Iesaki rakstu:
Toreiz - pirms trim gadiem - sabiedrību pāršalca negaidīta (varbūt visvairāk gaidīta?) vēsts, ka Ceturtās Tautas Atmodas armijas rindās karojuši nevis pulki, bet vesels viens cilvēks ar segvārdu Neo, kas izrādījās ar savu talantu un drosmi bruņojies karavīrs – Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns.
Viņš varai šķita tik bīstams, ka bez pāris diennakšu guldīšanas uz kroņa nārām represīvie spēki iztikt nav varējuši. Dīvainā stilā (īsi pirms pusnakts un ar manierēm, kas mērķētas objekta apjukuma radīšanai) tika veikta kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī. Uz tā smieklīgā pamata, ka žurnāliste ar Neo it kā pazīstami. Kaut arī likums sargā ne vien vārda brīvību, bet arī žurnālista ziņu avotus un personīgo korespondenci, kas varētu glabāties datorā, to visu var vienkārši pievākt ar visu datoru un tikai tad meklēt klāt tiesiskumu...
Bez smalkajām juridiskajām finesēm uz āru lauzās un joprojām laužas daži itin loģiski jautājumi. Ar ko noziedzies Neo? Ar to, ka publiskojis (pēc būtības un taisnības publiskojamus) datus, kas atsedz valsts budžeta tērēšanas ainas sevišķas taupības apstākļos, kad atklātuma nodrošināšana patiesībā būtu pašas varas uzdevums - kā solidāras krīzes pārvarēšanas obligāts nosacījums?
Darījis to, uzlaužot vai ieejot pa laipni pavērtām durtiņām, pa kurām var ieklīst kurš katrs informācijas tehnoloģijas lietpratīgi pārzinošs zeņķis? Kaut ko nozadzis, pārdevis vai šantažējis? Vai atklājis faktus, kurus mums neklājas zināt? Atsedzot valstiskās nejēdzības, no tā guvis labumu sev? Kaitējis nodokļu maksātājiem, kuriem zināt, kā tērē viņu naudu, ir tikai pašsaprotami? Vai kaitējis darboņu labsajūtai, kura tiesiskā valstī nedrīkstētu labi justies un slēpties ne morāli, ne tiesiski? Vai izslēdzams tas, ka Neo paļāvies ne vien uz likuma burtu, bet arī uz tā garu?
Vai vara toreiz neizskatījās greizsirdīga uz Neo, ka patiesībā tas vaiga sviedros rāvies pašas varas vietā, lai glābtu uzticēšanos sev? Vai sistēma negrasījās aizbāzt muti vēl gana dzīvai sirdsapziņai? Un vai nav amizanti, ka vara pati diezgan ātri sarosījās ar likuma spēku noteikt to pašu (valsts un pašvaldības darbinieku algu obligātu publicitāti), par ko toreiz vajāja Neo un tagad grasās arī izvirzīt apsūdzību Ilmāram Poikānam? Vai viņš patiesībā nepelna lielāko atzinību, ka spējis ziedoties tik riskantas vispārības labā, kur kā āža kāja izspīlējas nevis cieņa pret cilvēka pilsonisko stāju, bet gan iebiedēšana?
Diemžēl izskatās, ka sabiedrība, tostarp žurnālisti, tā arī nav spējuši vienoties brīvā vārda, Neo un viņam līdzīgo aizstāvībai, par ko liecināja arī pagājušās piektdienas LTV 100.panta preses kluba raidījums ar uzmācīgo demagoģiju iz daža laba žurnālista mutes, kas aizstāv represijas pret tiem, kam (sava amata tiešā pienākuma dēļ!) ir nolemts brūķēt lielu muti... Dažas varas partijas toreiz metās un varbūt arī tagad grozīsies Neo advokātu pozās. Šodien liekulīgi klusējot par to, kas pašām bija jādara – vakar.