Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kaut gan tiek runāts, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) pielaides valsts noslēpumam izsniedzot pēc neskaidriem, slepeniem un tikai pašam birojam vien zināmiem kritērijiem, izrādās, ka tā varētu arī nebūt taisnība, - biroja vadība oficiāli apgalvo, ka nekāda sava stingra kritēriju uzskaitījuma SAB vispār neesot. Tiesa, SAB direktora vietnieka atbilde nav uzskatāma par simtprocentīgu taisnību.

„Mums šī drošības iestāde ir arī vienīgā, kura ir zem likuma par valsts noslēpumu un arī, piemēram, visi kritēriji, kā personai piešķir pielaidi valsts noslēpumam, ir klasificēti,” – tā nesen intervijā Pietiek paziņoja bijušais Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs un kādreizējais iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars.

Saskaņā ar nu jau bijušā politiķa skaidrojumu „visās Eiropas un NATO valstīs viņi ir atklāti, visiem pieejami. Tas darīts ļoti apzināti, lai jebkurš cilvēks, kas iet strādāt darbā, kurā nepieciešama pielaide, zina, kādi ir šie kritēriji, lai iestāde nevarētu manipulēt. Otrs, arī sabiedrība, zinot, kādi ir kritēriji pielaides saņemšanai, var uz to reaģēt. Mums ir vienīgā valsts no visām, kur kritēriji pielaides iegūšanai ir slepeni”.

Taču vismaz oficiāli SAB vadība apgalvo, ka nekādu īpašo kritēriju birojam nemaz neesot. „Likums Par valsts noslēpumu izsmeļošā formā uzskaita un publiski dara zināmus kritērijus, kādiem personai jāatbilst, lai saņemtu pieeju valsts noslēpuma objektiem. Citu kritēriju nav, un citi kritēriji netiek piemēroti,” skan SAB direktora vietnieka Anda Freimaņa oficiālais skaidrojums.

Ja ticētu šim skaidrojumam, sanāk, ka pielaidi valsts noslēpumam var saņemt faktiski jebkurš Latvijas pilsonis, ja vien viņš nav atteicies no pilsonības, nav ar ierobežotu rīcībspēju, nav saukts pie kriminālatbildības un bijis notiesāts par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kā arī par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, nav kādas nedraudzīgas ārvalsts slepeno dienestu darbinieks, nav ārstniecības iestāžu uzskaitē sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu atkarību vai gara slimību un nav pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies virknē padomju organizāciju.

Tiesa, papildus tam likumā arī norādīts, ka SAB ir visas tiesības neizsniegt pielaidi valsts noslēpumam jebkurai personai, „par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”. Tieši šis pants arī dod birojam tiesības atteikt pielaidi valsts noslēpumam jebkuram cilvēkam pēc biroja ieskatiem, nevienam (izņemot personiski LR ģenerālprokuroram) neko nepaskaidrojot.

Tomēr, kā rāda likums, nav pamata pārliecībai, ka savā atbildē Freimanis ir teicis pilnu patiesību. SAB direktora vietnieka pieminētais likums Par valsts noslēpumu cita starpā paredz arī to, ka pastāv arī speciāla SAB direktora izstrādāta personu pārbaudes kārtība, - savukārt Freimanis savā atbildē šādu dokumentu un tā saturu pat nepiemin. Toties no viņa atbildes izriet, ka SAB nav stingri noteikts, kādi ir tie fakti, kas „dod pamatu apšaubīt uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu”, - šajā jomā viss tiek noteikts pēc konkrēto SAB darbinieku ieskatiem, bez kādiem skaidriem kritērijiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0