi  1914. gada 14. novembris – 1915. gada 20. marts      1300

1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljons        1915. gada 18. augusts – 23. oktobris 700

Latvijas armija (1939)      15 mēneši (no tiem 3 mēnešu jaunkareivja kurss)       4800

Leģions (1000 jauniesauktie 1943. gada martā)    0          0

15. divīzijas 33. pulks       5 mēneši          1620

Sarkanā armija (1941)      3 mēneši (uz papīra gan)         1000

Aizsardzības mācība vidusskolās (2018-)           

324

Nākas secināt, ka grūti atrast vājāk apmācītu un kaujā mestu personālsastāvu pat konkrētajai armijai kritiskos brīžos (1915. gads cara armijai, 1941. gads Sarkanarmijai), ja, protams, nevēlamies izskatīt galējā izmisuma Folksšturma vai Irānas bērnu-atmīnētāju piemēru. Mierlaika apmācībai šādu piemēru atrast neizdevās vispār.

Attiecīgi mūsu vidusskolnieki vistuvāk pielīdzināmi vien nelaimīgajiem 1000 leģiona jauniesauktajiem, kas tiešā ceļā no Doma laukuma tika aizsūtīti uz fronti. Taču lai to skaidro? Kāda ir sakarība?

Pag... Pag pag pag. Nē... Nē! NĒ!

Pārpublicēts no https://ciekurs.blogspot.com

Novērtē šo rakstu:

0
0