Iesaki rakstu:

Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi jaunu likumprojektu “Dzīvojamo telpu īres likums” un pēc šā gada jūlija apspriešanas ar sabiedrību gatavo tā virzīšanu izskatīšanai LR Ministru kabinetam.

Mūsu iebildumu būtība ir šāda: nav tiesiski atcelt denacionalizēto namu īrnieku pirmsreformas īres līgumus (arī pēc pārejas perioda beigām 2023. gadā), proti, nav tiesiski atcelt pašlaik spēkā esošā likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8. pantā noteikto sekojošo apsvērumu dēļ.

LR Satversmes tiesa 2014. gada 7. jūlija spriedumā lietā Nr. 2013-17-01 atzina spēkā esošā likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8. pantu par atbilstošu LR Satversmei. Tātad šī panta satura un jēgas atcelšana jaunajā likumā nonāks pretrunā ar Latvijas pamatlikumu - Satversmi, kas savukārt nozīmēs, ka attiecībā uz konkrēto sabiedrības daļu - denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem - jaunais likums būs prettiesisks un neatbilstošs civilizētas, tiesiskas valsts principiem, par ko jau esam izteikuši pretenzijas Ekonomikas ministrijai.

Latvijas valsts ar šādu likumprojektu, likvidējot denacionalizēto māju īrnieku pamatstatusu, kuru tiesības uz mājokļa neaizskaramību aizsargā spēkā esošā likuma „Par dzīvojamo telpu īri” 8.pants, un neizpildot Augstākās padomes 1991. gada 30. oktobra lēmuma 4. punkta 2. apakšpunktu, ar jauno likumprojektu nonāk pretrunā ar Augstākas Padomes 04.05.1990. Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 8. pantu, kurā noteikts: „Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām…”

Tā kā ar vispārējo likumu neskartas paliek īrnieku jau iegūtās tiesības (LR Civillikuma 3. pants) un ar speciālo likumu pašlaik nevar vienpusēji mainīt esošā īres līguma nosacījumus (likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8.,11.,13. pants), Ekonomikas ministrija pašlaik nevar to grozīt, bet ar jaunu likumu cenšas pārgrozīt speciālā likuma tiesību normas, lai piespiestu denacionalizēto namu īrniekus pašus pārslēgt īres līgumus (un pašiem zaudēt jau iegūtās tiesības!) uz viņiem neizdevīgiem, pasliktinātiem nosacījumiem, proti: tikai uz noteikto termiņu ar perspektīvu tiesas ceļā mēģināt pagarināt termiņu ne vairāk kā uz desmit gadiem beztermiņa līguma vietā (7. pants), ar palielināto īres maksu, papildinot to ar jaunām aprēķina pozīcijām (16., 17., 18. pants).

Arī īrnieka ģimenes locekļu īres tiesības sašaurināsies (13. pants). Jaunais likums paredz vienkārši izbeigt īres attiecības ar denacionalizētā nama pirmsreformas īrnieku, ja viņš nepiekrīt izmaiņām, respektīvi, līguma termiņam izbeidzoties, notiks vienpusēja atkāpšanās no līguma, un nekādas tiesības īrniekam uz kompensāciju nav paredzētas. Mēs skaidri redzam, ka šīs ir veids, kā īrnieku ievilināt slazdā un pamest likteņa varā, tādejādi likumdevējam nenesot atbildību par to.

Šāds Ekonomikas ministrijas dzīvojamo telpu piespiedu īres attiecību risinājums attiecībā uz denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem nonāks tiešā pretrunā ar starptautiskām tiesību normām, tas ir, pretrunā ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: “Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus - nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīves vietu.”, kā arī pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu: “Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai.”

Mēs neesam pret dzīvokļu tirgus attīstību. Pārstāvot denacionalizēto namu pirmsreformas īrnieku intereses un aizstāvot viņu tiesības, mēs protestējam pret viņu diskrimināciju. Mēs aizstāvam pirmsreformas īrnieku tiesības uz beztermiņa īres līgumiem, ar kuriem tiek aizsargātas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Mēs protestējam pret kārtējo Ekonomikas ministrijas likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums" līdz brīdim, kamēr valsts nepiešķirs denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem kompensācijas par veiktās īpašuma reformas rezultātā ekspropriētiem dzīvokļiem naudā vai dzīvojamo telpu ekvivalentā, neatkarīgi no īrnieku materiālā stāvokļa, kā tas bija viennozīmīgi definēts likumos "Par nekustamā īpašuma denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem".

Mēs pieprasām garantēt Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību" izpildīšanu, kura 4. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt Latvijas Republikas Augstākajai Padomei likumprojektu «Par kompensācijām». Tas līdz šim nav izpildīts. Jo vairāk, Ekonomikas ministrija ar minēto likumprojektu demonstrē, ka tas ir it kā iespējams: piesmiet šo un arī citas minētās tiesību normas, līdz ar to legalizējot ievērojamas sabiedrības daļas īpašuma reformas gaitā pieļauto diskrimināciju.

Uzskatām par nosodāmu rīcību likumdevēja lēmuma ignorēšanu un neizpildi. Tā vietā, lai izstrādātu likumprojektu "Par kompensācijām", Ekonomikas ministrija mierina mūs ar pašvaldības palīdzību maznodrošinātiem īrniekiem dzīvokļu jautājuma risināšanā, kā arī sola, ka nākotnē tiks izstrādāti noteikumi par pabalstu piešķiršanu denacionalizēto namu dzīvokļu atbrīvošanai. Tam nav nekāda sakara ar likumdevēja 1991. gadā nolemto par kompensācijām, ko Ekonomikas ministrija grib aizmirst.

Denacionalizēto māju īrnieki nav nonākuši bezpalīdzīgajā maznodrošināto statusā pēkšņas slimības vai dabas katastrofas rezultātā. Pēc likumdevēja lēmuma neizpildīšanas, denacionalizēto māju īrniekus pazemo ar „palīdzību” - maznodrošinātām personām. Tā ir ciniska maldināšana, jo šī „palīdzība” nekad nav bijusi un nebūs īrniekiem nodarīto zaudējumu segšana, bet gan valsts un/vai pašvaldības ar likumu maskēta līdzekļu virzīšana namīpašniekiem labuma gūšanai. Kāds labums īrniekam, kura stāvoklis ir atkarīgs no īpašnieka un no mākslīgā trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusa? Saskaņā ar jauno likumu maksātspējīgs īrnieks, tāpat kā trūcīgais būs pilnīgi atkarīgs no īpašnieka nekontrolētas gribas un alkatības.

Mēs uzskatām, ka likumprojekts “Dzīvojamo telpu īres likums” (kā kopumā, tā it īpaši 7. panta 1. un 2. punkts - īres līguma termiņi, kā arī Pārejas noteikumu 2. un 4. punkts – līdz 2023. gadam saistošie vecie īres līgumi un pienākums noslēgt jaunu īres līgumu, tas ir, izbeigt veco), aizskar denacionalizēto namu pirmsreformas īrnieku tiesības uz mājokļa neaizskaramību, kas ir pretrunā ar Satversmes 105. panta otro teikumu - Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, jo mainot īrniekiem esošus beztermiņa īres līgumus uz terminētiem, un neparedzot piešķirt viņiem naudas kompensāciju dzīvokļa iegūšanai savā īpašumā vai municipālo dzīvokli, jaunais likums tikai palielinās diskrimināciju, kas nav sabiedrības interesēs, jo grauj demokrātiskās valsts reputāciju un demokrātiskas valsts tiesiskuma pamatprincipus.

Denacionalizēto namu dzīvokļu pirmsreformas īrnieki ir diskriminēti salīdzinājumā ar vispārējo privatizācijas tiesisko statusu. Privatizētie municipālie dzīvokļi un denacionalizētie dzīvokļi tika piešķirti vienādos apstākļos un uz vienādiem noteikumiem. Tādēļ mēs uzskatām, ka nekompensējot īrniekiem denacionalizācijai pakļauto dzīvokļu zaudējumu, tos nostāda atšķirīgajā, tiesiski apgrūtinātajā stāvoklī, kas ir definējams kā diskriminācija, jo viņiem atņēma tiesības privatizēt nopelnīto un likumīgi saņemto beztermiņa īrēšanai dzīvojamo platību, sadalot pirmsreformas īrniekus divās šķirās.

 Spēkā esošā likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8. pants tomēr daļēji garantē pirmsreformas īrniekiem tiesības uz mājokļa neaizskaramību (LR Satversmes tiesas 2014. gada 07. jūlijā spriedums lietā Nr.2013-17-01). Savukārt, ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto “Dzīvojamo telpu īres likumu” tiks zaudēta pēdējā garantija - beztermiņa īres līgums, kā arī cerība uz likumdevēja paredzēto (lai arī novēloto) kompensāciju, jo likums "Par kompensācijām" kā netika, tā arī netiek gatavots.

AR ŠĀDU NETAISNĪBU MĒS NEVARAM SAMIERINĀTIES UN PROTESTĒJAM PRET DENACIONALIZĒTO MĀJU ĪRNIEKU DUBULTO DISKRIMINĀCIJU!

Augstākās padomes 1991. gada 30. oktobra lēmuma 4. punkta 2. apakšpunkta un likuma "Par kompensācijām" denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem realizācija būtu novērsusi diskrimināciju un nebūtu iegansta iztēlot pirmsreformas īrniekus kā šķērsli dzīvokļu tirgus attīstībai.

Ekonomikas ministrijas postulāts, ka jaunais likumprojekts tiek virzīts dzīvokļu tirgus attīstībai, ir bezatbildīga sabiedrības maldināšana, jo tam nav ne pierādījumu, ne pētījumu - par to var pārliecināties likumprojekta prezentācijā, kas ir publicēta Ekonomikas ministrijas mājas lapā Internetā. Tomēr ir skaidrs un nepārprotams fakts, pēc likumprojekta satura, ka minētais likumprojekts tiek vērsts pret denacionalizēto māju īrnieku interesēm, lai šos īrniekus pakļautu pilnai un neatgriezeniskai namīpašnieku patvaļai, kad šīs attiecības jau šobrīd ir sakāpinātas līdz krimināla rakstura attiecībām.

Uzskatām, ka noklusēt par Augstākās padomes 30.10.1991. lēmumu un izlikties, ka šāds lēmums neeksistē, ir amorāla un nosodāma pozīcija.

Uzskatām, ka vienīgi tad, kad tiks novērsta pieļautā diskriminācija un denacionalizēto namu pirmsreformas īrniekiem tiks piešķirtas kompensācijas neatkarīgi no viņu materiālā stāvokļa – tāpat kā municipālo dzīvokļu īrniekiem tika piešķirtas tiesības privatizēt dzīvokli neatkarīgi no materiālā stāvokļa, – līdz ar ko tiks realizētas Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punkts par vienlīdzīgiem nosacījumiem, kā arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punkts par tiesībām nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus – tikaiikaikai tad spēkā esošo likumu “Par dzīvojamo telpu īri” varētu uzskatīt par aktualitāti zaudējušo.

A. god. Valsts prezidenta k-gs!

Lūdzam Jūs jau iepriekš iepazīties ar šo likumprojektu līdz tā nonākšanas Saeimā, izteikt savu attieksmi un neparakstīt tā spēkā stāšanos, ja tas tomēr tiks pieņemts Saeimā, kamēr netiks izpildīts 30.10.1991. lēmums “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību” attiecībā uz kompensācijām denacionalizēto māju pirmsreformas īrniekiem.

A. god. tieslietu ministra k-gs! A. god. Ministru prezidenta k-gs!

Mēs pieprasām - neapstiprināt Ekonomikas ministrijas likumprojekta “Dzīvojamo telpu īres likums” tiesību normas, ieskaitot 7. panta 1. un 2. punktu un Pārejas noteikumu 2. un 4. punktu, un nevirzīt to uz Saeimu.

Likumprojekta virzību šādā redakcijā jāaptur, kamēr netiks pieņemts likums "Par kompensācijām", atbilstoši Augstākās padomes 30.10.1991. lēmumam “Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību”. Pretējā gadījumā tiks dubultota denacionalizēto namu pirmsreformas īrnieku diskriminācija, kurai jau būs nepārprotamas genocīda pazīmes, un līdztekus tiks legalizēta jau pieņemto likumu nepildīšana.

Mūsu pilsoniskais pienākums ir protestēt pret šādu nedemokrātisko valsts politiku mājokļu jomā un pret pieļauto diskrimināciju.

Mēs esam par demokrātisko un tiesisko Latviju Eiropas Savienībā!

* Latvijas Īrnieku apvienība, Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrība „Ausma”, Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku un dzīvokļu īpašnieku asociācija, Cilvēktiesību Līgu Starptautiskās Federācijas Latvijas Republikas Cilvēktiesību komiteja