Iesaki rakstu:

Administratīvā rajona tiesa pēc Pietiek pieteikuma ierosinājusi administratīvo lietu par Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes priekšnieka Edmunda Zivtiņa nevēlēšanos viest skaidrību saistībā ar fotoradaru izvietošanu Rīgā un citviet Latvijā. Kā atbildētāja šajā lietā noteikta Galvenā kārtības policijas pārvalde, kurai nu mēneša laikā jāsniedz tiesai paskaidrojumi.

Pēc tam, kad Zivtiņš ilgāku laiku pinās pretrunās par to, pēc kāda principa tiek izvietoti fotoradari, Pietiek amatpersonai šā gada martā pieprasīja sniegt datus, kas parādītu – cik tad ceļu satiksmes negadījumi reģistrēti pēdējos trīs gados katrā no tām vietām, kas saskaņā ar Valsts policijas pārstāvju apgalvojumiem esot īpaši bīstamas satiksmei un līdz ar to pelnījušas pa fotoradaram.

Zivtiņš šādus datus nevēlējās vai nevarēja sniegt, pretēji normatīvajiem aktiem vēl arī „piemirstot” norādīt, kur viņa atbildes atteikums pārsūdzams, un Pietiek saskaņā ar likumdošanu nācās vērsties pie viņa priekšniecības – Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža.

Taču izrādījās, ka arī Ķuzis informāciju par to, vai tiešām radari tiek uzstādīti vietās, kur kaut cik regulāri tiek fiksēti satiksmes negadījumi, nespēja vai nevēlējās sniegt. Nevēlēšanos sniegt šādas ziņas Ķuzis pamatoja ar to, ka sabiedrībai nemaz neesot tiesību zināt – kur, cik bieži un kādas avārijas notiek. Saskaņā ar Ķuža pārliecību sabiedrībai pilnīgi pietiekot ar „vispārpieejamu statistisko informāciju par CSNg”.

„Tiesības saņemt ziņas no reģistra ir privātpersonām, proti, ziņas par sevi, kā arī normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apjomā citas reģistrā iekļautās ziņas. Par privātpersonu ir uzskatāmas fiziskas un juridiskas personas. No citētās tiesību normas ir nepārprotami secināms, ka jebkura privātpersona, tajā skaitā Iesniedzējs, ir tiesīgs pieprasīt informāciju, tajā skaitā informāciju par CSNg konkrētajās vietās, taču tikai tajā gadījumā, ja pieprasītā informācija ir saistīta ar pašu privātpersonu,” savu viedokli pamatoja Ķuzis.

Lai gan Pietiek iesniegumā fotoradaru uzstādītājs Vitronic Baltica un Partneri nemaz nebija minēts, Ķuža parakstītajā dokumentā Iekšlietu ministrijas „privātpartneris” bija īpaši pieminēts: „Valsts policija uzskata Iesniedzēja prasību par nepamatotu un atsaka Iesniedzējam izsniegt datus par notikušajiem CSNg vietās, kur pēc Valsts policijas pasūtījuma privātās sadarbības partneris Vitronic Baltica un Partneri KS uzstāda vai uzstādīs fotoradarus.”

Tā vietā, lai minētu konkrētos datus par negadījumiem radaru uzstādīšanas vietās, Valsts policijas priekšnieka skaidrojums bija: „Valsts policija vēlas uzsvērt, ka lēmums par fotoradaru dislokāciju balstās uz gadu gaitā izveidotām profesionālām atziņām un pieredzes, kura saistīta ar ceļu satiksmes drošības situācijas analīzes kompleksu, kas ietver CSNg bojā gājušo un ievainoto skaita, CSNg skaita bez cietušajiem analīzi konkrētajā vietā, analizējot satiksmes plūsmas intensitāti, ceļa infrastruktūru un stāvokli, konkrētā ceļa posmā fiksēto atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu skaitu (jo nereti atļautā braukšanas ātruma neievērošana ir galvenais iemesls smagiem CSNg).

Valsts policijas mērķis ceļu satiksmē ir preventīvi iedarboties uz satiksmes dalībnieku tiesisko apziņu un aizsargāt iedzīvotāju dzīvību un veselību, pastiprināt transportlīdzekļu vadītāju apzinīgu attieksmi pret saviem pienākumiem un atbildību sabiedrības priekšā, tiesību pārkāpumu novēršana un kopējās satiksmes drošības uzlabošana (it īpaši mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku drošība un bojā gājušo skaita samazināšana), tādējādi uzskatām, ka fotoradaru ieviešana Latvijas valstī ir pozitīvi vērtējams projekts, ko apliecina līdzšinējā Valsts policijas prakse un citu valstu pieredze un atziņas.”.

Līdzšinējā Pietiek pieredze šādās lietās rāda, ka līdz administratīvās tiesas spriedumam vidēji paiet līdz pusotram gadam. Tātad pēc apmēram šāda laika sabiedrība uzzinās, vai kaut jel atsevišķās fotoradaru uzstādīšanas vietās ir kaut cik regulāri fiksēti kādi satiksmes negadījumi. Savukārt amatpersonām un iestādēm, kuru informācijas atteikums būs atzīts par prettiesisku, saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem nekādas soda sankcijas par to nedraud.