Iesaki rakstu:

Pēdējo dienu notikumi raisa pārdomas - vai ar mūsu valsti viss ir kārtībā, vai tiešām vienas svešzemju bankas problēmas var paraut līdzi visu valsti?

Brīvdienas pavadīju laukos mierā un klusumā, tāpēc par bankomātu šturmēšanu uzzināju tikai pirmdien no masu saziņas līdzekļiem. Ne reizi tādu satraukumu no valsts amatpersonu puses neesmu redzējis un dzirdējis pat gadījumos, kad tiek likvidēti simti skolu, slēgtas slimnīcas, ģimenes ar bērniem pēc algu samazinājuma tiek izliktas no mājām...

Neesmu dzirdējis, ka amatpersonas celtu trauksmi un publiski aicinātu bankas neatņemt ģimenēm vienīgo mājokli vai nerēķināt soda procentus, ja kredītņēmējs nokavē kādu maksājumu. Ne viens vien ir saskāries ar Swedbankas „īpašo pretimnākšanu”, grūtībās nonākušam kredītņēmējam palielinot procentu likmi, pierasot papildu ķīlas un galvotājus.

Nav saprotams, kāpēc pašvaldības un valsts aizdod ("tur depozītā") privātām finanšu struktūrām naudu laikā, kad valsts pati aizņemas no citām finansu struktūrām naudu, maksājot par to ap 200 miljoniem latu gadā tikai procentos.

Pašvaldības vadītājus grasās nopratināt saistībā ar apsūdzību kriminālnoziegumā par to, ka pārskaitījuši naudu uz valsts kasi un aicinājuši to darīt arī citus, inkriminējot viņam valsts finanšu sistēmas graušanu.

Saskaņā ar Krimināllikumu par apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas finanšu sistēmas stāvokli draud sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām.

Privātas bankas finanšu stāvoklis ne tuvu nav Latvijas finanšu sistēmas stāvoklis, tāpēc iedzīvotāji nevietā tiek iebaidīti ar kriminālatbildību. Krimināllikums neparedz kriminālatbildību par bankas finanšu stāvokļa apspriešanu, tai skaitā norādot datus, ziņas, kuras faktiski ir nepatiesas. Piespiest cilvēkus turēt naudu vienā privātā komercbankā ar Drošības policijas palīdzību - tas ir droši vien pasaulē vēl nebijis precedents...

Vēl jau nezinām, vai ziņas bija vai nebija patiesas. Kā redzējām Krājbankas gadījumā, tad uz FKTK paļauties nevaram, jo ir pamatotas šaubas par viņu lasītprasmi latviešu valodā, kur nu vēl kādā svešvalodā.

Latvijā un Zviedrijā ir pietiekami daudz labi angliski lasošu finanšu un ekonomikas studentu, kuri rokas internetā un meklē ekonomisku informāciju. Piemēram, kāds students esot izlasījis tādu informāciju, ka Swedbank akciju biržas kurss krities par 3%. Tālāk viņš izlasa ekspertu komentāru, ka Swedbank vērtspapīru portfelī ir apšaubāmas vērtības vērtspapīri, nu, teiksim, uz 15 miljardiem EUR un tad vēl dažādas Grieķijas, Portugāles un Itālijas obligācijas, kuras kritiska situācija var pārvērsties par tukšu papīra gabaliņu. Un tad vēl par Swedbank Latvijas nodaļu, kurai aktīvos uzrādīti nekustamie īpašumi par desmitiem milj. EUR ar uzpūstu nereālu vērtību, kuri faktiski maksā trīsreiz mazāk, nekā uzrādīts...

Tad nu viens no interneta ekspertiem saka, ka, ja nu Eirozonā kaut kas nobrūk, tad Swedbank "aizies pa burbuli". Vai mums vajadzētu ignorēt šādu informāciju? Vai mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu banku uzraugi vispār seko līdzi, kas notiek bankās? Nav dzirdēts, ka būtu veikti kaut mazākie pasākumi, lai ar citām bankām nenotiktu, kas līdzīgs kā ar Krājbanku.

Pārdomājot mūsu pārdzīvojumus banku lietās, jāatzīst, ka pa pilienam sakrājies gana daudz, lai neuzticētos bankām. Nekādas ažiotāžas nebija, kad savulaik Krājbankas noguldījumi tika nolīdzināti tuvu "0" vērtībai naudas maiņas rezultātā 1:200. Tas notika bez komentāriem par šīs akcijas patieso būtību. Tur bija mūža noguldījumi daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem, un tas nav pazudis no atmiņas.

Tāpat spilgti atmiņā saglabājušies M.Gaiļa un A.Piebalga meli par bankas Baltija noguldījumu drošību. Par Parex krahu tauta uzzināja pati pēdējā, kad jau ilgstoši bija iespēja iztukšot to tukšu, turklāt Parex īpašniekiem pašiem sevi bagātīgi nodrošinot. Krājbankas vadītājs I.Priedītis neinformē atbildīgās finanšu institūcijas un valdību par aizdomīgiem darījumiem vairāku mēnešu garumā. Ko vēl banku uzraugi nav pamanījuši vai vienkārši noklusē?

Tagad bankas reakcija neliecina, ka tā par sevi justos gana pārliecināta, ja jau lūdz policijas utt. aizstāvību, jo, ja viss būtu kārtībā, tad izmaksātu naudu, kuriem tā vajadzīga, un strādātu tālāk, nevis atrunātos, ka inkasācijas firmas nav bijušas gatavas apkalpot tik daudz bankomātu. Fakts arī tas, ka, brīvdienās neuzpildot daļu automātu, tomēr iespējams samazināt izņemtās naudas daudzumu... Vai banka izmaksās kompensācijas tiem klientiem, kas brīvdienās nevarēja izņemt savu naudu un izlietot to pēc sava ieskata?

Klausos ziņas un domāju - tuvojas Ziemassvētki, jāpērk dāvanas, bet vai es varu izņemt savu naudu no bankomāta, vai man nebūs par to jāiet skaidroties uz Drošības policiju?

P.S. Izlasīju komentāros, ir par ko padomāt.

Te būs īsa pamācība naudas buršanā!

Pirmais nosacījums naudas buršanā ir tā dēvētās minimālās rezerves likumīga eksistence. Bez šāda likuma nevarētu uzsākt naudas buršanas procesu. Tāda minimālā rezerve ES vidēji ir 2% (Latvijā no 0%-5%). Tātad privāto banku naudas būrējam jāievieto centrālajā bankā uz sava konta 2% minimālā rezerve.

Sekojoši bankai ir nepieciešami tikai 2% no tās iegrāmatotās naudas (kredītnaudas), pārējos 98% tā var legāli burt. Piemēram, ja banka grib izsniegt kādam 10 000 eiro kredītā, tai nepieciešams ievietot centrālajā bankā 200 eiro no saviem uzkrājumiem. Ja bankai ir šie 200 eiro liekas naudas, tā mierīgi var pārskaitīt (iegrāmatot imagināri) uz kredītņēmēja konta 10 000 eiro. Tātad tā ir nauda, kura iepriekš neeksistēja un nevienam nepiederēja. Šī nauda tika uzburta tikai kredīta došanas momentā. Tā ir informācija, kura tika ievadīta datu bāzē uz kredītņēmēja bezskaidras naudas norēķinu konta. (Piebilde: tādēļ arī bankas tik dikti baidās no tā dēvētās skriešanas uz banku - bank run, jo patiesībā tām parasti nav vairāk kā tikai šie 2%, ko izdot. No šejienes arī cēlies vārds „bankrots”.)

Otrais triks: lai arī bankai šī nauda iepriekš nebija, tā tomēr ņem legāli par šo (uzburto) naudu, t. i. par izsniegto kredītu procentus un procentus no procentiem.

Trešais triks: loģiski būtu uz kredītu rēķina iegrāmatoto naudu pēc kredītu atdošanas atkal no kontiem izsvītrot (izgrāmatot, jo tā taču bija uzburta iegrāmatošanas procesā), tātad izdzēst. Triks notiek tajā brīdī, kad šī uzburtā nauda netiek izdzēsta.

Pats interesantākais ir tas, ka vairums cilvēku atbalsta šos trikus un neapšauba šo triku legalitāti. Nav grūti uzminēt, kas ir šādas banku sistēmas ieguvējs un tās augļu baudītājs.

Šai sistēmai ir vēl brīnišķīgs blakus efekts. Pateicoties procentiem un procentiem no procentiem, kredītņēmējiem vienmēr jāatdod vairāk, nekā viņi ir saņēmuši. T. i. – jāatdod tas, kas vēl nekad nekur nav eksistējis. Kā to izdarīt? Jāatņem citam. Tātad tiek veicināta konkurence (urā!), kurš kuru apmānīs, izkonkurēs, iznīcinās. Mēs „uz dzīvību un nāvi” konkurējam, lai atdotu bankām „viņu daļu”. Bankām mēs esam parādā to, kas bankām nekad nav piederējis, plus procentus un procentus no procentiem. Dažkārt mēs pat „pašapzinīgi” ieķīlājam savu īpašumu, kuru esam gatavi atdot bankai par to, ka viņa uz mūsu kontu iegrāmatoja to, kas tai nekad nebija piederējis. Ja turpmākajā konkurējošajā ikdienā mums neveicas un mūsu kolēģis vai kaimiņš izradās talantīgāks, mēs pazaudējam arī savu ķīlu. Mūsu īpašums un darba alga pārceļas nu jau konkrēti, ne tikai imagināri, bankas īpašnieku, akcionāru (banku oligarhu) rīcībā. Ekonomikā to pavisam vienkārši un bez emocijām sauc par īpašuma pārdali no lejas uz augšu.

Realitātē bankām bieži nav šo 200 eiro, un tās tos aizņemas no centrālās bankas uz prime rate, bet tālāk nodod saviem klientiem jau uz augstākiem procentiem. Arī šeit, protams, var labi pelnīt.

Cerams, ka lasītājs spēs pielietot šo pamācību savā turpmākajā apzinīgajā dzīvē.