Menu
Pilnā versija
Foto

Rīgā jauns cirka priekšnesums – minerālmēslu terminālis. II daļa

Grigorijs Zubarevs, „Image-case” · 21.01.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Oficiāli aina izskatās šādi: RFT iegribas iegūt Rīgas brīvostas teritorijā četrus zemesgabalus, SIA „EKONS” „eksperti”, gandrīz vai roku uz Bībeles liekot, apzvēr, ka bez šiem iecirkņiem nekādi nevar, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VPVB personā apstiprina šo degošo vajadzību, bet Rīgas dome svēta iekāroto zemi ar statusa maiņu, pārvēršot to par būvlaukumu. No šī maģiskā riņķa danča dvesmo tādi brīnumi, kurus pasaulslavenais burvju mākslinieks Deivids Koperfīlds pat visļaunākajā murgā nevarētu nosapņot.

Vitamīni spēka žonglieriem

Par labu RFT tiek atvēlēti zemesgabali ar kadastra numuriem 0100 049 2026, 0100 068 2089, 0100 068 2080 un 0100 068 2081. Lai būtu vieglāk uztvert, apzīmēsim tos ar burtiem A, B, C, D. Tagad marķējums līdzinās vitamīnu grupām. Faktiski šie nogabali arī ir sava veida vitamīni, kas kalpo tikai vienam mērķim – uzlabot veselību „ārstiem”, kuri izrakstījuši mums visiem zāles, kuras radikāli likvidē visas kaites – amonija salpetri. Tagad izanalizēsim „vitamīnu” īpašības.

„А vitamīns”. Atzīmēts RFT pieteikumā, SIA „EKONS” ekspertīzē, Vides ministrijas slēdzienā un Rīgas domes lēmumā. Taču dabā tas NEEKSISTĒ. Neticiet – pieprasiet Zemesgrāmatu un saņemsiet atbildi, ka zemesgabala ar kadastra numuru 0100 049 2026 nav.

„В vitamīns”. Šā raksta tapšanas brīdī tas pēc Zemesgrāmatas datiem, kā piederēja, tā joprojām pieder valstij Satiksmes ministrijas personā un nav apgrūtināts ne ar kādām nomas attiecībām.

„С vitamīns”. No šā „vitamīniņa” saņemtā nogabala izmērs ir 19,76 ha, no kuriem 5,13 ha klāj mežains augājs. Vajag tā sagadīties, ka RFT nepieciešams tieši šo iecirkni nolīdzināt līdz ar zemi, bet likumā izciršana pieļauta vienīgi gadījumos, kad saņemta Valsts meža dienesta atļauja. 2010.gada 7.decembrī sertificētais eksperts un habilitētais zinātņu doktors M.Laiviņš sniedz savu slēdzienu. Tas RFT vadībai ne sevišķi patīk, tāpēc četru kungu (Lembergs + Šlesers + Šķēle + Mazepins) kalps Roberts Kļaviņš, uzskatot, kas var norādīt Valsts meža dienestam, kas tam jādara, 2011.gada 6.janvārī nosūta vēstuli ar instrukciju: „..Pieņemt lēmumu par teritorijas neatbilstību Eiropas Savienības prioritārajam biotopam”.

Latvijas dabai tobrīd paveicas, jo Rīgas reģionālā virsmežniecība vai nu nezina kādai sugai pieder R.Kļaviņš un D.Mazepins, vai arī dabas aizsardzības likumus tā stāda augstāk par vilku bara tikumiem. Lai vai kā arī būtu, 2011.gada 13.janvārī (patiesi interesanta sakritība datuma ziņā, vai ne?) valsts struktūra skaidrā valsts valodā paziņo R.Kļaviņam savu lēmumu: „Saglabāt aizsardzības pazīmi meža biotops (Rīgas reģionālās virsmežniecības izcēlums – G.Z.) līdz turpmākai teritorijas apsekošanai veģetācijas periodā un eksperta atzinuma iesniegšanai virsmežniecībā izvērtēšanai.”

Šis valsts institūcijas lēmums privātajai oligarhu kompānijai ir kā dresētāja galva lauvas rīklē. Līdz veģetācijas periodam vēl pusgads, bet līdz aizgrābjošajai atrakcijai ar nosaukumu „projekta sabiedriskā apspriešana” – 24 dienas. Tādēļ RFT 2011.gada 11.februārī izspēlē kārtējo viltību: Rīgas reģionālās virsmežniecības lēmums Kundziņsalas iedzīvotājiem netiek izpausts. 30.maijā RFT saņem galīgo akceptu termināļa uzsliešanai no Lemberga protekcijā esošās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, 30.jūnijā – no Šlesera un Šķēles kontrolētās Rīgas brīvostas valdes, bet 26.jūlijā – no Rīgas domes, kas atrodas „Saskaņas centra” rokās.

Jāpiebilst, ka 26.jūlijs iekrīt vasaras vidū – gadalaikā, kad veģetācijas periods rit pilnā sparā. Tātad neapšaubāmi bija iespējams izpildīt Valsts meža dienesta lēmumu un nepārkāpt likumā noteikto procedūru. Taču tad būvniecības sākumu nāktos atlikt uz pusgadu, bet rakņāties zemē ziemas vidū ir daudz dārgāk, nekā vasarā. Piedevām, ne par valsts naudu, bet par saviem līdzekļiem. Atkal naudasmaisu intereses nonāca pretrunā ar valsts interesēm. Un valstij atkal tukšpadsmit. Mēs neesam atraduši nevienu dokumentu, kas liecinātu par to: ka galīgā meža apsekošana ir veikta; ka „С vitamīns” būtu zaudējis meža biotopa statusu; ka flora Kundziņsalā ir iznīcināta likumīgi. Ja reiz tā, tad pamatoti turpinām uzskatīt, ka visām iepriekšminētajām oficiālajām struktūrām NEBIJA LIKUMĪGU TIESĪBU atļaut termināļa būvniecību. Bet tomēr atļāva! Ja šeit iepīts kārtējais korupcijas triumfs – tas ir kriminālnoziegums, ja ierēdņi nelasa dokumentus, no kuriem ir atkarīga Latvijas attīstība, valsts un tās iedzīvotāju drošība – tas ir amatnoziegums. Grozi, kā gribi, vienalga galu galā – noziegums.

Jebkurā gadījumā eksistē konkrēti cilvēki, kas izdabāja visatļautībai, un viņiem ir pavisam konkrēti uzvārdi. Šie ļautiņi vēl šobaltdien mierīgi sēž savos ērtajos krēslos, bet citos, ne mazāk ērtos – neizmērojama tiesību sargu armija – no prokuratūrām līdz 13 specdienestiem, kas veic operatīvās darbības. Acīmredzot viņu kompetences krustojas tikai bezgalībā. Lai vai kā, bet joprojām nav kliedēts iespaids, ka Kundziņsalas mežs ar apsargājama iecirkņa statusu ir izcirsts nelikumīgi. Tādējādi ir pārkāptas vairākas tiesiskās normas. Nosauksim vien dažas no tām: likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, Sugu un biotopu aizsardzības likums, Ministru kabineta noteikumi „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”.

Nāvējošs triks, cilvēkus ar vājiem nerviem lūdzam iziet

„С + D vitamīni”. RFT saņēma tos nomā uz 45 gadiem vienas dienas laikā – 2010.gada 4.augustā, jeb četrus mēnešus agrāk, nekā sertificētais eksperts par pirmo no šiem nogabaliem sniedza slēdzienu, ka meža izciršana nav pieļaujama. Līdztekus pievērsīsim uzmanību citam faktam: šā paša gada 20.janvārī Rīgas vicemērs un vienlaicīgi Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs A.Šlesers spēra vaļā bargas filipikas, ka, lūk, tiks anulēti nomas līgumi ar nepietiekami žiperīgiem nomniekiem. Kaut arī kandidāti, kuriem draud izraidīšana no Šlesera „dzimtmuižas”, oficiāli netika nosaukti, tomēr presē tika nopludināta informācija, ka „vilka pases” tiek gatavotas naftas terminālim „Man-Tess” un konteineru terminālim „Baltic Container Terminal”.

Taču jau spriežot pēc tā, ka J.Krūmiņa naftas biznesam un itāļu konteineru uzņēmumam nebija pamata baidīties no Šlesera „uzbraucieniem”, kļuva skaidrs, ka, gluži kā pasakā par Vinniju Pūku, dūkoņa „ž-ž-ž-ž…” neskan uz labu laimi: Latvijas un Krievijas oligarhiem, lai sasniegtu savus stratēģiskos mērķus bija vajadzīgs būvlaukums Rīgas ostā, bet pietiekama daudzuma brīvas zemes nebija. Tādēļ iesākumam bija nepieciešams slēpts vēstījums pilnīgi konkrētam uzņēmumam, precīzāk, cilvēkam, kas kontrolē šo konkrēto kompāniju. Viņu sauc …

… Ivars Millers. Jā, jā, tas pats Millers, dikti gudrais vecis, kas prezidenta G.Ulmaņa laikos bija valsts galvas kancelejas vadītājs, bet pēc tam lielākās tēvzemes būvkompānijas „Skonto būve” viceprezidents. Un ne tikai. Kopš 2006.gada novembra lielākais zemesgabalu nomnieks Kundziņsalā pārvaldīja 182 ha zemes ar termiņu – ekur, sagadīšanās! – arī uz 45 gadiem. Nomnieka izkārtne – „Nacionālais konteineru termināls”. Lūk, šā uzņēmuma reālajam bosam Ivaram Milleram Šlesers arī deva mājienu: vajag dalīties!

Šleseram rokās bija spēcīgi trumpji: SIA „Nacionālais konteineru termināls” zaudējumi, noslēdzot pirmo zemes nomas gadu Kundziņsalā, veidoja 144,6 tūkstošus latu. Laikā, kad no bijušā satiksmes ministra tika saņemta „melnā zīme”, kompānija neveica nekādu daudzmaz manāmu darbību un nefunkcionē joprojām. Millera projekts – pārī ar Krievijas miljardieri Južiļinu uzbūvēt Kundziņsalā konteineru termināli – izrādījās dzīvotnespējīgs. Jā, Krievijas Valsts domes četru sasaukumu deputāts Vitālijs Južiļins gan bija līdzīpašnieks savā valstī ietekmīgajam uzņēmumam „Nacionalnaja konteinernaja kompanija”, taču Rīgas brīvostā jau virs 1 miljona tonnu konteineru ikgadēji pārkrāva „Baltic Container Terminal”, un sākt uz līdzenas vietas konkurēt ar attīstītu konteineru infrastruktūru, ko bija izveidojuši itāļi, izrādījās neizdevīgi. Starp citu, salīdzinot personiskos resursus: 2012.gadā Južiļins ieņēma 200.vietu bagātāko krievzemiešu vidū, bet „Uralhimа” saimnieks un RFT vecākais PAGAIDĀM partneris Mazepins – 56.vietu.

Atbilstoši oficiālajai versijai, kuru I.Millers izklāstīja žurnālā „Ir”, viņa „Nacionālais konteineru termināls” brīvprātīgi atteicās no daļas iznomājamās zemes, „С vitamīna” komponentes, par labu RFT, paziņojot par to Rīgas brīvostas vadībai – lasi: Šleseram. No savas puses papildināsim teikto ar to, ko Millers nepastāstīja žurnālistiem: tāds pats liktenis piemeklēja arī „D vitamīna” nogabalu. Līdz šim joprojām ir noslēpums, kā juridiski noformēta minētā atteikšanās. Ja kā apakšnoma, tad Millers neko nav zaudējis. Ja ir mainīts zemes nomas līgums ar SIA „Nacionālais konteineru termināls”, tad RFT iznomātājs ir vai nu Satiksmes ministrija, vai Rīgas brīvosta. Arī šajā gadījumā Ivars nav palicis zaudētājos. Kā jau teicu, viņš ir gudrs vecis…

Patiesībā tikai uz papīra eksistējošais Millera terminālis no „С vitamīna” un „D vitamīna” „brīvprātīgi” atteicās ne pilnībā, bet daļēji. Pirmajā gadījumā, atdodot 19,76 ha, Millers atstāja sev 2,5 ha, bet otrajā – atdodot 14,66 ha, paturēja 26,55 ha. Pat vēl vairāk, vienā un tajā pašā dienā, 2010.gada 22.oktobrī, šie Millera saglabātie nogabali uz 45 gadiem tika nodoti nomā SIA „Kundziņsalas ziemeļu projekts”. Mūsu avoti Rīgas brīvostas administrācijā pieļauj, ka zemi, no kuras „Nacionālais konteineru termināls” atkāpās par labu RFT un SIA „Kundziņsalas ziemeļu projekts”, abas pēdējās tomēr ir saņēmušas no SIA „Nacionālais konteineru termināls” apakšnomā. Šajā gadījumā atkal vērojams kārtējais likumpārkāpums: zemes nomas termiņš kompānijai „Nacionālais konteineru termināls” beidzas 2052.gada 12.oktobrī, bet zemesgabaliem, kas nodoti RFT un SIA „Kundziņsalas ziemeļu projekts” rīcībā, apakšnomas termiņš ir līdz 2055.gada 4.augustam. Tādējādi apakšnoma gandrīz par 3 gadiem pārsniedz Millera „termināļa” jeb iznomātāja tiesības uz zemi. Tikpat labi nelaiķis trīs gadus pēc nāves personīgi varētu saņemt pensiju.

Taču ar šo kolīziju jānodarbojas tiem, kas par šādu uzdevumu risināšanu saņem nodokļu maksātāju nauda. Mēs tikmēr pievērsīsimies nākamajam aspektam. RFT terminālis nevarēs īstenot savu darbību bez teritorijām, kas ir nodotas apakšnomā SIA „Kundziņsalas ziemeļu projekts”. Tas darījumos ar zemesgabaliem ļauj saskatīt korupcijas pazīmes. Šādu pieņēmumu pastiprina fakts, ka SIA „Kundziņsalas ziemeļu projekts” dibinātājs ir SIA „Kundziņsalas attīstība”, nerentabls uzņēmums, kas atbilstoši CrefoScore klasifikācijai atrodas 8.līmenī – slikta maksātspēja un pēc Сrediweb.lv datiem pastāvīgu darbinieku nav. Savukārt, SIA „Kundziņsalas attīstība” dibinātājs ir SIA „Kundziņsalas investīcijas”, arī nerentabls uzņēmums, kas CrefoScore klasifikācijā atrodas 7.līmenī – maksātspēja zem vidējās un pēc Сrediweb.lv datiem pastāvīgu darbinieku nav. Visas uzskaitītās kompānijas, tāpat kā, atkārtosimies, SIA „Nacionālais konteineru termināls”, kontrolē A.Millers, kurš savulaik bija prominents A.Šķēles Tautas partijas funkcionārs.

Lūk, arī sanāk, ka atbilstoši datiem, kurus ir pieteicis RFT, akceptējis SIA „EKONS”, saskaņojusi Vides ministrijā un apstiprinājusi Rīgas domē, terminālim ir ierādīti „aptuveni 12 ha” valsts zemes. Taču patiesībā, pat bez pieteiktā, bet neesošā iecirkņa („A vitamīns”), terminālis reāli saņēma 278428 m2 jeb 27,84 ha. Ja ņemam vēra, ka šai platībai par visām varītēm tiks pievienots vēl 279011 m2 (27,9 ha) liels zemesgabals ar kadastra numuru 0100 068 2089 („B vitamīns”), tad no sabiedrības slēptu manipulāciju rezultātā RFT rīcībā atradīsies 55,74 ha. Tādējādi krievzemieša Mazepina kontrolētajam projektam reāli iedalītā zemes platība pārsniedz oficiāli nosaukto 1,98 – 4,64 reizes.

Dresūras brīnumi

Visus iepriekšminētos faktus bija JĀATKLĀJ Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides pārraudzības valsts birojam – VPVB. Taču tolaik pašu ministriju personiski uzraudzīja „Kurzemes hercogs” Aivars Lembergs ar sava līdzgaitnieka no politiskās apvienības Zaļo un zemnieku savienība un ministra Raimonda Vējoņa starpniecību. Īsumā izklāstīsim to, ko – paralēli iepriekšminētajiem pārkāpumiem – ministrija NEIZDARĪJA:

1. Neņēma vērā biedrības „Kundziņsala” norādes uz nepilnībām, kas tika saņemtas 2011.gada 4.martā pēc RFT projekta sabiedriskās apspriešanas.

2. Nenoreaģēja uz projekta kritiku no Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes puses, kura pauda satraukumu, „ka nepilnīgi izvērtēta ietekme, ko radīs dzelzceļa transporta plūsmas palielināšanās pievedot 2 miljonus tonnu minerālmēslu gadā un iztukšoto vagonu sastāvu aizbraukšana”.

3. Neuzstāja, lai RFT pilnā apjomā izpildītu Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes 2011.gada 18.februāra, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta 2011.gada 25.februāra un Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes 2011.gada 17. februāra rekomendācijas.

4. Nepārbaudīja, kā ir novērstas daudzās nepilnības, kas minētas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta atzinumā.

5. Demonstratīvi pievēra acis uz trikiem ar zemi.

Dejas uz virves

Amonija salpetris ir pamatkomponents sprāgstvielu ražošanai. Ilustrācijai: amonāla sastāvā ir 60% amonija nitrāta, amonīta – 79%, permona un naftenīta – 94%. Tā kā amonija salpetri ir diezgan viegli iegādāties, šis produktu ir iemantojis īpašu popularitāti teroristu vidū. Breivikam, lai uzspridzinātu valdības ēku kvartālu Oslo centrā, pietika ar 2,5 tonnām amonija salpetra. 2012.gada novembrī Polijas specdienestu apcietinātais terorists grasījās uzspridzināt valsts parlamentu, izmantojot 4 tonnas amonija nitrāta. RFT projekta iniciatori ir saņēmuši brīdinājumu par konkrētiem gaidāmiem riskiem no SIA „PSI Risks un audits”.

Tomēr 270 lapās, kas no RFT aizceļoja uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, tāpat kā 315 lapaspusēs, kas tika nosūtītas Rīgas domei, ne ar pušplēstu vārdu nav pateikts, kādas struktūras un kādā veidā garantēs Latvijas un tās iedzīvotāju drošību, ik dienu transportējot aptuveni 3000 tonnas amonija salpetra vairāk nekā 300 kilometru ceļa garumā no Krievijas robežas caur Rīgas centru uz Kundziņsalu. Ko Latvijas valsts ir gatava pretnostatīt starptautisko teroristu jaunajai taktikai – aktivitāšu pārorientēšanai no vadošajām NATO valstīm uz alianses mazāk ietekmīgo partneru teritorijām.

Par relatīvi vienkāršo sprāgstvielu izgatavošanu un teroraktu veikšanas iespēju Latvijā liecina televīzijas kanāla TV5 žurnālista A.Hramcova uzņemtais sižets (skat. video http://rus.tvnet.lv/novosti/kriminal_i_chp/215542-zhurnalistu_grozit_10_ljet_izza_sjuzhjeta_2ljetnjey_davnosti). Latvijas drošības struktūras pašu sižetu atzina par tik bīstamu, ka žurnālists nonāca tiesas priekšā.

Salīdzinoši vieglo terora akta īstenošanu amonija salpetra pārvadāšanas procesā no Krievijas robežas līdz RFT terminālim apstiprina fakts, ka 2012.gada 25.maijā 3 metrus no Siguldas – Līgatnes dzelzceļa tika atrasti paslēpti sprādziennedroši priekšmeti. Tajā pašā dienā spridzeklis tika atklāts 10 metrus no dzelzceļa Naujenes pagastā Daugavpils novadā. Nepagāja ne mēnesis, kā 2012.gada 21.jūnijā praktiski Rīgas centrā pie dzelzceļa sliedēm Andrejsalā, Rīgas brīvostas teritorijā tika atrasta paka ar 5,4 kg trotila. Tieši tāda kopējā jauda piemita divām bumbām, ko 2010.gada 29.martā teroristi uzspridzināja Maskavas metro. Līdzās nodarītajiem postījumiem toreiz bojā aizgāja 40 cilvēki, bija 160 cietušie.

Atšķirībā no spēkiem, kas virza projektu, kurš pārvērtīs Latviju par krievzemiešu pulvera mucu, ES un ASV struktūrās ar amonija salpetra īpašībām saistītajiem riskiem piešķir svarīgu nozīmi. Piemēram, 2002.gadā Itālijā notikušajā Seminārā par amonija salpetri, kurā Latvija izlēma nepiedalīties, gala dokumentā tika rezumēts (mūsu neoficiāls tulkojums – G.Z.):

„Tas, ka starp amonija nitrāta ražotājiem parādās valstis, kuras neietilpst ES, faktiski palielina risku, ka Eiropas Savienības teritorijā cirkulēs amonija salpetris, kas ir izgatavots aiz tās robežām. Tagad atbilstošām kontroles institūcijām ir daudz grūtāk vadīt šīs produkcijas kvalitātes pārbaudes procesus. Tāpat kopēja problēma ir riski, kas saistīti ar amonija nitrātu tā tranzīta procesā, sakopojumu lielos apjomos ostās un distribūcijas centros.”

ASV pēc Tēvzemes drošības departamenta iniciatīvas 2011.gadā ir pieņemta speciāla drošības programma par visām darbībām, kas attiecināmas uz amonija salpetri (Secure Handling of Ammonium Nitrate Program). Tajā teikts (mūsu neoficiāls tulkojums – G.Z.):

„Tēvzemes drošības departaments tiecas novērst teroristiskus uzbrukumus Savienotajām Valstīm un samazināt ASV ievainojamību terorisma priekšā. Ar mērķi nepieļaut amonija nitrāta nelikumīgu piesavināšanos vai izmantošanu teroristiskās izpausmēs, šis normatīvais akts atbalstīs Departamenta pūles novērst teroristu uzbrukumus un samazināt valsts ievainojamību no šādiem triecieniem.”

Īpašu nozīmi šis temats iegūst saistībā ar lomu, ko Latvija izpilda Afganistānā dislocētā NATO karaspēka Ziemeļu apgādes tīklā. ASV Transporta virspavēlniecības (USTRANCOM) komandieris Viljams Freizers deva tai šādu novērtējumu: „Augsti novērtēju stratēģisko partnerību ar Latviju, jo tā mums palīdz apgādāt mūsu militārās vienības Afganistānā”.

Mūsu gadījumā gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, gan Rīgas brīvosta, gan Rīgas dome uzskata, ka apkārt terminālim, kur būs pasaulē vislielākā ostas noliktava amonija salpetra uzglabāšanai, pietiek noteikt drošības joslu … 100 (!) m platumā. Taču tā netiek attiecināta uz ēkām un konstrukcijām, kas atrodas pie dzelzceļa.

Kā jau iepriekš norādīts, Rīgas dome atļāva uzglabāt termināļa teritorijā vienlaicīgi 90 tūkstošus tonnu amonija nitrāta. Krievijas slāpekļa rūpniecības un organiskās sintēzes produktu zinātniski pētnieciskais un projektēšanas institūts sniedz šādus datus: tikai 5000 tonnu amonija salpetra sprādziens ir ekvivalents 1084 tonnām trotila. Šajā gadījumā absolūtu postījumu apļveida zona veidos 650 m, spēcīgu postījumu – 985 m, vidēju postījumu – 1642 m, vāju postījumu – 4790 m. Zonas rādiuss, kuras robežās no sprādziena viļņa iedarbības visticamāk aizies bojā līdz 99% ārpus patvēruma esošo cilvēku, veido aptuveni 1 kilometru. Dabiski, ka visas šīs šausmas neskārs RFT, Rīgas brīvostas, Vides ministrijas un Rīgas domes vadītāju dzīves vietas.

Toties attālums no RFT līdz tuvākajām dzīvojamām mājām Voleros ir tikai 600 m, Vecmīlgrāvī – 1000 m, Kundziņsalā – 1400 m, Sarkandaugavā – 1500 m. Tāpat blakus RFT atrodas termināļi, kas pastāvīgi operē ar bīstamām kravām. Līdz „Baltic Container Teminal” (ķīmiskās vielas) ir 700 m, līdz termināļiem „Man-Tess” un „Woodison” (naftas produkti), „Latvijas Propāna gāze” (sašķidrinātā gāze) – 1000 m. Jebkurš incidents nosauktajos termināļos padara 100 metru drošības joslu apkārt RFT par bezjēdzīgu.

 

Nažu mešana ar aizsietām acīm

Taču riski, kas izriet no RFT projekta, Latvijai un tās iedzīvotājiem ir saistīti ne tikai ar teroraktu iespējām, bet arī ar dabas un tehnoloģiskām katastrofām. 2009.gadā konteineru terminālī nekontrolējamas reakcijas rezultātā no 17 tonnu konteinera notika zilskābes noplūde, par kuru glābēji uzzināja tikai rīta pusē. Cilvēkam nāvējoša zilskābes deva ir 1 mililitrs uz gramu. Toreiz simtiem cilvēku piespiedu kārtā tika evakuēti ne tikai no Kundziņsalas, bet arī no Voleriem, Krēmeriem un citām pieguļošām teritorijām. Tika noteikts aizliegums ņemt no Daugavas ūdeni, peldēties un makšķerēt.

2010.gadā viesuļvētras laikā Vecmīlgrāvja minerālmēslu terminālī „Alpha osta” uz dzelzceļa sliedēm sagruva metāla konstrukcijas desmitstāvu nama augstumā. Ja tās būtu uzgāzušās uz tur izvietotām amonija salpetra noliktavām, tad, kā komentēja Rīgas Tehniskās universitātes ķīmijas profesore Ērika Bizdēna, viss varēja uzlidot gaisā.

2012.gadā vien Latvijā notika turpmāk minētie tehnoloģiskie incidenti, kuri, ja tie būtu saistīti ar amonija salpetri, novestu pie ekoloģiskām katastrofām un cilvēku upuriem:

= 9.janvārī pie Daugavpils no sliedēm noskrēja 17 cisternas un vagoni. Augsnē izlija vairāk nekā 100 tonnas naftas produktu un tehniskā šķīdinātāja. Cieta cilvēki. Katastrofa notika Naujenes pagastā, kur 2012.gada maijā blakus dzelzceļam tiks atrastas sprāgstvielas. Paaugstinājis sev darba algu no 2600 līdz 8500 latiem mēnesī, Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs U. Magonis neslēpa, ka analoģiskas katastrofas (ne viņa algas pieaugums, bet sastāvu noskriešana no sliedēm) gaidāmas arī nākotnē;

= 23.aprīlī notika ugunsgrēks naftas produktu terminālī „Neste Oil Terminal Riga”. Ugunsgrēkam tika piešķirta augstākā bīstamības pakāpe. Tā likvidācijā piedalījās 12 speciālās tehnikas vienības;

= 11.jūlijā „Latvijas Propāna gāze” termināļa teritorijā, kas atrodas RFT termināļa tiešā tuvumā, notika gāzes noplūde. Automātiskā bloķēšana nostrādāja, kad atmosfērā jau bija noplūduši ne mazāk kā 10 m3 gāzes. Darbinieki evakuējās;

= 24.novembrī no cisternām, kas atradās Rīgas brīvostas teritorijā, izlija aptuveni 500 litri ūdeņraža pārskābes. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests 6 stundas likvidēja avārijas sekas;

= 11.decembrī vienā no Vecmīlgrāvja termināļiem 500 m2 teritorijā izcēlās paaugstinātas bīstamības pakāpes ugunsgrēks.

Nobeigums sekos.

Novērtē šo rakstu:

0
0