Menu
Pilnā versija
Foto

Vai vista sāks lidot?

Ivo Rubīns, iniciatīvas grupas „Par latu, pret eiro” dalībnieks · 11.02.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Raksta galvenais mērķis nav analizēt noteiktu putnu sugu aerodinamiskās spējas, kaut gan interesenti iegūs atbildi arī uz virsrakstā formulēto jautājumu. Raksts iecerēts, lai izvērtētu, vai eiro ieviešana dotu rezultātus, ko līdz šim nav nodrošinājusi lata piesaiste eiro.

Vistiņa ir, bet nelido

Noteiktu politiku, arī saimniecisko, vislabāk vērtēt pēc tās rezultātiem. Divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Kopš mūsu valsts iesaistīšanas Eiropas Savienībā labklājībā ne tikai neesam tuvojušies attīstītajām valstīm, bet pat atpalikuši no vairākām jaunajām ES pavalstīm. Kopprodukta izaugsme astoņos gados pēc iesaistīšanas ES bijusi tikai 21%, kaut gan tādā pašā periodā pirms savienības šis rādītājs bija 61% (tātad attīstības tempi samazinājušies gandrīz 3 reizes).[1]

Tomēr vēl svarīgāk, ka esam zaudējuši īpašumtiesības pār lielu daļu savas ekonomikas (uzņēmumi, zeme, meži un ēkas arvien lielākā mērā nonāk ārvalstnieku rokās, bet statistika par to vispār netiek apkopota), kā arī uzrājuši pamatīgu ārējo parādu (valdības, iedzīvotāju un uzņēmumu). [2] Līdzīgs liktenis, gan ne tik radikālā formā, piemeklējis arī citus Eiropas Savienības „veiksmes stāstus” - Grieķiju, Portugāli, Spāniju un pat leģendāro Īriju, kā arī vairākas jaunās pavalstis.

Rezultāti neliecina, ka Latvijas līdzšinējā saimnieciskā politika ir veiksmes stāsts. Tomēr dažiem politiķiem tā šķiet, un viņi nekautrējas starptautiskā līmenī ieteikt citām valstīm vadīties no Latvijas pieredzes, proti, pārņemt politiku, kuras rezultātā 40 % iedzīvotāju ir nabagi un vēl parādā. [3] Acīmredzot, Dombrovska komanda tiešām tic, ka budžeta izdevumu mazināšanai ir kāds sakars ar Latvijas ražotāju panākto eksporta apjomu pieaugumu, tāpat kā dažiem Āfrikas šamaņiem šķiet, ka saules aptumsuma beigas ir saistītas ar dažādu ezotērisku darbību veikšanu.

Ekonomikas teorija gan apšauba izvēlētā risinājuma pareizību - budžeta izdevumu mazināšana krīzes laikā veicina vēl lielāku kopprodukta kritumu. Šajā sakarā Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmens pat paziņojis, ka tie, kas uzskata Latvijas valdības politiku un tās rezultātus par „veiksmes stāstu”, nav pie pilna prāta. [4] Vai sabalansēts budžets ir labs? Jā un nē. Ja runa ir par patēriņu, tad budžetam nešaubīgi jābūt sabalansētam. Ja runa ir par ieguldījumiem valsts attīstībā, tad atbilde drīzāk ir nē, jo produktīvi ieguldījumi ne tikai var samazināt tautsaimniecības kritumu krīzes laikā, bet arī nākotnē radīt ieņēmumus, lai aizņemtos līdzekļus atmaksātu (uzņēmējiem taču nepārmet, ja viņi aizņemas naudu jaunas ražotnes izveidei).

Latvijai uzspiestais risinājums radīja smagāko krīzi tirgus ekonomikas vēsturē, koprodukta krituma tempu ziņā pārspējot leģendāro ASV Lielo depresiju. [5] Arī valdības it kā veiktās strukturālās reformas lielā mērā ir kosmētiskas - principiālas izmaiņas ārējās tirdzniecības, nozaru, valsts atbalsta, nodokļu, naudas un citās politikās joprojām nav notikušas. Tā vietā tiek piedāvāts stāsts par budžeta konsolidāciju, kas izpaudās kā publiskajā sektorā strādājošo skaita un algu samazināšana, bet ne atbrīvošanās no nevajadzīgām funkcijām, rezultātā vēl vairāk pasliktinot valsts apmaksāto pakalpojumu kvalitāti. Šķiet vienīgais patiesi vērtīgais pasākums šajā laikā būs bijis lēmums pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, kas kaut nedaudz var samazināt nodokļu slogu vērtību radīšanai.

Latvijas sabiedrība vadošajiem pasaules ekonomistiem ir sagādājusi nopietnas grūtības, jo tiem ir jāskaidro, kā pilnīgi ačgārnas (ekonomistu valodā - procikliskas) valdības politikas apstākļos Latvijas ekonomika tomēr ir izdzīvojusi un pat izrāda dažas atkopšanās pazīmes. Atbilde tomēr ir vienkārša - jau divdesmit gadus mūsu ekonomika dzīvo par spīti, nevis pateicoties valdības politikai. Lai arī esam izdzīvojuši, šajā karā ar svešu ideoloģiju apsēsto eliti esam cietuši pamatīgus zaudējumus. Vēl neatgūstoties no Eiropas Savienības dalības sagādātajiem pārsteigumiem, mums tiek piedāvāts jauns izaicinājums - eiro ieviešana.

Kāpēc vistiņa nelido?

Lats ir naudas politikas instruments. Pat vislabākais instruments nav atbildīgs par rezultātiem, ja to lieto neprasmīgi vai ļaunprātīgi. Kā zināms, nazi var izmantot gan maizes griešanai, gan cilvēku nogalināšanai. Latvijas Banka latu jau kopš tā ieviešanas padarīja par fiktīvu valūtu, jo tā kurss sākotnēji tika piesaistīts SDR valūtu grozam, vēlāk eiro. Tātad eiro faktiski Latvijā jau ir ieviests, un svešu valūtu lietošanas sekas mēs baudām no 1994. gada. Rezultāti ir izteiksmīgi.

Fiksēta valūtas kursa negatīvās sekas labi raksturo ekonomistu izmantots pārskats, ko sauc par maksājumu bilanci. Tas nepārprotami norāda, ka Latvijā jau kopš lata ieviešanas preču un pakalpojumu imports visu laiku ievērojami pārsniedzis eksportu (2007. gadā starpība sasniedza pat 3 miljardus latu). Kaut gan krīzes ietekmē samazinājās kredītu plūsma un kritās ienākumi, kas samazināja arī importa patēriņu, negatīvā tendence saglabājusies arī pēc Dombrovska t.s. „iekšējās devalvācijas” (skatīt diagrammu). Tātad Latvijas sabiedrība ir tērējusi un joprojām tērē vairāk kā nopelna. Tāpat kā ģimenē, arī valsts līmenī šāda situācija iespējama tikai pārdodot īpašumus vai aizņemoties. Rezultātā esam lielā mērā zaudējuši savus uzņēmumus, zemi, mežus un ēkas, kā arī uzkrājuši pamatīgus parādus. Arī pašreizējais deficīts lielā mērā tiek finansēts, iztirgojot nekustamos īpašumus un uzņēmumus ārvalstniekiem, kuru vidū arvien biežāk slēpti un atklāti ir .... Krievijas oligarhi.

Kāds fiksētajam kursam ar to sakars? Pasaules ekonomikā ir neskaitāmi piemēri, kas apliecina, ka valūtas kursam ir nozīmīga ietekme uz valsts ražotāju konkurētspēju un ārējās tirdzniecības bilanci. Pēc būtības valūtas kurss ir cena, ko centrālā banka nosaka valsts precēm - ja kurss ir par augstu, tad valstī ražotās preces kļūst dārgas (ārvalstu pircēji par savu valūtu saņem mazāk latus vietējo preču iegādei), un vietējie ražotāji zaudē savas pozīcijas gan starptautiskā, gan vietējā tirgū. Vienlaikus mākslīgi tiek samazinātas ievesto preču cenas, jo vietējie pircēji par katru latu saņem vairāk ārvalstu valūtas importa iegādei (t.i. naža asmens ir abpusgriezīgs). Šādos gadījumos valsts tirdzniecības bilancē veidojas deficīts, ko var segt tikai ar aizņemtiem līdzekļiem vai īpašumu pārdošanu. Likumsakarīgi, ka šāda politika ierobežo valsts izaugsmi un palielina bezdarbu.

Sakarība darbojas arī pretējā virzienā - valūtas kursa vājināšana veicina eksportu un kavē importu. Šādu metodi savulaik izmantoja gan K.Ulmaņa Latvija, [6] gan DA Āzijas „tīģeri”, [7] gan bieži piesauktā Īrija. [8] Pašlaik savu ražotāju konkurētspēju caur valūtas kursa vājināšanu stiprina arī Šveice, [9] Japāna, [10] Lielbritānija [11] un daudzas citas valstis, savukārt eirozonā ietilpstošā Francija sūdzas, ka spēcīgais eiro grauj tās ražotāju konkurētspēju.[12] Savu valūtas kursu krīzes laikā vājināja arī Polija, kļūstot par vienīgo Eiropas Savienības valsti, kas izvairījās no kopprodukta krituma. Šī iemesla dēļ 60 % Polijas iedzīvotāju ir pret eiro ieviešanu. [13] Protams, ka valūtas kursa vājināšanai ir arī savas robežas, ko iezīmē ekonomikas brīvās ražošanas jaudas, kapitāla pieejamība un zināšanas.

Valūtas kursa regulēšanas iespēju dēļ nacionālā valūta ir efektīvs līdzeklis (protams, kombinācijā ar citiem pasākumiem), lai sabalansētu valsts ārējās tirdzniecības bilanci, līdzsvarojot tēriņus ar ienākumiem. Pat vairāk - 2008. gada krīze apliecināja, ka veiksmīgākas ir tās valstis, kurām ilgstoši ir pozitīvs ārējās tirdzniecības atlikums, ļaujot audzēt savu nacionālo bagātību un uzkrāt valūtas rezerves krīzes pārvarēšanai. Turpretī valstis, kurām ilgstoši bijusi negatīva ārējās tirdzniecības bilance (kā, piemēram, Latvija un Dienvideiropas valstis) noplicina savu nacionālo bagātību, uzkrāj parādus un krīzē cieš vissmagāk.[14]

Pēc ievedmuitu aizliegšanas starptautiskajā tirdzniecībā valūtas kurss ir palicis praktiski vienīgais līdzeklis, ar kuru valstis var aizsargāt iekšējo tirgu, turklāt šis līdzeklis dažos aspektos ir pat labāks par tarifiem, jo ne tikai aizsargā ražotājus vietējā tirgū, bet arī veicina to konkurētspēju eksporta tirgos. Tieši tāpēc pasaules lielās ekonomikas krīzes laikā vājina savas valūtas, un vienlaikus mēģina ierobežot citu valstu centienus darīt to pašu (sākas t.s. „valūtas kari”).

Uzskatāmi valūtas kursa nozīmi ārējās konkurētspējas stiprināšanā apliecina ASV Kongresa ziņojums, kurā atzīts, ka vairākas attīstības valstis (sevišķi, DA Āzijā) izmanto valūtas vājināšanu, lai atbalstītu savus ražotājus. Tā kā šāda politika apdraud ASV ražotāju konkurētspēju, ASV caur Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un Pasaules Tirdzniecības organizāciju būtu jācenšas šo politiku ierobežot. [15] Cita starpā ierobežojumi jau paredzēti arī SVF statūtu IV pantā, un skaidrojot šī panta piemērošanu, SVF norādījis, ka ārējās tirdzniecības pārpalikuma vai deficīta (Latvijas situācija jau 20 gadus) gadījumā ir jāveic valūtas kursa korekcijas.[16] Uzsākot savu misiju Latvijā, SVF norādīja uz to, ka lats ir pārvērtēts, un jāveic kursa korekcija.[17] Pozīcija tika mainīta, kad caur Ziemeļvalstīm, Eiropas Komisiju un vietējiem lobijiem iesaistījās Skandināvijas banku intereses.

Latvijas Bankas ieviestā fiksētā valūtas kursa apstākļos eksporta veicināšana un importa ierobežošana ar naudas politikas palīdzību nav iespējama. Ņemot vērā, ka mazāk attīstītajās valstīs inflācija parasti ir lielāka, kā turīgajās valstīs (tā tas visu laiku bijis arī Latvijā), vietējās valūtas pirktspēja krīt straujāk kā ārvalstu valūtas pirktspēja. Ja vien šī atšķirība netiek segta ar vietējo ražotāju darba ražīguma pieaugumu, samazinās attiecīgajā valstī ražoto preču konkurētspēja un pieaug imports no citām valstīm. Tā kā Latvijas patēriņa preču imports nu jau gandrīz divdesmit gadus pārsniedz eksporta kopējo apjomu (šī tendence sākās tieši lata ieviešanas brīdī), nepārprotami, ka liela daļa mūsu ražotāju nespēja sasniegt tādu darba ražīguma kāpumu, lai nosegtu inflācijas radīto izmaksu pieaugumu un konkurētspējas zudumu. Šādos apstākļos Latvijas Bankai bija jāsamazina lata kurss, lai kompensētu vietējo un ārvalstu ražotāju izmaksu starpību.

Neadekvāta valūtas kursa politika radīja lielu daļu pašreizējo mūsu ekonomikas problēmu. Proti, vietējo ražotāju konkurētspējas zudums noveda pie negatīva ārējās tirdzniecības atlikuma, bezdarba un veicināja naudas aizplūšanu no valsts. Lai izdzīvotu bezdarba un zemu ienākumu apstākļos, iedzīvotāji un uzņēmēji bija spiesti lēti pārdot savus īpašumus, kā arī aizņemties. Tāpat naudas aizplūde no valsts visu laiku uzturēja augstas nacionālās valūtas procentu likmes (latu deficīts), kavējot vietējā naudas tirgus attīstību un lētu kredītu pieejamību ražotājiem.

Fiksētais valūtas kurss ļāva Skandināvu bankām realizēt agresīvu kreditēšanas politiku ārvalstu valūtās - eiro procentu likmes visu laiku bija zemākas par latu likmēm, un nemainīgs valūtas kurss šķietami nodrošināja aizņēmējus pret kredītmaksājumu svārstībām, ievilinot viņus eiro kredītu slazdā. Tā kā ieguldījumi ražošanā iepriekš minēto apstākļu dēļ nebija pievilcīgi, lielākā daļa kredītu tika izsniegta nekustamo īpašumu un patēriņa jomās, veicinot pamatīga aktīvu burbuļa rašanos. Burbulis sprāga, bet Latvijas iedzīvotāji palika ar samazinātiem ienākumiem, pamatīgu kredītnastu svešā valūtā un pārvērtētām ķīlām. 

Bet tas nenozīmē, ka nacionālā valūta ir slikta. Slikta ir Latvijas Bankas politika.

Vistas nelido, bet citi putni gan

Neskatoties uz iepriekš minēto, lats tomēr būtu jāsaglabā, jo tas nodrošinātu iespēju atgriezties pie neatkarīgas saimnieciskās politikas, jeb, izmantojot salīdzinājumu, ļautu Latvijai izvēlēties nevis vistas, bet vanaga saimniecisko stratēģiju. Turpretī eiro ieviešana nozīmētu fiksētā valūtas kursa nostiprināšanu, saglabājot līdzšinējās problēmas un iegūstot jaunas. Bet par visu pēc kārtas:

Lats ir efektīvs tautsaimniecības regulēšanas instruments. Sava valūta dod iespējas nodrošināt lētu aizdevumu pieejamību, piemēram, veidojot speciālas valsts programmas uzņēmumu attīstības projektu kreditēšanai. Tāpat centrālā banka var nodrošināt valdībai aizdevumus liela apjoma projektu īstenošanai (piemēram, ēku siltināšanas valsts programmai, lai mazinātu atkarību no Krievijas energoresursiem, celulozes rūpnīcas būvniecībai, ceļu sakārtošanai u.c.), tādējādi veicinot nodarbinātību, uzlabojot infrastruktūras stāvokli vai attīstot nozares, kurās kapitāla trūkuma dēļ privātie uzņēmēji nav spējīgi ieguldīt. Eiro ieviešanas gadījumā šāda iespēja zustu, jo naudas politiku (tātad arī pieejamās naudas apjomu un procentu likmes) noteiktu Eiropas Centrālā banka. Tāpat tiktu ierobežotas valdības tiesības finansēt attīstības projektus, jo būtu jāievēro noteiktie budžeta deficīta griesti, kuri nez kāpēc tiek attiecināti arī uz valsts investīciju projektiem.

Eiro ieviešana (jeb fiksēta valūtas kursa saglabāšana) augstākas inflācijas apstākļos arī turpmāk radītu spiedienu uz Latvijas eksportētāju konkurētspēju, veicinot ārējās tirdzniecības deficītu un no tā izrietošo augstu ārējā parāda līmeni (tātad arī valsts atkarību). Turpretī lata saglabāšanas gadījumā nākotnē būtu iespēja izmantot pakāpeniskas valūtas kursa vājināšanas politiku eksportētāju atbalstam (skatīt iepriekš). Atkarībā no inflācijas tas varētu būt pakāpenisks kritums, piemēram, 10-20 % apmērā gadā. Šādos apstākļos palielinātos eksportētāju konkurētspēja, samazinātos imports, kā arī palielinātos iekšējā ekonomiskajā apritē esošais latu daudzums, kas stimulētu vietējā tirgus attīstību. Vienlaicīgi būtu jārada sociāls mehānisms sabiedrības mazāk aizsargātajām grupām, lai kompensētu tām importa sadārdzināšanos pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu grupās (IIN neapliekamā minimuma un mazo pensiju palielināšana, PVN likmes samazināšana pirmās nepieciešamības precēm, pabalsti komunālo maksājumu segšanai u.tml.). Tā kā kursa vājināšanās palielina ekonomiskajā apritē (tātad arī budžetā) esošo latu daudzumu, šis mērķis ir reāli sasniedzams.

Vājinot lata kursu noteikti būtu jāņem vērā eiro kredītu ņēmēju stāvoklis, jo šāds risinājums varētu palielināt eiro kredītu ņēmēju maksājumu apjomu latos. Lai to novērstu, būtu jāļauj atmaksu veikt pēc pašreizējā valūtas kursa, bet valūtas kursa izmaiņu radīto starpību atlikt uz nākotni, kad ekonomiskā situācija un kredītņēmēju maksātspēja būs uzlabojusies (pēc būtības - līdzīgi biznesa aizdevumu restrukturizācijai maksātspējas problēmu gadījumā).

Aliktās kredītu maksājumu daļas procenti būtu jāierobežo starpbanku tirgus procentu likmju apmērā un jāiekļauj parāda pamatsummā (jākapitalizē). Tādējādi kredītņēmēju kārtējie maksājumi latos nepalielinātos, bet valūtas kursa krišanas radīto aizdevuma starpību bankas varētu atgūt nākotnē, vienlaikus saņemot taisnīgu kompensāciju starpbanku procentu likmes apmērā. Tā kā atteikšanās no fiksētā valūtas kursa politikas nozīmētu latu daudzuma pieaugumu un straujāku ekonomisko attīstību, kredītņēmēji pēc savas izvēles un iespējas atmaksu varētu veikt arī ātrāk.

Ja 2009. gadā bankas šāds risinājums ne pa jokam biedēja, jo starptautiskās krīzes gaisotnē varēja radīt nopietnas īstermiņa likviditātes problēmas un no tām izrietošus zaudējumus (tieši tāpēc SEB bankas ekonomists Vilks, Latvijas Bankas darbinieks Dombrovskis u.c. baņķieru aprindu virzīti pārstāvji Latvijai uzspieda „iekšējās devalvācijas” ceļu), tad pašlaik situācija finanšu tirgos ir stabilizējusies, un vismaz par banku zaudējumu iespēju vairs nav jāsatraucas. Ja bankas šādam risinājumam nepiekrīt, tad ir arī cita alternatīva - valstij aizņemties naudu starptautiskajā tirgū (vai izmantot daļu no Latvijas Bankas valūtas rezervēm), valūtas kursa krituma radīto maksājumu iztrūkumu bankām kompensējot no šiem līdzekļiem. Attiecīgi kredītņēmēju atliktās saistības saglabātos pret valsti, bet ārvalstu bankām Latvijas tirgus būtu jāpamet (tas būtu tikai taisnīgi pēc tās augļošanas afēras, ko tās šeit realizēja). Kā redzams, risinājums eiro kredītu ņēmēju problēmai ir.

Valūtas un zelta rezerves. Apgrozībā esošais latu daudzums pašlaik ir segts ar ārvalstu valūtām (galvenokārt) un zelta rezervēm (mazākā mērā). To kopējā vērtība ir apmēram 5,7 miljardi eiro, jeb 4 miljardi latu, kas nodrošina katra apgrozībā esošā lata (kopā 2,67 miljardi) segumu 150 % apmērā. Valūtas rezerves apsaimnieko Latvijas Banka, un tās ir aizdotas citām valstīm (iegādātas šo valstu obligācijas un citi zema riska vērtspapīri). Eiro ieviešanas gadījumā daļa Latvijas valūtas un zelta rezervju tiktu nodotas Eiropas Centrālajai bankai (ECB), daļa paliktu Latvijas Bankas apsaimniekošanā, kas turpmāk būtu ECB filiāle. Gan ECB, gan LB rezerves kalpotu kā eiro valūtas nodrošinājums (t.i., Latvijas Banka uzņemtos attiecīgas saistības pret eiro turētājiem).

Nododot eiro segumam valūtu un zeltu 5,7 miljardu vērtībā, pēc būtības šī nauda tiktu ieguldīta kopējā projektā, kura sabrukums ir tikai laika jautājums. Impērijas, kā zināms, ir pretdabiskas, jo nerēķinās ar tautu un to vajadzību objektīvām atšķirībām. Jo vairāk Eiropas Savienība cenšas uzspiest vienotu saimniecisko politiku dažāda attīstības līmeņa valstīm, jo vairāk saasinās Eiropas ekonomiskās problēmas. Kad Eirozona beigtu pastāvēt, Latvija nonāktu līdzīgā situācijā kā pēc PSRS sabrukuma. Savu valūtu un tai atbilstošas rezerves nāktos atjaunot no pašiem pamatiem, jo esošās rezerves būtu nodeldētas glābjot brūkošu valūtas sistēmu un norēķinoties ar eiro turētājiem. Lieki piebilst, ka līdzīgi kā ar rubļiem pēc PSRS sabrukuma, arī eiro gadījumā nebūtu iespējams noteikt, kura ir Latvijas iedzīvotāju nauda un kura - citu pavalstu nauda.

Lata saglabāšanas gadījumā Latvija ne tikai neriskētu ar ievērojamu ieguldījumu apšaubāmā projektā, bet gluži otrādi - savas 5,7 miljardus eiro vērtās valūtas rezerves varētu izmantot vietējās ekonomikas attīstīšanai. Proti, nav normāli, ka nabadzīgā Latvija ar savām valūtas rezervēm (tāpat arī ar savu pensiju fondu naudu) lēti kreditē attīstītās valstis. Tā kā lielākā daļa Latvijas valūtas rezervju ir izteiktas eiro valūtā, mēs papildus riskējam, ka eiro valūtas sabrukuma gadījumā šīs rezerves varam zaudēt.

Jau kādu laiku Latvijā tiek runāts par nepieciešamību valstij veidot savu lauksaimniecības un mežu zemes fondu, nepieļaujot šo īpašumu nonākšanu ārvalstnieku rokās, un nodrošinot nomātas zemes pieejamību lauksaimniekiem. Pašlaik šo ieceri bremzē līdzekļu trūkums, tāpēc daļēji ieguldot valūtas rezerves Latvijas zemes fonda izveidē, mēs ne tikai stimulētu vietējo tautsaimniecību un iegūtu aktīvu, kura ienesīgums ir lielāks par attīstīto valstu parādzīmēm, bet arī nodrošinātos pret riskiem, kas saistīti ar ieguldījumiem svešās valūtās. Protams, būtu jāparūpējas arī par pieeju ārvalstu valūtu aktīviem (aizņēmuma iespējas pret zemes fonda nodrošinājumu), lai vajadzības gadījumā stabilizētu lata kursu.

Iemaksas Eiropas stabilizācijas mehānismā (ESM). Pēc Latvijas Bankas datiem, mūsu valsts iemaksas ESM sasniegtu 227 miljonus latu, kas būtu jāiemaksā 12 gadu laikā.[18] Tomēr šī summa neatspoguļo visas saistības, jo pēc ESM pieprasījuma šajā fondā var nākties iemaksāt summu līdz pat 1 miljardam latu, [19] turklāt nav garantijas, ka nākotnē šīs saistības netiks palielinātas vēl vairāk. Nauda paredzēta krīzē nonākušo Eirozonas valstu kreditēšanai. Ja vien pieņemam, ka Latvijas valdība mūsu valstī nav paredzējusi sarīkot vēl kādu krīzi, mums no šā stabilizācijas mehānisma nekādas jēgas nebūs. Toties laikā, kad mūsu valstij jārūpējas par bezdarba mazināšanu, ekonomisko bēgļu atgriešanu, un ārējā parāda atmaksu, nāksies milzīgas summas novirzīt citu bezatbildīgu valstu glābšanai, kurās dzīves līmenis tomēr ir augstāks kā Latvijā. Ņemot vērā parāda apjomu, kādu uzkrājušas Dienvideiropas valstis, nav saprātīgu cerību, ka tas kādreiz tiks atmaksāts, tāpēc šī parāda pārfinansēšana un pat palielināšana faktiski līdzinās pēdējo latu mešanai spēļu automātā.

Papildu cenu pieaugums. Runājot par cenu pieaugumu eiro ieviešanas laikā, vainoti parasti tiek negodprātīgi tirgotāji. Cenu noapaļošanas problēma, protams, eksistē, tomēr daudz lielāka nozīme ir izmaksu pieaugumam, kas saistīts ar eiro ieviešanu. Proti, tirgotājiem, ražotājiem, bankām un pat valsts iestādēm jāiegulda ievērojami līdzekļi, lai norēķinu sistēmas piemērotu darbībai citā valūtā. Piemēram, SEB Banka paziņojusi, ka bankas sistēmu maiņa tai izmaksās apmēram 5 miljonus latu. [20] Ja šādas izmaksas ir vienam uzņēmumam, tad aptuveni varam apjaust, kādas ir kopējās valūtas maiņas izmaksas visai tautsaimniecībai. No ekonomikas teorijas zināms, ka jebkuras izmaksas agrāk vai vēlāk atspoguļojas arī produkcijas cenās. Kaut gan valūtas maiņas izmaksu efekts ir vienreizējs, ir skaidrs, ka tā ietekme uz cenām būs ievērojama, un atkarībā no uzņēmumu cenu politikas, var ilgt arī vairākus gadus. Lieki piebilst, ka cenu pieaugums samazina vietējās ekonomikas konkurētspēju.

Jaunas krīzes. Neatbilstoša naudas politika pēc iesaistīšanas Eirozonā nozīmētu lielu varbūtību, ka Latvijai arī nākotnē jārēķinās ar jaunām krīzēm, kas būs līdzīgas jau piedzīvotajai. Zaudējot kontroli pār valūtas kursu, procentu likmēm un kapitāla plūsmām, Latvijas ekonomika būtu līdzīga kuģim bez vadības, kura iespējas nokļūt vēlamajā vietā ir atkarīgas tikai no ārējiem apstākļiem. Tā kā Eirozonā naudas politiku faktiski nosaka attīstītākās valstis, jārēķinās, ka tā bieži neatbildīs Latvijas vajadzībām. Ekonomiskā cikla attīstības posmos tas var veicināt ekonomikas pārkaršanu, bet palēnināšanās posmos - krīzi un stagnāciju. Ekonomistu aprindās šo parādību sauc par asimetriskajiem šokiem.

Latvijas Banka un valdība: zilās vistas lido!

Latvijas Banka un valdība izmanto vairākus nekorektus argumentus un puspatiesības, lai pamatotu, ka esošās naudas politikas turpināšana ne tikai nepasliktinās Latvijas stāvokli, bet veicinās tā uzlabošanos. Pēc būtības tiek apgalvots, ka eiro jau piesaistīto latu nomainot pret eiro, t.i., vistu pārkrāsojot zilu, tā dažādu apstākļu iespaidā sāk lidot. Izpētīsim šos argumentus:

Lētāka atkarība. Tiek apgalvots, ka pievienošanās Eirozonai palielinās Latvijas kredītreitingus, kas savukārt samazinās ārējā parāda apkalpošanas izmaksas. Šāds pieņēmums nav korekts, jo valsts kredītreitingu nosaka tās faktiskā maksātspēja, kas savukārt atkarīga no vairākiem ekonomiskajiem rādītājiem, nevis no valstī esošās valūtas. Pat neskatoties uz Latvijas dziļo ekonomisko krīzi, mūsu valdības parāda vērtspapīru procentu likmes ir ievērojami zemākas par daudzu Eirozonas pavalstu (piemēram, Itālijas, Spānijas, Grieķijas, Īrijas, Slovēnijas un Slovākijas) procentu likmēm.[21]

Pat ja eiro ieviešanas brīdī kredītreitingi tiek paaugstināti, šis fakts drīzāk saistāms ar noteiktu ekonomisko rādītāju izpildi (budžeta deficīts, inflācija, parāda līmenis u.c.), nevis pašu eiro ieviešanas faktu. Uzskatāms piemērs tam ir Grieķijas, Kipras, Maltas un Slovēnijas kredītreitingu izmaiņas - pēc eiro ieviešanas tie tika paaugstināti, jo minētās valstis izpildīja nepieciešamos ekonomiskos kritērijus, bet pašlaik kredītreitingi ir ievērojami zemāki kā eiro ieviešanas brīdī, jo šīs valstis ir saskārušās ar nopietnām ekonomiskām grūtībām, tāpēc par ārējā parāda apkalpošanu jāmaksā nevis mazāk, bet vairāk. Jāsecina, ka valūtas veidam ir minimāla ietekme uz procentu likmēm - visu izšķir valsts saimnieciskā politika un kredītspēja.

Vēl jo nekorektāks šis arguments ir tādēļ, ka tieši Latvijas Bankas nemākulīgā politika izraisīja milzīgo Latvijas ārējo parādu (skatīt aprakstu iepriekš). Tagad šī neizdarība tiek izmantota kā arguments, lai „nostiprinātu revolūcijas iekarojumus”. Patiesībā Latvijai ir jādomā nevis par to, kā lētāk aizņemties, bet kā tikt vaļā no parādsaistībām, ko var izdarīt attīstot ražošanu un eksportējot nopelnot valūtu, nevis ieviešot svešu naudu.

Valūtu konvertācijas izmaksas. Valūtu konvertācijas izmaksu samazināšana nav salīdzināma ar valsts saimnieciskās neatkarības zaudēšanu. Šis arguments līdzinās aicinājumam izlauzt durvis, lai tās nebūtu jāvirina ieejot un izejot no mājas - skaidrs, ka durvju radītās neērtības ir daudz mazākas, kā problēmas, kas rastos tās likvidējot. Jāuzsver, ka valūtu konvertācijas ieņēmumi veido daļu no banku peļņas, tāpēc šo ieņēmumu zuduma gadījumā bankas fiksēto izmaksu segšanai vismaz daļēji peļņas zudumu kompensēs ar cenu palielināšanu citiem pakalpojumiem (komisijas, zemāki depozītu procenti vai papildus pievienotās likmes aizdevumiem).

Ja Latvijas Bankas mērķis tiešām būtu samazināt valūtu konvertācijas izmaksas, to varētu risināt izveidojot tiešu pieeju Latvijas Bankas valūtas rezervēm - elektroniski nodrošinot valūtas konvertāciju pēc centrālās bankas noteiktā kursa, kas izslēgtu starpnieku radīto pakalpojuma sadārdzinājumu. Šāda sistēma Latvijas tautsaimniecībai izmaksātu ievērojami mazāk, kā pašreizējie valūtu konvertācijas izdevumi. Ir acīmredzams, ka šī problēma lielā mērā ir novēršama bez eiro ieviešanas un ir pašas Latvijas Bankas kompetencē.

Ārvalstu investīciju pieaugums. Ja runa ir par investīcijām, kas vērstas uz ražošanu un eksportu (par citu ārvalstu investīciju lietderību var pamatoti strīdēties), tad šādu investīciju pieplūdumu valstī galvenokārt nosaka ražošanas izmaksas, darbaspēka kvalifikācija un pieejamība, ražošanai nepieciešamā infrastruktūra un citi praktiski apsvērumi. Zināma nozīme ir arī finanšu sistēmas stabilitātei, tomēr citu valstu pieredze pierāda, ka eiro ieviešanu ieguldītāji drīzāk uztver negatīvi, jo tas samazina attiecīgajā valstī izvietoto ražotāju konkurētspēju (izmaksu pieaugums). Kaut gan Latvijas Banka piesauc Igaunijas piemēru, pēc eiro ieviešanas ārvalstu investīciju apjoms mūsu kaimiņvalstī samazinājās - 2011. gadā kritums bija pat vairākas reizes. [22] Līdzīgu ainu atklāj arī starptautiski pētījumi par eiro ieviešanas un ārvalstu investīciju savstarpējo saistību.[23]

Finanšu panika un Krievijas drauds. Krievijas imperiālās tieksmes ir objektīvs apstāklis, bet ir skaidrs, ka eiro ieviešana tās nekādi nevar mazināt un ierobežot. Gluži otrādi - Latvija Krievijai ir vajadzīga ne tik daudz savu resursu dēļ, bet gan kā „durvis” uz Rietumeiropu. Šajā sakarā eiro ieviešana Krievijas aktivitātes Latvijā tikai atvieglotu, jo nebūtu jārēķinās ar vietējā naudas tirgus īpatnībām un naudas plūsmas kontroli. To apliecina arī „Saskaņas Centra” dīvainā pozīcijas maiņa eiro ieviešanas sakarā. Tāpat kā robežu likvidēšana pēc Latvijas iesaistīšanas Eiropas Savienībā krietni aktivizēja Krievijas organizētās noziedzības darbību mūsu valstī, arī eiro ieviešana šo tendenci var tikai nostiprināt.

Faktiski Latvija jau tagad kļuvusi par bāzi Krievijas specdienestu un organizētās noziedzības (šīs divas struktūras Krievijā, kā zināms, ir nedalāmas) aktivitātēm Eiropas Savienībā un NATO. [24] Ja Latvijas valdība šīs aktivitātes tiešām grib ierobežot, tad jāveic praktiski darbi, nevis jābiedē tauta. Sākt varētu, piemēram, ar uzturēšanās atļauju tirdzniecības apturēšanu, vai stingriem ierobežojumiem nerezidentu apkalpošanai Latvijas banku sektorā. Ir arī daudz citu praktisku pasākumu, par kuriem varētu diskutēt citā rakstā.

Runājot par finanšu sistēmas un valūtas kursa stabilitāti, arī šajā jomā pēc eiro ieviešanas nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Kaut gan finanšu tirgu tiešām var ietekmēt ļaunprātīgi spekulantu uzbrukumi, šie uzbrukumi vairāk apdraud nevis valūtas kursu (apgrozībā esošā nauda ir segta ar attiecīgām valūtas rezervēm, tāpēc šāds uzbrukums jau sākotnēji ir lemts neveiksmei), bet gan banku stabilitāti. Panikas laikā iedzīvotāji izņem savus naudu no bankām, kurām nav pietiekams apjoms brīvo līdzekļu, lai šos pieprasījumus segtu (kontu atlikumi ir fiktīvi, jo nauda ir izsniegta kredītos). Tomēr eiro ieviešana šo problēmu nekādi nerisinās, jo pasaules pieredze liecina, ka panikas gadījumā bankas ir ievainojamas neatkarīgi no noguldījumu un kredītu valūtas.

Citi argumenti. Citi Latvijas bankas piesauktie argumenti (kopprodukta paaugums, papildus nodokļi, papildus darba vietas, lielākas algas u.c.) ir balstīti iepriekš iztirzātajos kļūdainajos pieņēmumos, nav uzmanības vērti (piemēram, valsts prestiža palielināšanās un iespēja vieglāk salīdzināt cenas), vai pat uzskatāmi par argumentiem pret eiro (piemēram, pienākums maksāt simtiem miljonu latu garantiju fondā, lai glābtu parādos iestigušās Dienvideiropas ekonomikas).

Noslēgumam

Mēģinot pamatot uzsākto lata likvidēšanu, pat izglītotu cilvēku aprindās bieži nākas dzirdēt argumentu, ka lats nekam nederot, jo tāpat esot piesaistīts eiro, un nekādas neatkarības tautsaimniecībā arī pašlaik mums nav. Ir taisnība, ka Latvija savu atgūto neatkarību tā arī nav izmantojusi, tomēr diez vai tas ir attaisnojums, lai ļautu vienu pēc otra likvidēt arī sava valstiskuma līdzekļus - likumdošanas varu un izpildvaru (atdotas Briseles kontrolē), tiesu varu (atdota dažādu pārnacionālu tiesu uzraudzībā), robežas (tādu vairs nav), armiju (tā izsūtīta uz tuksnesi) un īpašumus (zeme, meži, uzņēmumi nu jau vairumā gadījumu pieder ārvalstniekiem). Tagad demolētāji ķērušies klāt arī latam un valūtas rezervēm.

Un tomēr - ja jūs kāds pieķēdējis pie radiatora, nevajadzētu ļaut sev nogriezt kājas tikai tāpēc, ka šādos apstākļos tām nav īpaša pielietojuma. No ķēdēm var atbrīvoties, tāpēc kājas nākotnē var noderēt.

P.S. Atbildot uz raksta virsrakstā formulēto jautājumu - vistas nelido. Arī tad, ja tās nokrāso zilas un ļoti tic. Vistām jāsēž būrī un jādēj olas saimniekiem.

Avoti:

[1] Aprēķins no Centrālās statistikas pārvaldes datiem par kopprodukta izaugsmi laika posmā no 1995.-2011. gadam (2000. gada salīdzināmās cenās);

[2] Latvijas kopējais ārējais parāds 2012. gada III ceturksnī bija 21,15 miljardi latu, bet tīrais ārējais parāds (atskaitīti ārējie aktīvi) bija 6,2 miljardi latu. Avots: http://statdb.bank.lv/lb/Data.aspx?id=100

[3] Eurostat 2012. gada dati par nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu: http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_PUBLIC/3-03122012-AP/EN/3-03122012-AP-EN.PDF

[4] skatīt rakstu „The New York Times” http://www.nytimes.com/2013/02/01/opinion/krugman-looking-for-mister-goodpain.html?_r=0

[5] M. Weisbrot, R. Ray  Latvia’s Recession: The Cost of Adjustment With An „Internal Devaluation”, CEPR, 2010.

[6] skatīt A. Aizsilnieks “Latvijas saimniecības vēsture, 1914 -1945″, vai īsu atreferējumu šeit: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-dombrava-laiks-macities-no-vestures.d?id=25952523

[7] D un A Āzijas t.s. „tīģeru” – Dienvidkorejas un Taivānas, kā arī Indijas, Ķīnas un vairāku Āfrikas valstu pieredze analizēta Hārvardas Universitātes (ASV) profesora Dani Rodrika pētījumā „The Real Exchange Rate and Economic Growth”, Harvard University, 2008. Skatīt šeit: http://online.wsj.com/public/resources/documents/rodrick.pdf

[8] skatīt, piemēram, 2. lpp šeit: http://homepage.eircom.net/~phonohan/entryrt.pdf  un J. Ošleja rakstu šeit: http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2009&month=10&article=2

[9] skatīt, piemēram, http://www.db.lv/finanses/sveice-druka-frankus-lai-pirktu-eiro-385749

[10] skatīt, piemēram, http://www.db.lv/pasaule/vaciju-baida-japanas-monetara-politika-386757

[11] Skatīt, piemēram, http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/anglijas-banka-var-zinot-par-jauniem-marcinu-drukasanas-pasakumiem-248331

[12] Skatīt, piemēram, http://www.db.lv/razosana/specigais-eiro-grauj-francijas-rupniecibu-cetros-gados-zaudetas-1000-rupnicas-387439

[13] http://articles.businessinsider.com/2012-02-15/europe/31061897_1_euro-zone-eurozone-european-monetary-union

[14] Šajā avotā redzams, ka Spānijas un Īrijas budžetos līdz krīzei bija pārpalikums, pretstatā, piemēram, Vācijai, Austrijai, Nīderlandei un citām valstīm, kas krīzē cieta ievērojami mazāk. Tomēr visu izskaidro t.s. tekošā konta deficīta rādītāji: http://thinkprogress.org/yglesias/2011/09/29/331659/the-truth-about-spanish-fiscal-policy/?mobile=nc

[15] Skatīt: http://www.fas.org/sgp/crs/misc/RS22658.pdf

[16] turpat, 2. lpp.

[17] SVF uzskatīja, ka lats ir pārvērtēts: http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/zinas/iekseja-devalvacija-latvija-notika-brivpratigi-255942

[18] http://nra.lv/latvija/79120-lb-sagaidamas-latvijas-iemaksas-eiropas-stabilizacijas-mehanisma-bus-samerigas.htm

[19] http://financenet.tvnet.lv/zinas/448917-latvijas_banka_varbutiba_ka_latvijas_iemaksas_esm_sasniegs_miljardus_ir_tuva_nullei

[20] http://www.delfi.lv/bizness/bankas_un_finanses/bankas-eiro-ieviesana-lielakajam-bankam-izmaksas-vairakus-miljonus-latu.d?id=43018506

[21] skatīt, piemēram, http://www.tradingeconomics.com/country-list/government-bond-10y

[22] Skatīt statistiku Igaunijas oficiālajā mājas lapā: http://estonia.eu/about-estonia/economy-a-it/economy-in-numbers.html

[23] Harry Flam. The Euro Impact on FDI Revisited and Revised, Stockholm University. 2008 Skatīt: http://people.su.se/~flam/Euro%20FDI%20Revisited%20Revised%20081212.pdf

[24] skatīt, piemēram, http://www.guardian.co.uk/world/2013/jan/23/latvia-russian-playground

Novērtē šo rakstu:

0
0