Iesaki rakstu:

Lai arī vēl trešdien izskanēja, ka sabiedrības protesta akcijā pret Latvenergo jaunajiem tarifiem piedalīsies tūkstoši, ceturtdien notikusī akcija parādīja, ka „ielās gatavi” iziet tikai pāris simtu neapmierināto. Kāpēc vērojams tāds kūtrums un vai valdošajiem politiķiem tāpēc jāsecina, ka viss ir kārtībā, Pietiek komentē politologs Filips Rajevskis:

„Domāju, ka mūsu politiskā kultūrā tomēr neparedz konsensusa meklēšanu ar sabiedrību, un tas jau ir tas nebeidzamais aplis – politiķi nemeklē konsensusu, jo nebaidās no sabiedrības spiediena, un sabiedrība nespiež, tāpēc politiķi nav spiesti rīkoties citādi un meklēt risinājumu.

Turklāt sabiedrībā tomēr aizvien dominē viedoklis, ka vajag sakārtot savu sētu, tad visiem būs labi. Līdz ar to katrs patlaban vairāk domā par sevi, katram ir savas individuālās problēmas, nevienam tā ļoti nerūp sabiedrības intereses kopumā, kur nu vēl lielas akcijas un protesti.

Ja mēs atskatāmies nesenos notikumos, kāds tad bija tā sauktās Lietussargu revolūcijas iznākums – daži cilvēki no šīs lietussargu grupas iekļuva Saeimā. Un kas mainījās? Nekas. Viņi kļuva par tādiem pašiem deputātiem, kā citi, un pieņem tos pašus lēmumus, ko visi citi. Tas vien jau ir diezgan ciniski pret sabiedrību.

Sabiedrības protesti ir instruments, tas nav pašmērķis, tiem būtu jābūt kā spiediena instrumentam uz valdību, politiķiem, ar kuru sabiedrība norāda politiķiem, ka lietas nav kārtībā. Taču te ir arī jautājums, kā rokās patlaban ir šis instruments. Klasiskā veidā jābūt kaut kādam alternatīvam ietekmes centram, sabiedrībā atzītiem līderiem, kuri var vest sarunas par tām lietām, ar kurām sabiedrība nav apmierināta, un piedāvāt valdībai dialogu. Ja valdība nav gatava ar šiem līderiem nekādu dialogu risināt, tad viņi saka, ka mēs izvedīsim tautu ielās un paralizēsim valsti pilnībā. Tad arī valdība saprot, ka būs problēmas, ka šādiem vārdiem tiešām ir segums.

Taču mums jau nav tādu alternatīvu sabiedrības līderu, kas varētu mobilizēt lielāko daļu sabiedrības un tiešām izvest tautu ielās. Mums ir kaut kādi mākslīgi radīti sociālie partneri – arodbiedrības, darba devēji, kas sēž pie viena galda ar valdību, bet aiz kuriem faktiski nekas nestāv. Lielā mērā šie it kā sociālie partneri jau neko nepārstāv un viņu vidū arī nav to līderu, kas varētu reāli motivēt sabiedrību iziet ielās.

Turklāt arī ietekmes šiem tā sauktajiem sociālajiem partneriem nav nekādas, valdības partijas, kas pirms vēlēšanām parakstīja visādas vienošanās, ir nospļāvušās uz šiem sociālajiem partneriem un nav nekas noticis. Tāpēc arī nav protestu, jo nav šo līderu, kas var motivēt sabiedrību un panāktu, lai cilvēki ietu ielās, lai protestētu.

Man gan ir grūti iedomāties, kurš varētu kļūt par tādu līderi, kas aicinātu sabiedrību iet protestos. Vai mums tādi ir? Pagaidām neredzu.”