Iesaki rakstu:

Tuvojoties 12. Saeimas vēlēšanām, rodas pārdomas, cik demokrātiska Latvijā ir vēlēšanu sistēma un ar to saistītā politisko partiju reģistrācija.

Ņemot vērā nosacījumu, ka Latvijā politisko partiju var dibināt 200 pilsoņi, pašlaik ir reģistrētas 75 partijas un partiju apvienības. Saeimas vēlēšanās parasti piedalās aptuveni 15 organizāciju (šogad – 13). Šādas partiju daudzskaitlības apstākļos pirmais, kas nāk prātā, ir jautājums – vai šīs organizācijas atbilst klasiskajam politiskās partijas statusam. Šķiet, ka ne. Drīzāk tās ir nelielas ļaužu grupas, kuru ideoloģija nepārstāv vērā ņemamu valsts piederīgo slāni. Tādējādi – savā būtībā šie politiskie veidojumi ir sīkpartijas ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tad kāpēc valstī šāda sīkpartiju sistēma eksistē? Izskatās, ka atbilde nav tālu jāmeklē. Tām partijām, kas jau ir iekļuvušas iepriekšējās Saeimās un vēsturiski nodrošinājušās ar publicitāti, ar maziem izņēmumiem ir liela garantija tikt pārvēlētām uz katru nākamo Saeimu (jo ierindas vēlētājs mīl populārus cilvēkus). Pie kam atliek tikai pārvarēt 5% barjeru un saņemt vēlēšanās caurkritušo jaunpienācēju balsis. Tas nozīmē, ka Saeimā ievēlētā partija ne tikai iegūst savas ideoloģijas vēlētāju atbalstu, bet arī saņem to pilsoņu balsis, kas balsojuši pilnīgi par citas politiskās orientācijas pārstāvjiem. Rodas jautājums – vai tas ir godīgi pret visiem valsts pilsoņiem?

Domājams, ka šādi ir radīta augsne absurdai situācijai. Kā drosmīgākais risinājums tās normalizācijai varētu būt pāreja uz vecās demokrātijas valstu partiju sistēmu. Nav grūti panākt, lai Latvijā tiktu izveidotas iedzīvotāju vairākumu aptverošas ne vairāk kā 4 politiskās organizācijas (bloki) – nacionālais (konservatīvais), labējais, centriskais un sociāldemokrātiskais (kreisais) bloks, ko veidotu 2- 5 tūkstoši biedru (ja to Latvijas brīvvalstī 20. gados varēja nodrošināt Latviešu Zemnieku savienība, tad kas tam traucē tagad?).

Lai šādas lielas politiskās organizācijas tiktu dibinātas, partiju likumā jāizvirza šādi trīs nosacījumi – jānosaka visaptverošs politiskā spēka dibinātāju skaits (ne mazāk kā 2000 dalībnieku), jāpārtrauc partiju finansēšana no valsts budžeta (valstij ar parādsaistībām tas ir iracionāls slogs), un partijas finansējumā jāpāriet tikai un vienīgi uz biedru naudu (pilnībā izslēdzot jebkādu finansējumu no malas). Tad dabiskā ceļā izzudīs arī korupcijas riski un pirmsvēlēšanu reklāmu nomācošā ietekme kā vēlēšanu rezultātu noteicošais neobjektivitātes kritērijs, kā arī varēs atteikties no nedemokrātiskās procentu barjeras, bet galvenais – Saeimā tiks pārstāvēta visu valsts pilsoņu griba.

Un noslēgumā. Lai iepriekš minētais nepaliktu tikai autora prātojuma līmenī, bet varētu kļūt par pieņemamu realitāti, mums visiem jāmotivē sevi obligāti piedalīties 4. oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, ar savu balsojumu panākot, lai jaunajā Saeimā parādītos vairāk jaunu, enerģisku seju. No tā iegūsim visi.