Iesaki rakstu:

Jau vairākus mēnešus vēlētāji var noraudzīties, kā pie varas esošās partijas Vienotība un Zaļo un zemnieku savienība valsts uzņēmumu valdēs un padomēs sasēdina savus cilvēkus. Pirmais un ļoti uzkrītoši to darīja jaunais satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), jau drīz līdzīgi procesi sākās arī Ekonomikas ministrijas pakļautības uzņēmumos un iestādēs, kur it kā zobus sakodis koalīcijas partnerim vēlamos ļaudis amatos ieceļ ministrs Artis Kampars (Vienotība). Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa (Vienotība) izteikusies, ka „tirgošanās” par amatiem dažādu uzņēmumu valdēs un padomēs ir cena, ko Vienotība maksā par šīs koalīcijas pastāvēšanu. Taču vienlaikus arī pati Vienotība siltus amatus sagādā saviem biedriem. Ekspertiem šis politiskais tirgus, no vienas puses, šķiet pašsaprotams un loģisks, bet tiek norādīts arī uz riskiem.

Jānis Ikstens, politologs:

„No vienas puses, sadarbība pēc principa - dots pret dotu - ir normāla un tā notiek visā pasaulē. Ja ir koalīcijas valdība, tad šādas sarunas būs vienmēr. Taču Vienotības politiskajā tirgū ar ZZS ir cits ļoti satraucošs aspekts. Jāatceras, ka šajā rotaļā nedrīkst aizmirst principus, kāpēc vispār politiskais spēks veidots, kādēļ tas gāja valdībā un kādus solījumus deva vēlētājiem, kādēļ to vēlētāji atbalstījuši. Kompromisos attālums līdz bezrincipialitātei ir ļoti neliels.

Un šeit ir skaidri redzams, ka valdošā koalīcija nespēj veikt strukturālas reformas, kuras ir nepieciešamas, pirmām kārtām jau tādēļ, ka ir samazinājies iedzīvotāju skaits. Tā struktūra, kas derēja 2,6 miljoniem iedzīvotāju, neder 2,2 miljoniem. Bezdarbnieki tuvredzīgi turas pret to, ka ir jāmainās, ir skaidrs, ka dzimstība tuvākajā laikā nepieaugs, imigranti arī neplūdīs šeit straumēm, tāpēc ir nepieciešamas reformas.

Taču Vienotība izliekas to nemanām. Negribu teikt, ka visa Vienotība, jo esmu pārliecināts, ka Solvitai Āboltiņai ir viens skatījums, savs skatījums ir Edgaram Jaunupam, savs - Lolitai Čigānei un pavisam cits Ģirtam Valdim Kristovskim, un vēl cits - Aigaram Štokenbergam.

Pašreiz tā izskatās pēc politiskas tuvredzības un primitīvas turēšanās pie varas – vienalga kā, ka tikai valdībā. Es domāju, ka Vienotība, piekrītot politiskajam tirgum ar ZZS, vienmēr patur prātā, kā ir sēdēt bezcerīgā opozīcijā. Tā tas ir Rīgas domē. Domāju, ka viņi ļoti labi apzinās - cena par nespēju panākt kompromisus ar ZZS var novest pie šāda scenārija. Un tā nav nekāda saldā dzīve.

Taču pašreizējie politiskā tirgus principi liek uzdot jautājumu, cik vispār šāda valdība ir jēdzīga.”

Ilze Ostrovska, politoloģe:

„Tirgus ir bijis vienmēr, un tam, ka šobrīd notiek cilvēku nomaiņa valdēs un padomēs, ir loģisks izskaidrojums. Es pat nedomāju, ka pašreiz pie varas esošajiem būtu īpaši jātaisnojas par kaut kādiem kompromisiem. Pēc 1998.gada šī ir pirmā reize, kad Tautas partijā, kura šajos amatos bija sasēdinājusi savējos, un ir sākusies demontāža. Tādēļ arī tagad šī jauno cilvēku nonākšana valdēs un padomēs notiek tik masveidīgi un uzkrītoši.

Taču tas nav nekas jauns vai citur pasaulē nebijis. ASV ikviens ierēdnis, kas iet strādāt prezidenta institūcijās, lieliski zina, ka tas ir uz četriem, maksimums - astoņiem gadiem. Un par to neviens nešausminās. ASV pēc prezidenta pārvēlēšanas nomainās desmitiem tūkstošu ierēdņu.

Ja Latvijā pašreiz nenotiktu šī personāliju nomaiņa, es būtu ļoti pārsteigta. Domāju, ka Solvita Āboltiņa, runājot par valdības stabilitāti, ļoti diplomātiski norādīja - opozīcijas pārstāvju palikšana amatos var novest pie sabotāžas, un tad jau būtu apdraudēta valdības stabilitāte.”