Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„Tā ir vēršanās tomēr pret tiem, kas mēģina kaut ko izdarīt, izmeklēt lietas, izstrādāt smagas lietas, kur ir lielas naudas,” – šādi Satversmes aizsardzības (SAB) biroja direktors Jānis Maizītis piektdien Latvijas radio pēc ilgākas izvairīšanās raksturoja šajās dienās iespaidīgā tirāžā iznākušo avīzi Astoņkājis, kurai kā izdevēja uzrādīta kāda nepazīstama fiziska persona un kurā publicēta arī virkne skandalozu faktu par tiesībsargāšanas iestāžu, tostarp paša SAB darbiniekiem. Publicējam to sarunas daļu, kas bija veltīta tieši Astoņkājim.

Aidis Tomsons: Es jautāšu šādi, Maizīša kungs. Vai šādi, vai SAB uzmana tādu lietu kā tādu anonīmu, milzīgu tirāžu lielu izdevumu, kuriem acīmredzot vienmēr ir kāds pasūtītājs, ir kāds, kas maksā, un arī noteikti kādi noteikti mērķi, ko ar šādiem izdevumiem grib panākt. Mums ir bijuši īstenībā vairāki šādi gadījumi Latvijā. Cik daudz SAB par tādiem interesējas?

Jānis Maizītis: Varbūt jau aci iemetam gan avīzēs, gan arī dažādās anonīmās publiskās aktivitātēs. Protams, no tāda viedokļa, ja ir runa par amatpersonām, arī tādās vienkāršās lietās, vai tā ir taisnība, ko raksta, vai tie ir meli, vai tā ir vēršanās pret tām amatpersonām, kas mēģina uzturēt tiesisko kārtību, vēršas pret organizētās noziedzības grupējumiem, pret dažādām ēnu ekonomikas, ēnu ekonomikas izpausmēm, kādas tās, protams, arī Latvijā ir. Jo, protams, šāda veida publiski izdevumi maksā naudu, tad ir jautājums, cik tā nauda ir liela, tas arī tā kā mūs interesē, kādēļ tāda nauda tiek tērēta, jo liela nauda par velti netiek tērēta, grib sasniegt kādus mērķus, no tāda viedokļa mēs, protams, pievēršam uzmanību.

Aidis Tomsons: Tad jūs faktiski arī zināt parasti, kas pasūta un ko grib sasniegt.

Jānis Maizītis: Es teiktu, ka pāri par 90% situācijās jā.

Aidis Tomsons: Ko jūs ar šo informāciju? Palīdzat nodot kaut kādiem, kurus tas tieši ietekmē?

Jānis Maizītis: Pirmkārt, mēs paši izdarām secinājumus, lai nekļūdītos vispirms jau amatpersonu rīcības novērtējumā. Tas ir tas galvenais, kādēļ. Tad mēs neapšaubāmi pievēršam šādām publikācijām vērību. Jā, tas ir arī galvenais.

Aidis Tomsons: Esat arī kļūdījušies kādreiz, secinājuši pēc tādas anonīmas izdevuma, ka esat kļūdījušies personas izvērtējumā.

Jānis Maizītis: Nu, es nē šajos pēdējos trīs gados es tādas būtiskas kļūdas neatceros.

Aidis Tomsons: Vai Latvijā līdz ar to, ņemot vērā, ka te varētu būt arī kādas ekonomisku grupējumu cīņas, jo šī informācija ir jāizmeklē drošībsargājošām iestādēm, mēģinot saprast.

Jānis Maizītis: Aptuveni jau daudzmaz ir skaidrs. Skaidrs, kas notiek un kā tā nauda tiek tērēta. Varbūt tas būtu tāds aicinājums netērēt lieki, jo diez vai…

Aidis Tomsons: Jūs sakāt lieki…

Jānis Maizītis: Jā (smejas), vismaz nu mūsu nostāju tas nevar ietekmēt. Te ir skaidri redzams, ka tā ir vēršanās tomēr pret tiem, kas mēģina kaut ko izdarīt, izmeklēt lietas, izstrādāt smagas lietas, kur ir lielas naudas, jā, tā vispārīgi varētu...

Baiba Strautmane: Izraidītas valstij kaitīgas personas.

Jānis Maizītis: Gan, gan. Gan, gan. Es, mēs saskatām vairākus virzienus, kas...

Romāns Meļņiks: Ja par kādu amatpersonu parādās informācija, vienalga, vai tas ir kādā anonīmā izdevumā vai no oficiāliem avotiem, vai tas kaut kādā veidā var ietekmēt amatpersonas pielaides valsts noslēpumam? Parasti mēs dzirdam, ka pielaides tiek kaut kādos periodos, ka mainās statusi vai kad amatpersonai beidzas pilnvaras, vai kaut kad pa vidu jūs pārbaudiet?

Jānis Maizītis: Pati anonīmu publikāciju noteikti, nē, mēs paši ar savām iespējām un resursiem pārbaudām, mēs uzdodam arī... mums ir iespēja intervēt amatpersonu, uzdot jautājumus, un te ļoti daudz ko var noskaidrot.

Romāns Meļņiks: Bet jūs kaut kad termiņa vidū, kad ir pilnvaras līdz četriem gadiem, divu gadu vidū jūs varat pārtraukt?

Jānis Maizītis: Jā. Mēs varam pārtraukt, jo tas noteiktais termiņš vai gadu skaits nenozīmē, ka drošības iestādes tagad piecus gadus nepievērš nekādu uzmanību. Jebkurā brīdī var sākt ārkārtas pārbaudi un galu galā eksistē šis mehānisms, ja redzams, ka ir tiešām tāda informācija vai kritēriji, kas liecina, ka tā atļauja strādāt ar valsts noslēpumu ir jāliedz, tad tiek pieņemts lēmums par anulēšanu, tas var notikt pēc pusgada, gada, trijiem. Tur nav nekādu termiņu ierobežojumu. Kritērijs ir kāda ir šī informācija. Pārbaudīta. Un kādi ir šie fakti vai riski.

Baiba Strautmane: Vēl pagājušogad mums bija pilna informācijas telpa, viļņojās par pielaižu tematu, ka tiek pārkāptas cilvēktiesības, un cilvēkiem tiek skarbi darīts pāri, cilvēki solījās doties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Šobrīd tāds liels klusums valda. Vai jums ir zināms, kas tur notika? Cik cilvēktiesību tiesas mūs gaida un cik teorētiski varētu konstatēt kādus cilvēktiesību pārkāpumus. (..)

Aidis Tomsons: Man te ir vairāki jautājumi par lapu,  ko mēs sākotnēji pieminējām. Par šo anonīmo lapu, ka viņi aicina jūs pievērst uzmanību šai lietai vairāk.

Jānis Maizītis: Nē, nē, es jau teicu, mēs pievēršam. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka es vismaz saskatu šajās fotogrāfijās vairākus tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus, kuri tieši ir tie, kas mēģina cīnīties ar noziedzību.

Aidis Tomsons: Vai, jūsuprāt, tie, kas izplata, pretendē uz žurnālistiku, vai viņi paši neriskē šādā veidā?

Jānis Maizītis: E, fff (smaga nopūta). Nu, lai nu paši domā. Jāsaka, pārāk atklātām kārtīm.

Novērtē šo rakstu:

0
0