Iesaki rakstu:

Partiju apvienības Vienotība līdzpriekšsēdētājs Aigars Štokenbergs (Sabiedrība citai politikai) uzskata, ka uz apvienotās partijas līdera lomu reāli ir tikai divi kandidāti – premjers Valdis Dombrovskis un Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa (abi – Jaunais laiks). Tas, kā arī fakts, ka pat Dombrovska līdzgaitnieki Jaunajā laikā atzīst – viņam būtu grūti savienot valdības vadīšanu ar Vienotības līdera lomu, palielina Āboltiņas izredzes kļūt par apvienotās partijas vadītāju. Iespējams, par to var nākties maksāt šķelšanās cenu, jo ne visiem Pilsoniskās savienības biedriem viņa ir pieņemama kandidāte, tomēr atbirums netiek prognozēts liels un nopietnu draudu Vienotības pārtapšanai no trim partijām vienā neesot.

„Tas ir jautājums par Āboltiņu vai Dombrovski. Būsim objektīvi – viņai vienkārši ir vairāk laika. Ja tas būtu miera laiku periods, nebūtu šaubu, ka tam jābūt Dombrovskim, bet paskatieties, cik daudz premjeram ir jāstrādā – viņš, cilvēks, nevar atļauties aizbraukt uz kādu partijas reģionālo nodaļu,” neilgi pirms gadu mijas savu viedokli par apvienojamās partijas reālāko nākamo līderi sarunā ar Pietiek pauda Štokenbergs. Viņam pašam ambīciju pretendēt uz šo amatu neesot, jo nesen uzsākts darbs tieslietu ministra amatā.

Pats Dombrovskis savu attieksmi pret Vienotības vadīšanu nav paudis ne politiskajiem līdzgaitniekiem, ne publiski. „Darbs pie Vienotības konsolidācijas vēl tikai sākas, un runāt par personālijām, manuprāt, ir pāragri, sākumā tās jāpārrunā pašas Vienotības iekšienē,” pēc būtības neatbildot, vai saredz iespēju apvienot valdības un partijas vadīšanu, Pietiek teica Dombrovskis.

No apvienošanās procesā iesaistītajiem zināms, ka Dombrovski visticamāk uzturēs kā kompromisa kandidātu gadījumam, ja neizdodas vienoties par Āboltiņas ievēlēšanu, bet netiek izslēgts, ka premjers jau līdz februāra beigās gaidāmajam Jaunā laika kongresam varētu pateikt, ka nav ieinteresēts. No Dombrovska redzamiem partijas biedriem neoficiāli izskan, ka tie par viņa kandidatūru necīnīsies, bet gadījumā, ja būs viedoklis „vai nu Dombrovskis, vai apvienošanās nebūs”, tiks meklēti risinājumi, kā organizēt premjera darbu tā, lai viņš vienlaikus vadītu valdību un partiju un tā neciestu.

Šai sakarā kāds Jaunā laika politiķis atgādināja, ka pirms vairākiem gadiem, kad partijā draudēja kārtējā šķelšanās un daļa uz līdera amatu virzīja Krišjāni Kariņu, Dombrovskis atnācis pie Āboltiņas un paudis atbalstu, ka tieši viņai jākļūst par partijas vadītāju: „Valdis pats nekad nav formulējis savas ambīcijas, līdz ar to es domāju, ka viņš pats arī nebūs problēma tādā ziņā, ka viņš gribētu, bet mēs – ne.”

Cena, ko varētu nākties maksāt par Vienotības pārtapšanu vienā partijā Āboltiņas vadībā, varētu būt zināmas daļas Pilsoniskās savienības biedru atšķelšanās, kuri savu politisko nākotni saskata tuvāk Visu Latvijai! deklarētajai politikai gan nacionālo jautājumu risināšanā, gan politiskās kultūras maiņā. Nav izslēgts, ka kopīgajā partijā var neiestāties arī atsevišķi Vienotības Saeimas frakcijas deputāti, kas 55 balsu koalīcijai potenciāli varētu radīt problēmas balsojumos.

Pusgada laikā, kamēr noritēs partijas apvienošanās sagatavošanas darbi, Āboltiņai jāiegūst autoritāte ja ne absolūtā, tad pārliecinošā vairākumā, un tas var nenākties viegli, ja runa ir par vairākumu Pilsoniskās savienības biedru, kam, piemēram, nebija pieņemama Āboltiņas atbalstošā pozīcija iespējamai sadarbībai valdībā ar Saskaņas centru. Neapmierinātība ar Āboltiņas steigu, paziņojot par Vienotības pārtapšanu vienā partijā jau tuvāko mēnešu laikā, izskanēja no Pilsoniskās savienības līdera Ģirta Valda Kristovska intervijā portālam ir.lv.

Partiju apvienības iekšienē Kristovska izteikumi tika skaidroti ar iekšējo konkurenci par apvienotās Vienotības līdera amatu. Kristovskis tam netiek aplūkots kā reāls kandidāts, bet tie, kuri viņu atzīst par pārāk pretrunīgu personību šai lomai, līdzīgi Pietiek izsakās arī par Āboltiņu, un starp viņiem ir arī Pilsoniskās savienības viedokļu līderi. Arī Sandra Kalniete nesenā paziņojumā uzsvēra, ka par Vienotības līderi jākļūst Dombrovskim. No tā tika nolasīts, ka Pilsoniskā savienība neuzstās uz Kristovska kandidatūru, ja Jaunais laiks nevirzīs Āboltiņu, bet apstāsies pie Dombrovska.

Kompromiss varētu būt Āboltiņas ievēlēšana par Vienotības līderi, vienlaikus paredzot „drošības ventiļus”, kā Pietiek izteicās kāds procesā iesaistītais, apvienotās partijas lēmumu pieņemšanas mehānismā, kas vismaz pirmajā gadā par savas ietekmes nezaudēšanu ļautu justies drošiem Pilsoniskās savienības un Sabiedrības citai politikai pārstāvjiem. Vienotības valdē pirmajā gadā pēc apvienošanās varētu noteikt kvotu principu, lai proporcionāli būtu pārstāvēti visu trīs apvienojušos partiju viedokļi. No vairākiem procesā iesaistītajiem dzirdēts, ka gadījumā, ja Āboltiņa kļūtu par Vienotības līderi, Pilsoniskās savienības pārstāvim varētu uzticēt apvienotās partijas ģenerālsekretāra ietekmīgo amatu. Konkrētas kandidatūras tiek lūgts neminēt, jo tās vēl jāapspriež Vienotības iekšienē.

Pilnībā neizslēdzot iespēju, ka Dombrovskis kļūs par apvienotās Vienotības pirmo līderi, kā viņa mīnusi no tuvāko līdzgaitnieku puses Pietiek minēti, pirmkārt, tas, ka Dombrovskim nav tādu dabas dotu vai paša attīstītu personisko īpašību, lai vadītu partiju – viņam trūkstot spējas iedvesmot, aizraut un motivēt cilvēkus. Bet tieši šīs īpašības ir svarīgas partijas līderim, īpaši – tās pirmajā attīstības un nostiprināšanās gadā.

Otrkārt, pat, ja premjeram šādas īpašības piemistu, Dombrovskis, kā to Pietiek atzinuši viņam tuvu stāvoši cilvēki, savu nākotni pēc premjera posteņa pamešanas, kas agri vai vēlu notiks, nesaista ar iekšpolitisko darbību, bet raugās uz karjeras iespējām Eiropas Savienības institūcijās. Vērā ņemams žurnāla The Economist Austrumeiropas apskatnieka Edvarda Lūkasa pirms Ziemassvētkiem rakstītais: ja Dombrovskim apniks Latvijas politika, viņu sirsnīgi sagaidīs Īrijā. Nebija tikai veiksmīga līdzība, lai raksturotu Dombrovska brīnumaino politisko izdzīvošanu starp valsts izdevumu samazinājumiem un kārtējām parlamenta vēlēšanām. Tas bija arī simptomātisks raksturojums tam, kā Dombrovski uztver ārpusē.

Visbeidzot, treškārt, pat, ja Dombrovskim būtu partijas līderim nepieciešamās kvalitātes un interese par šādu izaicinājumu, kvalitatīvi apvienot premjera un Vienotības līdera darbību būtu faktiski neiespējami. Ir bažas, ka ar šādu scenāriju palielinātos dažādu padomdevēju loma uz valdības vadītāju.

Tiesa, neviens līdz galam neesot rēķinājies, cik noslogota kļūs arī Āboltiņas ikdiena, stājoties Saeimas priekšsēdētājas amatā, kas saistīts ar dažādu protokolāro un administratīvo pienākumu pildīšanu. Tomēr tiek spriests, ka partijas vadīšanai vieglāk pakārtot Saeimas spīkera, nevis premjera dienaskārtību. Dzirdēts, ka Āboltiņa atšķirībā no iepriekšējā Saeimas spīkera Gundara Daudzes (ZZS) faktiski nedeleģē atsevišķus pienākumus, tostarp mazāk nozīmīgas protokolārās tikšanās citiem Saeimas prezidija locekļiem, un, mainot šo praksi, būtu iespējams atrast laika rezerves Vienotības vadīšanai.