Iesaki rakstu:

Politisko ielikteņu nomaiņa valsts un pašvaldību uzņēmumu valdēs un padomēs sasniegusi jaunus augstumus. Vērienīgākā ir ZZS vajadzīgo cilvēku iesēdināšanu Ulda Auguļa pārvaldītās Satiksmes ministrijas uzņēmumos, bet līdzīgu taciņu staigā arī citi politiskie spēki. Vienotības pārraudzītās Ekonomikas ministrijas pārvaldītajā Latvijas Garantiju aģentūras valdē atradusies silta vietiņa Vienotībai pietuvinātam juristam Andrim Gādmanim, Saskaņas centrs pašvaldībai piederošajā Ceļu pārvaldē valdes priekšsēdētāja amatā iecēla partijas biedru Mārtiņu Lauvu, kurš Saeimas vēlēšanās palika aiz strīpas. Par savējo parūpējusies arī apvienība Par labu Latviju un pašvaldības uzņēmumā Rīgas nami pat jaunradīta valdes locekļa vieta, kur patverties ekspolitiķim un Saeimas vēlētāju eksāmenu neizturējušam Marekam Segliņam. Savējo iesēdināšanai uzņēmumu valdēs un padomēs pie politiskās varas maiņas ministrijās ir sena prakse, taču biznesa eksperti atgādina, ka privātajā biznesā šādi rīkoties nozīmētu iznīcināt biznesu.

Roberts Idelsons, Krievijas Ģ2Ģ Private Bank izpilddirektors, privātā kapitāla pārvaldīšanas eksperts:

Vai privātajā biznesā arī jaunie īpašnieki mēdz uzreiz nomainīt uzņēmuma vadošo menedžmentu? 

Privātajā biznesā tā nenotiek, jo parasti uzņēmumu jau pērk tādēļ, ka tas labi strādā, kas nozīmē, ka esošais menedžments ir sasniedzis šādus rezultātus. Tāpat, kad maina vadošās amatpersonas, tad izvēles kritēriji nebūt nav iepriekšēja pazīšanās vai būšana kādā vienā interešu klubā. Parasti jauno uzņēmuma vadītāju izvēlas pēc profesionālām spējām. Latvijā parasti, ja ārvalstnieki pērk uzņēmumus, tad atstāj esošos vadību, uzliek tai konkrētus mērķus un tad, ja šie mērķi netiek sasniegti, tad domā par nomaiņu. Bet, ja mērķi ir sasniegti, tad domā, kā stimulēt vadību celt uzņēmuma vērtību un peļņu.

Kādēļ tad valsts uzņēmumos uzreiz pēc politiskās maiņas uzņēmuma virsvadībā arī tiek mainīta uzņēmuma vadība un iecelti partijai pietuvināti cilvēki? 

Tā ir problēma ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Jo valsts uzņēmums jau tā nemaz īsti nav biznesā iekšā un nedarbojas pēc īstiem biznesa principiem. Lielākoties tur vispār nav nekādas stratēģijas, un vadība ir vairāk kā administratori, nevis kā atbildīgais par uzņēmuma attīstību un īpašnieka izvirzīto mērķu sasniegšanu. Tādēļ, ja arī tur ieliks kādu, kurš ne pārāk labi saprot biznesu, liela bēda nebūs, jo nav jau jāsasniedz konkrēts mērķis. 

Tad jau sanāk, ka šīs politiskās uzņēmumu valdes un padomes ir viens no iemesliem, kādēļ mūsu valsts uzņēmumi īsti neattīstās? 

Jau pats fakts, ka uzņēmums pieder valstij, uzliek ierobežojumus tā attīstībai. Īpaši pēdējā laikā uzņēmumu vadītājiem ir ļoti grūti pārliecināt padomi, ministrus un vēl ierēdņus, ka uzņēmuma attīstībai nepieciešams tas vai kas cits. Vienmēr valsts pārvaldes aparāts baidīsies – bet ja nu neizdodas. Tādēļ arī nekādus ambiciozus mērķus nestāda. Problēmas sakne ir pats valsts uzņēmums, valsts kā īpašnieks. Vēl jāatceras sabiedriskais viedoklis, kas liedz valsts uzņēmumu vadītājiem maksāt lielas algas, līdz ar to profesionāļi, kas spēj sasniegt labus biznesa rezultātus, nemaz neiet valsts uzņēmumu vadībā, jo privātā biznesā var nopelnīt vairāk. Ja mēs atceramies to pašu Latvenergo. Toreiz uzrunāja daudzus augsta līmeņa biznesa vadītājus un piedāvāja viņiem piedalīties konkursā, bet visi atteicās. 

Tad tas nozīmē, ka mums valsts uzņēmumu valdēs un padomēs strādā tie, kuri privātā biznesā nevar sasniegt labākus rezultātus un nopelnīt vairāk? 

Nu, tā var teikt. 

Vēl nesen Saskaņas centrs, ieceļot Mārtiņu Lauvu pašvaldības uzņēmuma Ceļu pārvalde vadītāja amatā, tieši viņa biznesa profesionalitāti minēja kā argumentu, kādēļ viņš ir ļoti vērtīgs uzņēmumam. Vai tad var secināt, ka viņam tomēr privātajā biznesā neveicas tik labi, ka viņš izvēlas šo amatu ar mazāku iespēju nopelnīt? 

Jūsu domu gājiens ir diezgan precīzs. 

Vienotība savulaik asi kritizēja šīs politizētās valsts uzņēmumu valdes un padomes, bet tagad, kad tikuši pie varas, arī iet šo pašu ceļu un liek valdēs un padomēs savējos. Vai šī slimība ir lipīga? 

To nevar izskaust vienā dienā. Tas ir apburtais loks, jo no vienas puses ministrs ir politiski atbildīgs un skaidrs, ka viņam nepieciešams kāds tuvs cilvēks, kas uzrauga šo procesu. Tā kā augsta ranga speciālisti nealkst vadīt valsts uzņēmumus, tad neatliek nekas cits, kā izvēlēties sev uzticamu cilvēku, kas vismaz to visu uzrauga.

Jurģis Ķiršakmens, bijušais programmizstrādes uzņēmuma IT Alise līdzīpašnieks:

Jums ir pieredze ar uzņēmuma īpašnieka maiņu, kad IT Alisi nopirka TietoEnator. Vai jaunais īpašnieks arī uzreiz nomainīja visu uzņēmuma vadību?

Šādos gadījumos jaunais īpašnieks parasti ir ieinteresēts, lai uzņēmums strādātu vismaz tikpat veiksmīgi kā līdz šim, tāpēc uzņēmuma vadību parasti nemaina, tomēr jaunais īpašnieks ieceļ savu pārstāvi uzņēmuma valdē, lai sekotu līdzi lieliem darījumiem un stratēģiskiem lēmumiem. Parasti darījumi notiek vairākās fāzēs. Sākumā notiek vairākuma daļas iegūšana, tad tiek izvirzīti mērķi atlikušajam periodam tā, lai esošais menedžments ir ieinteresēts pārējos trīs vai piecus gadus daudz strādāt, lai atlikušo daļu vērtība pēc iespējas būtu lielāka. Tādā veidā to pārmantojamību nodrošina.

Kas bija šis jaunieceltais valdes loceklis? Īpašnieka paziņa vai profesionālis?

Lielu kompāniju ieceltie cilvēki ir algoti darbinieki, jo īpaši - publiskām kompānijām, ne radinieki, ne labi paziņas, bet profesionāļi. 

Kā mēs redzam, valstī arī ir lielas kompānijas, kas ir lielākas par IT Alise, piemēram, Latvijas dzelzceļš, Latvenergo, lidosta Rīga. Tur līdz ar ministra maiņu valdē tiek ielikti ministram vai partijai pietuvināti cilvēki. 

Mūsu valstī tā diemžēl notiek, neatkarīgi no tā, ko kurš pirms vēlēšanām apgalvojis par profesionālas pārvaldības nepieciešamību. Valsts uzņēmumi vienmēr bijuši siltas vietas savējiem.

Kāpēc bizness neliek savus ielikteņus?

Biznesu interesē rezultāti. Vai jūs liktu par pārvaldnieku kādu, kurš nav sevi apliecinājis, ka viņš māk labi pārvaldīt? Ja jūs ieliktu savu sievasbrāli, tad ir jautājums, cik nopietns biznesmenis esat. Normālu īpašnieku interesē maksimāla vērtība, ko viņš var dabūt. Un tas ir mērķis. Viss pārējais ir tam pakārtots. Uzņēmuma galvenā vērtība bieži vien ir cilvēki. Var jau nomainīt visus, kas strādā, bet, ja uzņēmums iegādāts tādēļ, lai gūtu peļņu no tā attīstīšanas, tad ir neloģiski mainīt visu menedžmentu. Maina tos, kas sevi nav tik labi parādījuši. Ja kāds ir labi sevi pierādījis, tad viņu paaugstina un virza uz augstākiem mērķiem. Ja īpašnieks grib, lai uzņēmums strādā tā, kā līdz šim, tad, protams, būtu labāk panākt vienošanos ar esošo vadītāju, lai viņš turpinātu strādāt.

Kā uzskatāt - vai tas ir prātīgi, ka lidostā, dzelzceļā un citos uzņēmumos - kā nāk jaunas partijas ministrs, tā visus nost un liek nākamos?

Tā ir politika, tur ir ļoti maz sakara ar biznesu.