Iesaki rakstu:

Jau vairāk nekā divtūkstoš trīssimt gadu ebreji atzīmē Purimu, ko dēvē par saviem jautrākajiem un priecīgākajiem svētkiem. Daudziem joprojām ir tumša bilde, ko tad ebreji tajā Purimā tik līksmi svin. Informāciju par Purima rašanos var atrast Vecās Derības Esteres grāmatā.

Persijas monarha Ahasvera valdīšanas laikā ebrejs Mordohajs pretēji vietējiem likumiem atteicās klanīties vezīram Hamanam. Savu nepakļāvību Mordohajs pamatoja ar nacionālo piederību. Par hierarhijas neievērošanu persiešu augstmanis nolēma sodīt visus Mordohaja ciltsbrāļus. Ebreji apgalvo, ka Hamans vēlējies viņus fiziski iznīcināt. Lai kā tur nebūtu, ar ķēniņa harēma favorītes ebrejietes Esteres palīdzību Izraēļa pēctečiem izdevās izvairīties no Hamana rīkstes.

Lai tiktu valdnieka pirmās sievas godā, Estere noklusēja par savu etnisko izcelsmi. Izmanīgā ebrejiete prata likt lietā savu valdzinājumu, lai panāktu no Ahasvera solījumu izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Apreibis no vīna un mīlas priekiem, ķēniņš dvesa Esterei: „Kāds ir tavs lūgums, ķēniņiene Estere? Lai tas top izpildīts!”

Audžutēva Mordohaja samācīta, mīlas priesteriene atklāja Ahasveram savu tautību un pavērsa valdnieka dusmas pret ebreju nelabvēli Hamanu. Aizvainoto augstmani pakāra, un represijas pret ebrejiem tika atceltas. Taču Mordohajs alka vēl asiņu, un Ahasvers, Esteres burvīguma apmāts, atļāva ebrejiem atriebties saviem ienaidniekiem, kā vien tiem kārojas.

Ebreji nokāva visus savus ienaidniekus. Nomaitādami tos, viņi izdarījās ar pretiniekiem pēc sirds patikas. Prātā nāk Baigā gada čekas pagrabi. Persijas galvaspilsētā Sūsās ebreji iznīcināja piecsimt vīru. Viņi pakāra arī desmit Hamana dēlus Paršandatu, Dalfonu, Aspatu, Poratu, Adalju, Aridatu, Parmaštu, Arisaju, Aridaju un Vajzatu. Par godu bērnu noslepkavošanai Purima rituālā ir ieviests Nešima Ahat – viens elpas vilciens, kurā jāizrunā desmit noslepkavoto Hamana dēlu vārdi, tādējādi uzsverot, ka puiši tika pakārti vienlaicīgi.

Tomēr ar to nebija gana. Ebreji nokāva Sūsās vēl trīssimt vīriešus. Valsts mērogā viņi nogalināja septiņdesmit piecus tūkstošus persiešu. Nāvei nolemtie nevarēja pretoties, jo visu zemju lielkungi, ķēniņa vietvalži, pārvaldnieki un ierēdņi bailes no Mordohaja palīdzēja ebrejiem. Nonāca līdz tam, ka, bīdamies par savu dzīvību, daudzi persieši uzdevās par ebrejiem.

Karnevāls Purima laikā ir ņirgāšanās par šiem nelaimīgajiem. Maskarāde ļauj dzīrotājiem caur laikmetu griežiem vēlreiz izbaudīt persiešu kaunā krišanu. Pēc vērienīgās asinspirts ebreji atpūtās ādāra mēneša četrpadsmitajā datumā un padarīja to par dzīru un prieka dienu. Bet ebreji Sūsās uzdzīvoja ādāra mēneša piecpadsmitajā dienā. Mūsdienās piecpadsmitajos datumos ebreji līksmo Jeruzalemē, kas pēc sava nozīmīguma pielīdzināta Sūsām.

Pēc noorganizētā masu slaktiņa Mordohajs tika vezīra godā un bija otrais valstī pēc ķēniņa Ahasvera. Ebreji viņu cienīja, jo viņš gādāja par labklājību visam savam dzimumam. Persijas iezemieši to izjuta uz savas ādas – ķēniņš Ahasvers uzlika nodevas visai zemei un jūras salām.

Eksistē vēl īpašie Purimi, kas saistīti ar notikumiem citās ebreju mītnes zemēs. Tāpat kā centrālo Purimu tos pārsvarā atzīmē, lai godinātu kādu asinsdarbu.

1524. gadā Kairas gubernators Ahmeds Pašā mēģināja dabūt naudu, lai noorganizētu dumpi pret sultānu. Viņš piedraudēja izrēķināties ar Kairas ebreju kopienu, ja tā nenoziedos nepieciešamo summu līdz ādāra mēneša 28. datumam. Naudas piegādes dienā Ahmedu nogalināja. Ēģiptes ebreji atzīmē šo dienu kā Micraima Purimu.

Alžīrijas ebreji svin Edoma Purimu, kas iedibāts par godu turku uzvarām pār spāņiem 1541. un 1775. gadā. Droši vien spāņi tolaik nebija visai draudzīgi noskaņoti pret ebrejiem. Vinca jeb Fettmilha Purims nes sava upura vārdu. 1614. gada 5. augustā Vinsents Fettmilhs vadīja ļaužu grupu, kas izdzina ebrejus no Frankfurtes pie Mainas. Aristokrātijai tas nebija pa prātam, un 1616. gada 16. martā imperators izdeva pavēli par Fettmilha arestu. Vācu Hamans un viņa seši domubiedri tika pakārti.

Man šādi svētki, kuru centrā ir tīksmināšanās par saviem upuriem, izsauc tikai riebumu. Līdzvērtīgi būtu, ja Havaju salu aborigēni plaši atzīmētu Kuka apēšanu. Tiesa, Purimam piemīt simbolisks kanibālisms. Ebreju iemīļotais našķis Purima laikā ir Umentašen jeb Hamana ausis.

Latvijas Republikas Tieslietu ministrija komentē iecietību pret izdarībām Purima laikā ar reliģisko brīvību. Ar ierobežojumu noteikšanu „tiktu noliegti dažādi tautas vai reliģiskie svētki, kuri vēsturiski ir bijuši saistīti ar upurēšanu”.

Jāpiekrīt, ka aizliegumu izdošana nepadarītu Purima fanus cēlākus un nepamudinātu viņus ar cieņu izturētiem pret mirušajiem. Domāju, ka civilizētiem cilvēkiem ar savu attieksmi vienkārši jārada morālais klimats, kurā šāda jārēšanās kļūtu nepieņemama. Vispirms jau valsts amatpersonām jāatmet politkorektums un nav jāsēžas pie viena galda ar ļaudīm, kas svin savu naidnieku bērnu nogalēšanu, ik pa brīdim uzkožot Hamana ausis.

Krievu Pareizticīgās baznīcas protodiakons un Maskavas Garīgās akadēmijas profesors Andrejs Kurajevs ir izpētījis Padomijas kulta svētku – 23. februāra un 8. marta – saikni ar Purimu. Pareizticīgo diakonu var saprast, jo revolūcijas izredzēto komisāru vadībā krievu tautu tika pakļauta genocīdam, kura priekšā nobāl pat asinsizliešana senajā Persijā.

Sieviešu dienas iniciatori Klāru Cetkinu ebreji par savējo gan atzīst tikai pēc pirmā vīra. Par to, vai pirms kāzām tika veikta gijura procedūra, t.i. K. Cetkinas pievēršana ebreju saimei, vēsture klusē. Toties par Klāras sirdsdraudzenes Rozas Luksemburgas un biedrīšu no Internacionāles radu rakstiem strīdu nav. Draugu lokā par mežonīgo Klāru dēvētajai feministei Esteres tēls tik tiešām piedien pielūgsmei. Arī datums sapasē.

Purimu atzīmē katrā ādāra mēneša četrpadsmitajā un piecpadsmitajā dienā. Tā kā ebreji vadās pēc Mēness kalendāra, tad datumi katru gadu mainās un Purims iekrīt gan februāra beigās, gan marta sākumā. Zīmīgi, ka 1909. gadā, gadu pirms Starptautiskās Sieviešu dienas iedibināšanas, Purimu svinēja 7. un 8.martā. Turklāt tieši 8.martā šos svētkus atzīmēja ebreju pašpasludinātajā galvaspilsētā Jeruzalemē.

Astotniekam mistiskajā numeroloģijā ir sava simboliska nozīmē. Ar skaitli 8 apzīmē bezgalību, mūžību. Tas sasaucas ar vairāku Talmuda filozofu viedokli, ka, pat ja visu pareģu un svēto raksti tiks nodoti aizmirstībai, Esteres grāmatu atcerēsies un Purimu nepārstās svinēt.

Itin tuvu sieviešu dienai piegūlusi tā saucamā vīriešu diena – 23. februāris. Atminējums ir banāli vienkāršs. Internacionālisti, nākot pie varas Krievijā, nomainīja kalendāru. 8. marts pēc jaunā stila ir 23. februāris pēc vecā. Savulaik, kad Vakareiropas revolucionāri svinēja 8. martu, Krievijas biedri solidāri plītēja 23. februārī. Komisāriem pat pēc kalendāra mijas saglabājās reflekss 23. februārī atzīmēt kaut ko revolucionāru. Turklāt, ņemot vērā Purima peldošo raksturu, šis datums nebija ne ar ko sliktāks par 8. martu.

Tā 1922. gadā tika uzcepta Sarkanarmijas diena. It kā par godu mītiskām strādnieku gvardu uzvarām šajā dienā 1918. gadā. Šodien šis mīts jau ir apgāzts. Toties zināms, ka 1917. gada 23. februārī ar pretkara mītiņiem iesākās t.s. Februāra revolūcija.

1918. gadā vienīgais zināmais militārais konflikts 23. februārī norisa pie Jamburgas. Tūkstoš durkļu sarkano matrožu vienība pēc īsas sadursmes ar vāciešiem pameta pozīcija un bēga līdz Gatčinai 120 km aiz frontes līnijas. Pa ceļam viņi sagrāba spirta cisternu un, paši to nenojaušot, atzīmēja vēl neeksistējošo Sarkanarmijas dienu.

Tajā pašā dienā Petrogradā KSDSP(b) CK nobalsoja par pakļaušanos vācu virspavēlniecības ultimātam, naktī uz 24. februāri par to paziņojot Vācijas valdībai. Sanāk, ka 23. februārī boļševiki nevis sakāva vāciešus, bet kapitulēja. Grūti atrast apkaunojošāku datumu Krievijas (t.sk. PSRS) militārajā vēsturē.

A. Kurajevs pamatoti uzskata, ka Tēvijas aizstāvja dienas atzīmēšana šajā datumā ir klaja ņirgāšanās krievu karavīriem. Diakons Kurajevs aicina kristiešus atturēties no Purima svinēšanas, lai arī aiz kādām izkārtnēm tas neslēptos. Viņš pauž viedokli, ka pareizticīgiem apsveikt vienam otru šādos svētkos ir sadomazohisms.

Ko darīt latvju pagānam, kas akurāt 8. marta pavasarīgā dienā vēlas priecēt savu mīļoto ar kādu ziedu? Hm, varu ieteikt, piemēram, noskaitīt šādu peršiņu: „Dieviņ, mana Minna nav sliktāka par Esteri, tāpēc es savai sirdsmīļai dāvāšu puķi, bet Esterei pigu!” I Mordohaja rēgs ar garu degunu atstāts, i Minna laimīga. Debesu Tēvs var ielūkoties katra dvēselē un redzēt – zieds sniegts no sirds vai pūļa instinkta ietekmē. Falšo svētku batālijās gan nerekomendēju piedalīties. Neļaujiet meliem un naidam valdīt caur sevi.

Foto no huffingtonpost.com