Iesaki rakstu:

Patiesībā situācija ar KNAB vadību ir daudz nopietnāka nekā sākotnēji izskatās, jo visā šajā jezgā identificējas ne tikai ļoti nopietnas un ilglaicīgas problēmas iestādē, kura ir apveltīta ar represīvajām funkcijām, bet arī "ceturtās varas" saaugšana ar atsevišķiem valsts pārvaldē dislocētiem spēlētājiem, kas sen jau ir zaudējuši valsts amatpersonas neitralitātes statusu un sen jau uzvedas kā politiskas amatpersonas.

Šīs amatpersonas, neskatoties uz padotību, pašas lemj, ko, kā un kad darīs, operē ar informāciju, kas tām pieejama, pildot amata pienākumus, un izspēlē šo kārti vajadzīgā brīdī, laikā un vietā, ne tikai izmantojot savu padoto atkarību no viņu labvēlības, bet arī iesaistot savā spēlē žurnālistus, pasniedzot informāciju selektīvi, izraujot faktus no konteksta un noklusējot savus patiesos nolūkus.

Savukārt žurnālisti, kuriem būtu jāpārbauda informācijas patiesums, objektīvi jāatspoguļo visu pušu viedokļi neatkarīgi no tā, vai viņiem šie viedokļi ir pieņemami, un bezkaislīgi jāatspoguļo notikumi, atsedzot arī to cēloņus, pasīvi reproducē viņiem piespēlēto informāciju un vāji slēpti nostājas vienā no informācijas sniedzēju pusēm, tādējādi sabiedrībai diezgan tieši mēģinot norādīt, kurš ir labais un kurš - sliktais.

Protams, žurnālisti ir dilemmas priekšā, jo ilglaicīgi ir piedalījušies varoņtēla veidošanā, pieverot acis uz brīdi pa brīdim klajā nākušajām neglītajām lietām, kas varētu liecināt par varoņtēla, iespējams, neprofesionālo rīcību, kas pat vainagojusies ar vairāku padoto kriminālatbildību.

Protams, ir ļoti grūti būt objektīvam situācijā, kad it kā ir mērķu kopība, jo visi mēs vēlamies cīnīties pret "ļaunajiem", bet šāda acu pievēršana ilglaicīgi rada tādu komforta zonu varoņiem, ka viņiem sāk zust realitātes izjūta un visatļautība plaukst un zeļ. Un šādā situācijā ļoti viegli ir pazaudēt to šauro robežlīniju starp likumību un personisko interešu realizāciju, kas var novest (Dievs dod, lai jau nebūtu novedusi!!!) arī pie likumpārkāpumiem.

Normāli varoņtēlu pieturēšana pie zemes un "atgriešana realitātē" būtu jānodrošina ar vadītāja stingru uzraudzību pār varoņu izdarībām un ar "ceturtās varas" modru uzraudzību, taču šajā gadījumā ir saskatāms pilnīgi pretējais.

Šāda situācija būtiski apdraud pilsonisko sabiedrību, jo sabiedrības apziņā mākslīgi tiek uzturēts varoņtēls, padarot to svētāku par Romas pāvestu, tēla daudzpusīgā darbība (ne tikai pozitīvā) netiek pakļauta ārējai kontrolei un objektīvai kritikai, un jebkurš, kurš mēģina nodrošināt to, lai varoņtēls būtu pakļauts tiem pašiem likumiem kā jebkura valsts pārvaldē strādājoša amatpersona un uzvestos tā, kā jāuzvedas valsts dienestā esošai personai, kurai nedrīkst būt savu interešu, tiek pakļauts nesaudzīgai kritikai, radot tai noniecinošu publicitāti un procesā nekautrējoties iesaistot arī personas, kuru iesaiste būtu absolūti nepieļaujama.

Vai sabiedrība iegūst no šādas notikumu virzības? Apšaubu, jo šāda acu pievēršanas politika apmaiņā, iespējams, pret kādu gardu informācijas kumosiņu, ar ko žurnālisti varētu celt savus reitingus, var ļoti dārgi kādreiz izmaksāt sabiedrībai kopumā. Visdārgāk tas varētu maksāt cilvēkiem, kuru likteņus lemj šādi varoņi - lozungu, intrigu un insinuāciju meistari.

Ja būtu nodrošināta patiesi bezkaislīga ārēja kontrole pār procesiem KNAB, tad būtu jāizdara secinājums, ka visas šīs izdarības ir vērstas tikai, lai atsevišķas personas varētu izvairīties no atbildības un lai ietekmētu un pabaidītu iestādes vadītāju laikā, kad viņš veic kontroli pār attiecīgo personu darbību, nolūkā, iespējams, ietekmēt viņa lēmumus.