Iesaki rakstu:

Pagājušā gada nogalē portāls Manabalss.lv sāka parakstu vākšanu par kāršu spēles “Zole” kā fakultatīva priekšmeta ieviešanu vidējās izglītības mācību iestādēs. Informācija par šo priekšlikumu parādījās lielākajos Latvijas ziņu portālos.

Iniciatīvas autors bija izklaides un atpūtas vietu tīkls “Klondaika” - pietiekami nopietna organizācija, lai šo aktivitāti pamanītu masu mediji. Februāra sākumā priekšlikuma atbalstītāju skaits nav sasniedzis trīsciparu skaitli, tāpēc īpaša uzmanība šim faktam it kā nebūtu nepieciešama. Uzmanību vērts pievērst kam citam. Problēma, par kuru pasaulē diskutē pēdējos gadu desmitos, ir parādījusies arī latviešu valodas lietošanas telpā.

Pirms vairākiem gadiem Erevānā bija izkārti sēru karogi. Jautājot par sēru iemeslu, saņēmu negaidītu atbildi - traģiskā nelaimes gadījumā gājis bojā jauns armēņu lielmeistars. Pajokoju, ka esmu pārstāvis no pokera kultūras, tāpēc man nav saprotama valsts varas un šaha spēles savstarpējā saistība. Sarunas biedra nopietnā sejas izteiksme lika man atvainoties par neveikli izteikto joku. Toreiz vēl nezināju, cik nopietnu sarunas tematu biju aizskāris.

Galda spēles ir atšķirīgas pēc sarežģītības pakāpes. Visvienkāršākā ir kauliņu spēle. Ja šajā spēlē tiktu noteikts pasaules čempions, tad starp viņu un iesācēju uzvaru un zaudējumu attiecība būtu aptuveni vienāda - 50% pret 50%. Sarežģītākajās spēlēs šī attiecība ir 100% pret 0%. Visas tās spēles, kurās ir maksimālā attiecība, tika sauktas par loģiskajām, bet pārējās par azartspēlēm.

Daudzu valstu likumdošanā ir atļautas loģiskās spēles, bet aizliegtas azartspēles. Pagājušā gadsimta nogalē uz loģisko spēļu asociāciju tika izdarīts milzīgs spiediens no pokera spēles puses. Rezultātā pati asociācija izjuka, tomēr īsi pirms izjukšanas pokers ieguva loģiskās spēles statusu. Radās nepieciešamība pēc jaunas galda spēļu interpretācijas, un šoreiz tā tika saistīta ar kultūru.

Japānā ir populāra galda spēle “Rendzju”, pie mums vairāk pazīstama ar nosaukumu “garās desas”. Pēc asociācijas izjukšanas spēles būtību sāka skaidrot kultūrvēsturiskā kontekstā. Sākumā jāieņem izdevīgāks stāvoklis, pēc tam strauji jāuzbrūk. Ja uzbrukums ir nesekmīgs, pretinieka kauliņi atrodas ārpusē, kas dod labu iespēju viņam sākt pretuzbrukumu. Spēle attēlo cīņu starp diviem pretiniekiem. Izglītošanas mērķis ir skolniekam iemācīt gūt garīgo uzvaru pirms fizisko iemaņu apguves.

Pokera spēles atbalstītāju rīcība neizraisīja simpātijas, tāpēc tās saistība ar kultūru izveidojās ļoti negatīva. Ja simts cilvēku vidū atrodas viens, kuram pieder 99% no visiem žetoniem, tad viņš vienmēr var uzvarēt ar jebkuru kāršu sadalījumu, uzliekot likmi, kuru nevar atļauties citi spēlētāji. Būtībā tā ir neuzvarama sistēma, kura tiek uzskatīta par spēli. Tā pastāvēs tik ilgi, kamēr būs saistīta ar loģikas vārdu. Lai spēles rezultāts kļūtu atkarīgs no paša cilvēka spējām, nevis no sistēmas, pokera kultūrā esošam cilvēkam ir jāiemācās citas spēles.

Kopš asociācijas izjukšanas jebkuru spēli var nosaukt par loģisku, jo vairs nepastāv organizācija, kura pret to varētu iebilst. Arī Latvijā populārai kāršu spēlei “Zole” ir pielikts klāt loģikas nosaukums, un sperts nākamais solis, - mēģinājums spēli saistīt ar izglītības sistēmu. Viens no argumentiem ir tas pats, kas pokera spēles atzīšanā, – E. Laskera grāmata “Kāršu spēles.”

E. Laskers bija otrais pasaules čempions šahā - tātad loģiskās spēles pārstāvis. Pēc profesijas būdams matemātiķis, viņš analizēja populārākās kāršu spēles no matemātikas viedokļa un deva padomus, kā šīs spēles būtu pareizi jāspēlē. E. Laskers izskaitļoja iespējamos uzvaras procentus, kas bija atkarīgi no kāršu sadalījuma un pareizas izspēles. Ironiski, ka šo matemātiski precīzo darbu vēlāk saistīja ar pašu kāršu spēļu loģiku.

“Zolei” E. Laskers deva “Revelīta” nosaukumu. Spēli viņš saistīja ar vācu tautas kāršu spēļu grupu “Schafkopf”, kur spēcīgākās trumpes ir dāmas un kalpi. Latviešu valodā nav saistības ar vācu “aitasgalvu”, bet gan ar franču tautas kāršu spēļu grupu “Solo”.

Loģiskā spēle šahs kā obligāts mācību priekšmets Latvijā parādījās pagājušā gadsimta astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā ar kristīgo ticību saistītajās skolās. Mūsdienās ir mainījušies uzskati par izglītības metodēm. Loģiskās spēles iespējams iekļaut veselības mācības programmā, un tās var pasniegt līdzīgi kā mācību par veselīgu pārtiku. Latvijā veselības mācība vēl nav aktuāla, jo IZM uzskata, ka veselīgas vides problēmas ir iekļautas citos mācību priekšmetos.