Iesaki rakstu:
Raitis pabeidza vidusskolu un uzsāka savu patstāvīgo dzīvi. Vispirms atrada darbu, sāka krāt naudu sava dzīvokļa iegādei. Diemžēl dzīvokļu cenas cēlās straujāk par darba algā un Raita spēju veikt uzkrājumus. Ar visu to, ka Raitis strādāja vairākos darbos, dzīvoja taupīgi, gala beigās ar viņa uzkrājumiem pietika tikai pirmajai iemaksai. Izsverot visus par un pret, Raitis nolēma, ka ņemt kredītu ir izdevīgāk nekā īrēt.
Raitis nopirka dzīvokli, paņemot kredītu Hansabankā. Raitis strādāja, galvu nepacēlis, lai nomaksātu kredītu un nokārtotu savu dzīvi. Satika savu nākamo sieviņu, iekārtoja savu ģimenes ligzdiņu un gaidīja piedzimstam savu pirmo bērniņu.
Tajā laikā kādiem citiem biznesmeņiem, kuru bizness bija balstīts uz finanšu mahinācijām, radās grūtības, un Latvijas valdība kopā ar Latvijas Bankas vadību un banku uzraugiem nolēma, ka nelaimīgie biznesmeņi ir jāglābj, jo citādi viņi paraus sev līdzi arī pārējos finanšu mahinatorus.
Lai izglābtu neveiksmīgos finanšu mahinatorus, tika pieņemts lēmums paņemt no Valsts kases glābšanai nepieciešamos līdzekļus un, lai nosegtu iztrūkumu, aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, ievērojami samazināt valsts darbā strādājošajiem algas, palielināt nodokļus.
Bez liekas apspriešanas Raita alga tika samazināta uz pusi, piedraudot, ka gadījumā, ja viņam tas nepatīk, tad viņš tiks atlaists. Tas nebija vienīgais trieciens pa Raita ģimenes maciņu. Lai Raitim dzīve neliktos pārāk salda, darba devējs aizliedza viņam strādāt citos darbos.
Raitis gāja pie sava aizdevēja - Hansabankas lūgt kredītbrīvdienas, bet velti, jo aizdevējs bija nelokāms - līgums jāpilda, un nekādas tavas grūtības nevar būt par pamatu līguma nepildīšanai. Aizdevēja verdikts bija vienkāršs - nevari samaksāt, dzīvokli atņemam.
Raita dzīvoklis ātri vien tika pārdots izsolē par smieklīgi zemu cenu, atstājot uz Raita pleciem parādu nastu, kas krietni pārsniedza aizdevuma pamatsummu. Raitis ar sieviņu un 3 mēnešus veco meitiņu tika izlikti uz ielas. Tiesu izpildītājs Stepanovs no Raita jau tā samazinātās algas ieturēja 50%, ģimenei neatstājot pat iztikas minimumu vienai personai.
Sociālais dienests Raitim palīdzību atteica - tavi parādi, tavas problēmas. Tika atteikta arī palīdzība bērnam, norādot, ka sievai pret vīru ir jāvēršas tiesā ar prasību par uzturlīdzekļu piedziņu un tad bērnam tiks atstāti minimālie līdzekļi no tēva algas.
Lai glābtu ģimeni, Raita sieviņa, neskatoties, ka bērniņš ir pavisam mazs, sameklēja darbu, kādu nu varēja atrast, un sāka strādāt cietumā. Alga bija lielāka kā Maximā, bet darba devēja attieksme un darba drošība īpaši neatšķīrās.
Apmācību laikā Raita sieviņa guva traumu, kura uz visiem laikiem izmainīja viņas dzīvi, padarot viņu par invalīdi. Darba devējs savu vainu notikušajā nelaimē negrib atzīt, tāpēc viņiem nākas meklēt taisnību tiesā, bet šis ceļš nav ne viegls, ne ātrs.
Iet gadi, un pat vispacietīgākais cilvēks šādā situācijā zaudē pacietību un savaldību. Šī cīņa izrādījās par smagu arī Raita ģimenei un beidzās ar ģimenes iziršanu.
Nerakstīju šo stāstu tāpēc, lai kritizētu Raiti, bet liktu pamosties tiem, kas agrāk vai vēlāk nonāks līdzīgā situācijā un šaustīs sevi, ka bijuši tādi muļķi, ka uzticējušies valstij, kurā dzīvo, kurai maksā nodokļus. Nevajag sevi šaustīt, bet saukt pie atbildības tos, kas ar saviem lēmumiem (darbību un bezdarbību) valsti šādā postā iedzina.
Ja prokuratūra ir bezspēcīga pret valsts iznīcināšanu, tad neatliek nekas cits kā tautai ņemt varu savās rokās un veidot tautas tribunālu, kurš izvērtēs katra valsts nodevēja personisko atbildību. Jāatbild par saviem nodarījumiem ir visiem - gan tiem, kuru dēļ bērni paliek bez iztikas līdzekļiem un izirst ģimenes, gan tiem, kuru dēļ valsti nācies pamest simtiem tūkstošiem iedzīvotāju, gan tiem, kuru dēļ iedzīvotāji bezizejā izvēlas izdarīt pašnāvības, gan tiem, kuru nolaidības dēļ Maximā bojā aizgāja 54 nevainīgi cilvēki.
Nebūsim vienaldzīgi, glābsim savu valsti!