Iesaki rakstu:

Trīs nedēļas pirms Valsts prezidenta vēlēšanām Valda Zatlera pārvēlēšanai nav nepieciešamās 51 balss. Tas ir fakts, ko nespēj izmainīt tas, ka neviens to neatzīst skaļi un, iespējams, neatzīs arī vēl 2. jūnija rītā. Tomēr Zatlers paradoksālā veidā var tikt pārvēlēts, jo virs politiskā purva zvaigznes ir sastājušās tam labvēlīgā rindā – pirmkārt, partijas plosa neuzticība un greizsirdība gan to iekšienē, gan savā starpā, otrkārt, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Vienotība tik ļoti vēlas saglabāt esošo valdību, ka tām gluži vienkārši nav, ko piedāvāt opozīcijas partijām apmaiņā pret „īsto” kandidātu ievēlēšanu. Tie ir tikai divi, iespējams, nozīmīgākie faktori. Trešais – tas, ko pēdējos mēnešos politikas kuluāros apzīmēja kā „Lembergam nav sava kandidāta”, šķiet, ir pagātnē: Rīgā ar kosmisku ātrumu izplatās vēsts, ka kandidāts esot atrasts. 

Vairākus mēnešus neskaidrību par Zatlera izredzēm radīja politikas kuluāros cirkulējošais viedoklis, ka Aivars Lembergs, kurš pēc vēlēšanām ir kļuvis par ietekmīgāko politikas spēlētāju, vēl īsti neesot izlēmis, ko vēloties, un viņam neesot sava prezidenta kandidāta. Šonedēļ kosmiskā ātrumā izplatās vēsts, ka kandidāts atrasts. Tas nenākot no Ventspils, „neko sliktu nav sastrādājis”, „ir visiem zināms”, tādēļ uz otro kārtu tiks piedāvāts Vienotībai, kura, ņemot vērā iepriekš minēto, un valdības stabilitātes vārdā tam piekritīšot. Tā cer zaļie zemnieki.

Tomēr, paturot prātā to, ka vienošanās var nenākt gludi, tuvāko divu nedēļu jautājums - tik ilgs laiks atlicis līdz kandidātu pieteikšanas beigām - ir: kā tieši izgāzt vēlēšanu pirmo kārtu? Ļaut Zatleram tikt nepārvēlētam, kad viņam pretī nestāv neviens konkurents un nepietiekamo balsu skaitu nevar nomaskēt aiz „grūtās izvēles starp vairākiem cienījamiem kandidātiem”? Tas nozīmētu risku saņemt kritiku par aizkulišu vienošanos un politisko tirgu, kas var būt samērā vienaldzīgi zaļajiem zemniekiem, bet varbūt ne līdz galam vienalga Vienotībai. Tas nozīmētu arī risku, ka Zatlers pēc neievēlēšanas pirmajā kārtā var nepiekrist, ka kāds viņa kandidatūru piesaka arī otrajai vēlēšanu kārtai. Citiem vārdiem, izgāžot Zatleru ar troksni, partijas riskē pazaudēt reālāko kompromisa kandidātu, kas var noderēt otrajā kārtā, ja netiek panākta vienošanās par piedurknē pietaupītajiem „īstajiem” kandidātiem. To, ka viss tomēr var beigties ar Zatlera pārvēlēšanu, jo gluži vienkārši var neizdoties vienošanās par kādu citu, ikreiz atgādina visi iesaistītie, un te viņi varētu būt patiesi.

Tādēļ pašlaik vēl intensīvāk par „īsto kandidātu” tiek meklēts kāds, kas vai nu apzināti piekristu kļūt par mānekli pirmajā vēlēšanu kārtā, vai noticētu, ka patiešām ir tas „īstais”, kā tam pirms četriem gadiem noticēja varas partiju kandidāti, kamēr aizkulisēs uznācienam tika gatavots Zatlers. Šai sakarā šonedēļ daži ietekmīgi zaļo zemnieku cilvēki manīti viesojamies pie kāda ambicioza baņķiera. Pēdējās pāris nedēļās ar jaunu sparu šai sakarā piesaukts arī Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas vārds.  

Ari tie, kuru politiskais vai amata pienākums ir panākt prezidenta pārvēlēšanu, atklāti runājot atzīst, ka balsu amplitūda, ar kādu viņi pašlaik rēķinās Zatleram, ir no 48 līdz 51. Savukārt 41 – 46 balsis ir amplitūda, kuru neoficiālās sarunās min atsevišķi ZZS un Vienotības deputāti. Tas ir daudz par maz, lai ietu uz vēlēšanām, paļaujoties uz kaut ko vairāk kā tikai veiksmi un to, ka negaidīti nostrādās tieši tie zemūdens faktori, kas kārtis saliks tā, kā izdevīgi Zatleram. Amatpersonu ievēlēšanā rūdīti politiķi ir teikuši, ka parasti gan ir otrādi – ja tu pirms balsojuma esi pilnīgi drošs, ka „par” nobalsos 65 – 67 deputāti, tad realitātē tas nozīmē, ka iegūsi 53 – 56 balsis.

Tas, ar ko pēdējās nedēļās nodarbojas ZZS, sakot, ka Zatleram spēj nodrošināt labi ja 15 balsis no 22, tulkojumā nozīmē tikai to, ka prezidentam nav pārvēlēšanai nepieciešamo balsu. Tas ir vēstījums gan Zatleram, viņu mudinot izšķirties, vai ir vērts iet tālāk, zinot, ka balsu var nepietikt, gan nervozitātes sēšana citos spēlētājos. Ir informācija, ka Zatleram personiski un caur viņa kancelejas cilvēkiem ir nodotas vēstis, kuras neprasa tulkojumu un nepieļauj interpretācijas kā politiķu publiskie izteikumi. Šīs vēstis ir diametrāli pretējas – vieni ir likuši pie sirds, ka „stāsts ir beidzies”, citi, ka kārtis vēl var salikties labvēlīgi.

Vai aiz šīm politiskajām spēlēm ir saskatāma vēlme ievēlēt iespējamo labāko prezidenta kandidātu? Ja ņem vērā politiķu neoficiāli, bet tādēļ ar lielāku atklātības pakāpi teikto, tad atbilde ir – nē. Runa ir par taktiskām spēlēm savas ietekmes saglabāšanai un nostiprināšanai, cik vien iespējams neapdraudot status quo, ja runa ir par pie varas esošajām partijām, un savas ietekmes palielināšanu, šo status quo izmainot, ja runa ir par opozīcijas partijām. Citiem vārdiem, prezidenta vēlēšanas tiek uztvertas kā varas pārdales instruments. Lielā mērā šīs vēlēšanas ir arī politiskā laukuma sakārtošana nākamajiem četriem gadiem, nodrošinoties, ka nākamajam prezidentam, pieticīgi runājot, nebūs aizspriedumu vajadzības gadījumā nosaukt to vai citu premjera kandidātu, bet galvenais – rēķinoties, ka pirmajā prezidentūras termiņā valsts galvam ir ko zaudēt – kaut vai izredzes pēc četriem gadiem tikt pārvēlētam.

Saeimas kuluāros jau nedēļām, ja ne mēnešiem ilgi ar lielu mērķtiecību tiek izplatītas visdažādākās versijas par iespējamiem kandidātiem, partiju tādu vai citādu taktiku un motīviem. Dažas no šīm versijām ar regularitāti atgriežas. Lielākā daļa no tām dzimst ar mērķi caur medijiem dot mājienus citiem vai vienkārši pūst miglas aizsegu, citu mērķis ir izsist no spēles sev nevēlamus kandidātus, pirms laika nopludinot to vārdus.

Daļa no šiem vārdiem, piemēram, zaļzemnieki Gundars Daudze un Raimonds Vējonis vai Vienotības līdere Solvita Āboltiņa lielā mērā ir pašu partijas biedru greizsirdības upuris, ņemot vērā, ka viņu vārdus, neaizmirstot uzskaitīt iemeslus, kādēļ viņi nekļūs par prezidentu, ik pa laikam piespēlē paši ZZS un Vienotība. Vairākas pazīmes liecina, ka šogad prezidenta vēlēšanās lielu lomu var nospēlēt politisko apvienību faktors, kur it kā globālai spēku konsolidācijai līdzi nākušas tādas parādības kā dažādi iekšējie grupējumi, to savstarpējā greizsirdība un neuzticēšanās.

Zatlera izredzes var pozitīvi ietekmēt tas, ka ne zaļajiem zemniekiem, ne Vienotībai gluži vienkārši nav, ko piedāvāt opozīcijas partijām par tā vai cita kandidāta atbalstīšanu, jo ne viens, ne otrs koalīcijas partneris nav ieinteresēti valdības maiņā vai koalīcijas paplašināšanā. Ja netiks izteikts cienīgs piedāvājums, gan Par labu Latviju, gan Saskaņas centrs patiešām var nobalsot par Zatleru - gan tāpēc, lai izjauktu varas partiju spēli, gan cerībā uz to, ka otrais termiņš prezidentam dos drosmi būt prasīgākam un kritiskākam pret valdības koalīcijas darbību, iespējams, sperot soli tuvāk Vairas Vīķes-Freibergas fenomenam, no kā tik ļoti baidās tie, kas vismaz pašlaik ir izlēmuši: Zatleram nedrīkst dot vēl četrus gadus. Ja uz Valsts prezidenta vēlēšanām raugās no Jēkaba ielas nama, to centrālais mērķis nekad nav bijis labākā iespējamā kandidāta ievēlēšana. Izdevīgākā? Jau tuvāk patiesībai.