Menu
Pilnā versija
Foto

Satversmes preambula kā vīģes lapa varas nespējai

Ivars Zariņš, 11. Saeimas deputāts · 03.04.2014. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ir vārdi, skaisti solījumi un ir darbi. Kāda ir bijusi vārdu un solījumu patiesā jēga, to parāda reālā rīcība, nevis tas, kas ir ticis skaisti rakstīts un solīts. Ļoti bieži, sevišķi politikā ar vārdiem tiek solīts viens, bet ar reālo rīcību tiek īstenots pavisam kas cits. Ne velti ir teiciens – ar cēliem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli...

Cik liela jēga būs tām deklarācijām un vērtībām, kuras tagad tiek piedāvāts steidzami iekļaut Satversmē, ja tam neseko reāla rīcība, kas to piepildītu?

Tikpat labi mēs varam ierakstīt mūsu valsts pamatlikumā, ka visiem ir jābūt laimīgiem, jādzīvo labklājībā un saticībā. Kas no tā mainīsies? Vai tāpēc visi kļūs laimīgi un mūsu valstī iestāsies saticība un labklājība?

Mēs varam ierakstīt, ka latviešu tautai būs būt mūžīgi mūžos – bet vai tādējādi ar šiem vārdiem tas tiks nodrošināts? Ja reālā rīcība un centieni būs vērsti uz to, lai latviešu tautu izšķīdinātu un samaltu globalizācijas izaicinājumu dzirnavās, kā tas diemžēl tiek darīts joprojām, tā vietā, lai rūpētos par to, lai šeit dzimtu un augtu radoši un uzņēmīgi cilvēki, kuri skaidri apzinās savu piederību šai valstij, un ar savu rīcību vēlas un ir gatavi to apliecināt – rūpējoties un, ja būs vajadzīgs, arī aizstāvot to.

Tā vietā šie veicamie darbi – skaidra valsts nākotnes vīzija, tai atbilstoši centieni un ieguldījumi cilvēkkapitālā, zinātnē, infrastruktūrā – tajā, kas veido pamatu ilgtspējīgai attīstībai un stabilitātei, tiek aizstāti ar rūpēm par finanšu spekulantiem vajadzīgo valsts fiskālo skaistumu un skaistām deklaratīvām frāzēm.

Šie Satversmes grozījumi tiek izmantoti kā „vīģes lapa”, ar kuru vara cenšās piesegt savu nespēju parūpēties par savu tautu ar reāliem darbiem, nespēju vadīt šo valsti tā, lai tautas labklājība un vērtības, kuras nu tiek piesauktas un skaistās deklarācijās tērptas, tiktu reāli īstenotas.

Ja kādam par to ir šaubas, lai pamēģina atbildēt – kādēļ šādi Satversmes grozījumi, kas ir tik svarīgi un nozīmīgi visai sabiedrībai, tiek virzīti tieši šādā veidā – sasteigti, šaurā lokā sagatavoti, bez to plašākas apspriešanas ar sabiedrību?

Sanāk paradoksāli – šie Satversmes grozījumi tiek pasniegti kā sabiedrībai ļoti nozīmīgi, kā rūpes par tās interesēm, bet ar pašu sabiedrību tie apspriesti netiek!

Izskaidrojums ir vienkāršs - tuvojas vēlēšanas, laiks kad politiķiem nāksies atbildēt tautas priekšā par to, kas ir sastrādāts, un par to, kas nav ticis izdarīts, tāpēc ir jāatrod, ar ko varētu novērst sabiedrības uzmanību no tā visa. Vienkāršākais veids, kā to izdarīt jau pēc ierastas, atstrādātas shēmas, ir valsts politiskajā dienas kārtībā priekšplānā pēkšņi izvirzīt kādu citu jautājumu - tādu, kurš sit pa sabiedrības sakairinātajiem nervu galiem, tādejādi liekot uz to rezonēt un polarizēties.

Un lieta darīta – tālāk viss notiek jau pēc pieredzētas un zināmas procedūras: sabiedrības polarizēšanās nodrošina tālāku rezonansi, tas savukārt tālāku polarizēšanos, tādejādi viss pārējais notiekošais pamazām iegūst otršķirīgu raksturu - iepriekš sastrādātās nejēdzības un neizdarības pazūd no sabiedrības uzmanības, primāri ir pozicionēties tikai šajā jautājumā.

Un, tiklīdz ir notikusi sabiedrības uzmanības sašaurināšanās (kā tas pašlaik tiek darīts ar Satversmes preambulu), tā ērti īstenojams kļūst nākošais polittehnoloģijas solis – „skaldi un valdi”, pozicionējot visus „pareizajos” un „sliktajos” pēc šīs vienas pazīmes. Protams, ka „sliktie” ir jāuzvar, un tas ir svēts „pareizo” uzdevums, kam tie arī pašaizliedzīgi sevi veltīs, protams, sabiedrības interesēs. Un ap to tad arī sāks griezties visa politiskā dienas kārtība.

Savukārt Parex, Hipotēku un zemes banka, AirBaltic, Krājbanka, Liepājas metalurgs, elektrības tirgus liberalizācija, sagrauta zinātne un ceļi, līdz kliņķim nolaista veselības aizsardzības un izglītības sistēma, utt. - tas vairs nav svarīgi, tas viss tā var palikt un turpināties, svarīgi vien ir uzvarēt „svētajā karā”.

Visiem, kas ir gatavi uzķerties uz šo politiķu izmesto makšķeri, vispirms ir vērts aizdomāties – ko dos šī „uzvara”, kādas īsti būs tās sekas?

Tā kā Satversmes grozījumi tiek virzīti bez pienācīgas sabiedrības iesaistes un atbalsta, tad liela sabiedrības daļa tos uztver ar bažām. Un to, protams, prasmīgi savās interesēs izmantos radikalizētāji, sevišķi pirmsvēlēšanu periodā. Tas savukārt nozīmē, ka patiesībā mēs no šī procesa iegūsim tieši pretējo deklarētajam – vēl sašķeltāku, vēl polarizētāku sabiedrību un nestabilāku valsti. No kā rezultātā vislielākajos zaudētājos paliks tieši latviešu tauta, kurai šī zeme ir vienīgā iespēja, kur īstenot savu identitāti. Un to nemaz nav tik grūti saprast.

Ja tik tiešām šo grozījumu virzītājiem rūp tās vērtības, ko tie piesauc, tad kādēļ tik uzstājīgi tiek uzspiests scenārijs, kura rezultātā tieši tās var tikt apdraudētas? Kādēļ šos Satversmes grozījumus nevar veidot, iesaistot šajā procesā sabiedrību, vispirms iegūstot plašu tās atbalstu un sapratni, un tikai tad virzīt šādus grozījumus apstiprināšanai? Līdzīgi kā to ir īstenojusi, piemēram, Islande.

Novērtē šo rakstu:

0
0