Iesaki rakstu:

Iztikšu bez visiem tamlīdzīgu rakstu rakstītājiem raksturīgā ievada par šīs traģēdijas drausmīgumu un savas līdzjūtības apliecināšanas, jo neko jaunu bez jau visiem labi zināmā un pašsaprotamā pateikt nevaru un diez vai tas vispār maz ir iespējams.

Lai cik ciniski tas neskanētu, jādomā, ka daudziem tas jau ir līdz brošai. Kas par daudz, tas par skādi, jo tendē visu pārvērst nebeidzamā līdzpārdzīvojumā, kur katram izrādīt, cik līdzcietīgs viņš ir.

Labāk parunāsim par būtisko - to, ka šie piecdesmit cilvēki ir sevi ziedojuši, lai pateiktu mums visiem ko ļoti svarīgu! To, ka sistēma ir galīgi sapuvusi, un līdz ar  to - par galvenajiem apstākļiem, kas izraisīja šo traģēdiju.

Jācer, ka vairums tomēr nav tik naivi, domājot, ka pie vainas ir tikai dažu atbildīgo amatpersonu neizdarība, bezatbildība un skopums! Tāpat arī, ka, izstrādājot stingrāku ar būvniecību saistīto normatīvo aktu paketi un kontroli, pēkšņi tiks atrisināta problēma!

Neapšaubāmi, ka tas ir jādara, taču tā tik un tā būs tikai maza ielāpiņa uzlikšana, jo pati sistēma - "ātrāk, vairāk, lētāk" -, kas turpinās tamlīdzīgas nebūšanas kultivēt arī tālāk, nekur tāpēc nepazudīs. Tās varbūt uz mazāku vai ilgāku laiku izzudīs no Latvijas ēku sagrūšanas traģēdiju statistikas, taču neizbēgami kaut kad uzpeldēs kādā citā sfērā, jo banku īpašnieku, uzņēmēju un attiecīgo sfēru ierēdņu alkatība, ar to nemazināsies.

Jums jāsaprot - ja traģēdijā viņi zaudēja naudu, viņi noteikti centīsies to kaut kā atpelnīt atpakaļ. Un, protams, ne jau ar krietna cilvēka cienīgām metodēm! Vismaz jaunāko laiku vēsture nesaudzīgi rāda, ka šādu precedentu sen jau vairs nemēdz būt. Cēlo, krietno uzņēmēju laiki (vismaz Latvijā) sen jau kā ir pagājuši.

Protams, tikko pieminētie, valsts amatpersonas ieskaitot, arī ir tikai cilvēki, kas spēj just traģēdijā cietušo radiniekiem līdzi, skaļi izsakot savu līdzjūtību, dalot tiem dāsnas kompensācijas un dodot attiecīgos rīkojumus vainīgo atrašanai un drošības pasākumu ieviešanai. 

Taču jautājums ir šāds: kā viņiem vairāk būs žēl - sapuvušās sistēmas dēļ turpmāk kaut kad reiz atkal neizbēgami cietušo jeb savas ādas no biznesa haizivju nemitīgā spiediena neko būtisku nemainīt!?

Mēģiniet saprast, ka visa šī nejēdzīgā sistēma - sasodītā konkursu būšana, kur parasti mēdz vinnēt tas, kurš objektu visātrāk uzbūvēs par vislētāko cenu - ir slima jau pašos pamatos. Celtnieki tiek spiesti strādāt no rīta līdz vēlam vakaram, lai tikai būvuzņēmējs iekļautos apsolītajos termiņos un finanšu tāmēs. Ja neiekļaujies - maksā tik vai tik līgumā ierakstītā soda procentu naudā. Sistēma saucas - "pāri līķiem, bet uzbūvēt termiņā!".

Otra problēma - apakšējā vadošā personāla nemitīgās pamatotās bailes no saviem augstākstāvošajiem priekšniekiem, un tā visā hierarhiskajā kārtībā uz augšu līdz pat īpašniekam. Lai arī nestrādāju celtniecībā, tik un tā labi zinu no celtnieku stāstiem par būvniecībā notiekošo, kur labāk priekšniekiem neko neteikt un nenorādīt uz viņu kļūdām, ja vien nevēlies kļūt par personu non grata jeb guļai, Vasja.

Pats esmu ar to saskāries pilnīgi visur, kur vien esmu strādājis. Piemēram, pēdējā darba vieta, no kuras mani nesen atlaida par uzņēmuma interesēm nelojālu mutes virināšanu, bija veikals Depo Liepājā. Kad tur strādāju, veikalā notika (un joprojām notiek) dārza sekcijas jumta nostiprināšanas darbi ar papildu balstiem, jo sniegs jau divreiz ir paspējis sagāzt šo konstrukciju.

Lieta tāda, ka veikala darbinieki kā jebkur mūsdienās ir spiesti strādāt pēc iespējas ātrāk. Tai skaitā arī, ar iekrāvējtehniku starp preču grēdām traucoties pa minēto teritoriju. Mans tiešais priekšnieciņš lūdza augstāk stāvošu priekšnieku, lai ņem vērā to, ka ar tehniku braukājošie darbinieki samērā bieži mēdz aizķert vai ietriekties pat it kā skaidri saredzamās vietās...

Un tagad, kad vietā, kur automātiskā inercē tik ļoti pierasts traukties lielā ātrumā, būs ievietots jauns stabs, kam neizbēgami reiz kāds uztrieksies virsū, būtu tikai pašsaprotami to apjozt ar trieciendrošu žogu. Jādomā, ka atbildi, kuru nācās dzirdēt abiem priekšniekiem no augstākstāvošiem, jebkurš var noprast pats. Tiem, kuri tomēr to nespēj, daru zināmu, ka nauda tādām lietām paredzēta nav.

Es nebūt netaisos apgalvot, ka Depo ir tā draņķīgākā vieta, kur par visu visiem priekšniekiem būtu nospļauties. Ne tuvu! Vienkārši, šis uzņēmums bija pēdējais, kur strādāju, un līdz ar to vislabāk saglabājies vēl samērā svaigā atmiņā.

Es varētu daudz vēl pateikt par tur un citos uzņēmumos, kuros esmu strādājis, valdošo absurdo sistēmu, kas skar drošības tehniku, - tā uz papīra ir uzrakstīta perfekti, taču tevi to tik un tā piespiež pārkāpt, jo no tevis prasa konkrētu uzdevumu, kas pēc būtības būtu jāveic vismaz diviem cilvēkiem, paveikt vienam pašam pēc iespējas īsākā termiņā, kur priekšniecībai nospļauties par to, kā tu to dabūsi gatavu - dabū un viss!  "Nevari vai nepatīk kaut kas? - Neviens tevi te netur! Bez tevis šodien atradīsies vismaz desmit tādu, kas to gribēs paveikt par katru cenu!"

Tā ir šodienas norma, kad tu vērsies pie zemākstāvošās priekšniecības ar konkrētu jautājumu, lai tā atrisina tikai viņu kompetencē risināmu jautājumu - tie savu atbildību uzkrauj uz taviem paša pleciem, jo pašiem bail vērsties pie savas augstākstāvošās priekšniecības, jo viņi arī labi zina, kādu atbildi saņems, jo tie tieši tāpat raustās vērsties pie saviem priekšniekiem un uzņēmumu īpašniekiem, jo, kā likums, katrs šāds jautājums prasa konkrētus finansiālos līdzekļus, kurus tik ļoti nelabprāt vēlas ziedot īpašnieki. Viņi nedibināja uzņēmumus tāpēc, lai gādātu par cilvēku labklājību un drošību, bet gan, lai gūtu maksimālu peļņu, jo tieši to māca modernā ekonomika! Tu nevari būt konkurētspējīgs, ja izsvied naudu tur, kur tāpat ļaudis tiks kaut kā galā!

Līdz ar to atgriežos pie sākotnēji uzdotā jautājuma: kā valdībai vairāk būs žēl - nākamo neizbēgamo upuru jeb savas ādas? Faktiski šis varētu būt pavērsiens, lai kaut ko būtisku Latvijā mainītu, visai pasaulei parādot, ka ir iespējams iet arī pavisam citu attīstības ceļu - saprāta ceļu, kam nav nekā kopīga ar šo galējībās aizgājušo monstru, ko sauc par brīvā tirgus ekonomikas modeli.

Bet diez vai manas cerības tiks saklausītas, jo pieredze rāda, ka tikai niecīgai daļai no neapmierināto kaut ko tiešam arī gribas līdz galam izprast un kur nu vēl pielikt savu roku, lai mainītu visu uz labo pusi.

Jebkurā gadījumā vislielāko cieņu Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo dvēselēm, jo tās bija izlēmušas ziedot sevi, lai mēs visi kaut ko aptvertu un izmainītu! Pārējais ir tikai mūsu pašu rokās.