Iesaki rakstu:

Pietiek šodien publicē stāstījumu par to, ko veselības ministrs Guntis Belēvičs jau publiski nodēvējis par „pilnmēnesi” un „preses pīli”, - par to, kas notika pirms tam, kad kāds vīrietis, izmisis par palīdzības nesniegšanu viņa meitai, piedraudēja Veselības ministrijas ierēdņiem, un kāda loma notikušajā ir tai veselības aprūpes "sistēmai", par kuru jau ilgāku laiku ir atbildīgs tieši Belēvičs.

„Linda Misēviča Jelgavas Pilsētas slimnīcā:

Paldies visiem mīļajiem, kas jūt līdzi un tur īkšķus! Paldies ikkatram, kas izsaka viedokli (līdz šim visus mums pozitīvus - kā gan tas ir iespējams!?) delfos, tvnetā, facebook, ru portālos u.t.t. Tas iedvesmo, tas dod spēku šoreiz iet līdz galam! Paldies, ka mēs savā cīņā neesam vieni!

Mans organisms ir noguris, samocīts, un ir nepieciešams pagarš atveseļošanās process, bet jau no rītdienas es to varēšu darīt mājās. Cilvēcīgais faktors - mazulītes nevar palikt tik ilgi bez mammas.:) Labā ziņa - ir uzstādītas gandrīz visas diagnozes, mums iztrūkst vienas - skaidrības par samaņas zudumiem. Šobrīd es jūtos labi - man tiek doti medikamenti, kas atbilst manām diagnozēm. Ir piemērota ārstēšana un tālāk viss ir pašas rokās.

Šīs ir bijušas 3 ļoti garas nedēļas. Un kad aiz muguras ir cīņa ar briesmīgiem slimības priekšvēstnešiem, kad aiz muguras ir specvienības aresti un diennakts cietumsodi, ir pienācis laiks pastāstīt stāstu. Stāsts par vīrieti, kurš 22. februārī draudēja Veselības ministrijai ir 1/10 daļa no stāsta. Tās bija sekas jeb kulminācija notikumam. Tad nu, hronoloģiskā secībā:

5. februāris: 2x zūd samaņa, un parādās regulāra spiedoša sajūta krūtīs, sakarā ar to, ka man ir 2 bērni (2,6 gadi un 1 gads), sagaidu vīru no darba Rīgā (mēs dzīvojam Jelgavā) un pašrocīgi tieku nogādāta Jelgavas slimnīcā. Bez izmeklējumiem, tikai uzklausot, tieku norīkota pie ģimenes ārsta. Rēķins par to 18,40 eur. Uz jautājumu: Dakter, kā rīkoties, ja spiedošā sajūta nepazūd? Atbilde ir: ''Novērsiet domas citur!'' +SAŅEMU AIZLIEGUMU VADĪT AUTO, JO ZŪD SAMAŅA UN TAS IR BĪSTAMI

7. februāris: zūd samaņa, nolemjam gaidīt pirmdienu un ar Jelgavas slimnīcas nosūtījumu doties pie ģimenes ārsta (pamatojums ir bailes, jo ja jau reiz mājās sūta ar 2 samaņas zudumiem, nav pamata tērēt mediķu laiku atkārtoti dēļ 1).

8. februāris: Ģimenes ārsts norīko uz encefalogramu, lai izslēgtu epilepsiju, protams, par maksu - 30eur, asinsanalīzes - 3eur un izraksta 2 ''ļoti jaudīgus'' pretsāpju medikamentus.

12. februāris: sāpes kļūst neizturamas, nespēju ēst, ļoti maz guļu, zvanam 113. Uzklausa par samaņas zudumiem, par nu jau asām sāpēm krūškurvī, atsakās ''pasākumā piedalīties'' un norīko pie ģimenes ārsta, rekomendē papildus 2 pretsāpju medikamentus. Ģimenes ārsta pieraksts ir pilns, tuvākais laiks 22. februāris.

21. februāris: jau 3 dienas simptomiem klāt nāk slikta dūša, pilnīga nespēja ēst, pilnīgs miega trūkums. Zvanam atkārtoti uz 113. Noraida vajadzību pēc savas klātbūtnes, rekomendē ģimenes ārstu. Uz manu skaidrojumu, ka es vairs nespēju izturēt sāpes, medikamenti nepalīdz un es vairs nevaru gaidīt rītdienu, piedāvā pašiem vērsties tuvākajā medicīnas iestādē.

Ierodoties Jelgavas slimnīcā uzņemšana man norāda uz konsultējošā ārsta kabinetu, izraksta 2 špricējamus medikamentus (pašrocīgi), vēl vienas pretsāpju tabletes, balsoties uz augusta diagnozi, nevis ņemot vērā veselu kaudzi ar jauniem izmeklējumiem, kas par maksu veikti 2 nedēļu laikā, tos neapskata. Norīko uz rentgenu, bet atbildes - pirmdien. Rēķins: 4eur

22. februāris: vemšana, bezmiegs un sāpes nomocījis tik tālu, ka ģimenes ārsta kabinetā 11:45 sēžu balsī raudot. Ģimenes ārsts apskatot visus izmeklējumus izsaka versiju par 3 ļoti nopietnām diagnozēm, redz, ka situācija ir akūta un norīko uz slimnīcu ar lūgumu stacionēt un izmeklēt. Izraksta medikamentu nu jau citai ''vainai''. Sūta uz Gaiļezeru, jo Jelgavā 2x palīdzība ir atteikta.

Vīrs (kurš visu šo laiku tiek periodiski atrauts no darba, vadā pa izmeklējumiem, jo es auto vadīt jau 2 nedēļas nedrīkstu, jo neviens nezin kas man kait) ved mani uz Gaiļezeru. Ātrā atstāsta versija: Gaiļezers pilns, lai braucu kur man ir deklarētā dzīvesvieta, izmeklējumu kaudzi pat neapskatās!!!, bet norīko uz sonogrāfiju, kura papildus visam uzrāda arī žultsakmeņus, bet tas neliedz likt vēl h sēdēt TUKŠĀ uzgaidāmajā telpā, kamēr daktere kabinetā ir aizņemta ar papīrīšiem. Uz jautājumu: vai varu beidzot dabūt pretsāpju medikamentus vai izdzert tos, ko man izrakstījis ģimenes ārsts, tieku izraidīta gaitenī.

Pēc pāris h dirnēšanas gaiteņos, patvaļīgi pametu slimnīcu, nomocījusies, noraudājusies, ar šaušalīgām sāpēm un izmisumu, aizejot uzvedos rupji, ciniski un nobūros kaut ko par ''meklēšu palīdzību citur, savādāk jānomirst te gaitenī'' un ''daudzo gadu laikā mediķiem universitātē iemāca atpazīt tikai galvu no pakaļas, un reizēm pat tam vajag konsultēties ar kādu''. Tad sekoja mans izmisuma zvans tētim. Un tēvs izteica draudus, JA VIŅI NEDARĪS KAUT KO, LAI ES SAŅEMTU PALĪDZĪBU.

To, ka kamēr mēroju ceļu atpakaļ uz Jelgavas slimnīcas uzņemšanu, manu tēvu pompozi aiztur SPECVIENĪBA (NOPIETNI? Tur gan ir spēks pūles pielikt!) es nezināju. Jelgavā devāmies pa taisno pie valdes locekļa Ķipara ar izmeklējumu mapi un jautājumu: Kas jādara, lai šajā iestādē saņemtu palīdzību pie samaņas zudumiem, šaušalīgām sāpēm un nelabuma? Uz ko viņš lepni paziņoja: Brauciet pie ģimenes ārsta (kura darba laiks jau bija beidzies, jo plkst jau 17:00) pēc nosūtījuma. Kad bijām nonākuši Jelgavas poliklīnikā, palūdzām, lai mana ģimenes ārsta aizvietotāja izraksta nosūtījumu. Un jau atkal man bija rokās lūgums hospitalizēt, antibiotiku recepte un es devos atpakaļ uz Jelgavas slimnīcu. Plkst 21:00 mani hospitalizēja.

Ja, izlasot stāstu, arī Jūs pārņem izmisums, tad iejūtieties mīloša tēva ādā?

Ja tas ir būtiski, tad diagnozes ir 2 12pirkstu zarnas čūlas pirmsoperācijas stadijā, 4 žultsakmeņi un labi pabojātas aknas no nepareizu medikamentu lietošanas. Ir vēl atsevišķas nianses, bet tās ir pārāk personīgas, lai tiktu tirzātas. Es jau tā atļaujas stāstīt to, ko negribētu.

Lūk, kā patiesībā Tēvs nonāk līdz draudiem ministrijai!:) Un es esmu gandarīta, ka, nezinot šo aizberga pusi, mums atradās tik daudz domubiedru, aizstāvju, atbalstītāju, ''līdzšāvēju'' un ironizētāju par veselības sistēmu. Paldies, ka palīdzat nest stāstu, paldies, ka neļaujiet uzvarēt netaisnībai! Paldies, ka savā cīņā neesam vieni!:)”