Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai arī masu medijos un politiskajos gaiteņos ir izskanējusi ažiotāža par manis vadīto parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) darbu, taisnīgums tomēr uzvar!  Manu personīgo viedokli kā šīs PIK vadītājai un to, par ko patiesībā mums Latvijā IR jāuztraucas, aicinu lasīt tekstā tālāk. 

Ir noslēdzies komisijas darbs un šobrīd vēlos jums ziņot gan par pārdomām gan konstatēto. Es ilgi domāju, kā to visu izsmeļoši un izprotami pasniegt. Izlēmu sākt ar visiem skaidri redzamiem un saprotamiem faktiem.

Mūsu valstī, kas līdz šim ir sekojusi teju visiem tā saucamās Rietumu demokrātijas un pasaules uzbūves principiem, protams, tāpat kā visur citur attīstītajā pasaulē – arī pie mums, Latvijā, ja ne visu, tad daudz ko, nosaka ierobežotu cilvēku grupējumi, kuri cīnās par savu resursu vairošanu un ietekmes sfērām. Savukārt arī Latvijā ir izveidotas iestādes, kuru uzdevums būtu šos grupējumus pieskatīt un neitralizēt.

Tad lūk, ar nopietnu sejas izteiksmi un gana stiprām apsūdzībām attiecīgā iestāde pirms daudziem gadiem uzsāka tā saucamo oligarhu telefonu noklausīšanos, ko darīja daudzus gadus pat situācijā, kad noklausāmie par to zināja. Tad sekojošajos piecos gados saņemto informāciju izmeklēja, un tad tas beidzās… (pauze) ar publikāciju žurnālā, kas liecina par kārtējo informācijas noplūdi! Tālāk tika izveidota izmeklēšanas komisija, lai izvērtētu iepriekšējās izmeklēšanas dīvainības un bezrezultātu, kā arī saprastu, vai tās izmeklēšanas tēma – valsts nozagšana un sabiedrisko mediju ietekmēšana vispār ir notikusi.

Līdzīgi kā daži citi juridiskajā jomā par mani spēcīgāki kolēģi, arī es sākumā nevēlējos šajā procesā ņemt dalību, jo pie šāda izkārtojuma, kā mūsu valstī ir izveidotas lietas, šādai izmeklēšanai un komisijai es pirms pusgada neredzēju nekādu jēgu. Mēs jau sen redzam un jūtam, ka mūsu valsts tiek dalīta, sadalīta un pārdalīta atkal un atkal. Bet man nav vienalga, kas Latvijā notiek, tāpēc mani ļoti interesēja kurš un kādā veidā var izveidot un kā pastāvēt tāda sistēma, kas aizstāv savējos, un norok, nomelno tikai tos, kuri šai sistēmai un tās interesēm ir bīstami.

Arī to, ka pie mums lietas it kā var izmeklēt ar jebkuru uzdoto vektoru vai novest pie jebkura vajadzīgā gala rezultāta. Kolēģis Andrejs Judins savulaik norādīja, ka Pasaules bankas pētījumā divtūkstošo gadu sākumā Latvijā pēc dažiem parametriem bija ļoti augsti politiskās korupcijas riski. Jau tad bija pazīmes, ka ir cilvēki vai grupējumi, kuri pielieto varu, lai tieši viņiem būtu labāka dzīvošana šajā valstī. Un mēs redzam, ka šodien nav vairs tikai pazīmes vai riski – korupcija, diemžēl, ir Latvijas šodiena un realitāte.

Šobrīd – kā mutvārdos saka tautā – viss notiek jau pēc pilnas programmas: ir radīta un pastāv pilna cikla sistēma – naudas un iespēju devēji uztur tādus ņēmējus, kuri tālāk organizē gan politiku, gan uzraugošās instances, gan arī pieskata medijus. Ar mediju palīdzību līdz šim radot ilūziju tautai, ka ar demokrātiju pie mums ir viss kārtībā, vai arī radot troksni citās lietās, tādējādi novēršot sabiedrības uzmanību prom no būtiskā. Visa šī organizētā sistēma rada un kopumā tiecas uz naudas un iespēju devējiem vajadzīgo rezultātu. Šādas pilna cikla sistēmas galotnei nav pat būtiski kāda partija vai to komplekts ir pie varas, nav svarīgi vai un kurš konkrēti kļūs par, piemēram, tiesnesi, kāda projekta vadītāju vai žurnālistu. Naudas un iespēju devējiem ir svarīga tikai kopējās sistēmas funkcionēšana viņiem vajadzīgajā virzienā, bet, kurš konkrēti cilvēks nonāks pie varas, pie kādas iestādes svirām vai pie kāda cita materiālā resursa – tas tad paliek ņēmēju pārziņā vai arī pilnībā atstāta tā saucamajai “dabiskajai atlasei”. Tā sakot – lai uzvar centīgākais censonis.

Tāpēc ik pa brīdim redzam vienu centīgāku pilsoni par otru, kurš dara visu, lai tikai izsistos, uzdienētos augstāk šajā sistēmā. Skaidrs, ka šādu sistēmu pierādīt viena kaut kāda konkrēta pretpasākuma ietvaros nav iespējams, jo šai pilna cikla sistēmai ir milzīgs resursu potenciāls. Un tā rod iespēju šos resursus pielietot tā, lai radītu apstākļus un procesus vai lai pilnībā noslēptu savu dalību un interešu realizāciju, vai arī vēl nihilistiskāk – tā atrod veidus kā padarīt savu darbību tiesisku. Proti – ir radīta tāda situācija, ka teju katrs atsevišķs sistēmas zobratiņš ir tiesiski pamatots un nevainojams. Kā arī tiek radīts iluzors viedoklis, ka tas sabiedrībai ir vajadzīgs.

Taču kādam ieraudzīt un tātad apturēt, juridiski sodīt visas sistēmas darbību kopumā līdz šim nevienam nav izdevies. Domāju, ka mums visiem vajadzētu būt skaidram un nu jau arī saprotamam, ka mūsu gaidas ir veltīgas par to, ka mūsu pretkorupcijas iestādes zobratiņš viens pats ņems un to visu atklās, sodīs un šo sistēmu izjauks. Taču, lai kā tas censtos, tomēr šis zobratiņš pat nav paredzēts visas šīs sistēmas apkarošanai. Un tāpēc daudzi līdz šim dzirdētie saukļi no šo respektablo iestāžu puses un dažu viņu bijušo cilvēku tendenciozās grimases interviju laikā ir vien savas eksistences attaisnošanai. Neadekvāta tiesībsargājošās iestādes vadība un lietu izmeklēšana neder attīstītai sabiedrībai, tā ir izdevīga vien sistēmas veidotājiem, jo tie gūst pieeju valsts resursiem savtīgajām interesēm. Vājas politiskās varas vidē vienmēr kļūst privileģētākas tieši spēka struktūras, un tās kļūst iedomīgi visuvarenas.

Lūk, vēl viens piemērs – mana šodienas realitāte: valstī, kur vara it kā pieder tautai – es kā no šīs tautas ievēlēts deputāts, pat kā vadītāja speciālā izmeklēšanas komisijā – nevaru piekļūt pie izmeklējamās lietas materiāliem, jo, lūk, viena cita mums zināma spēka struktūra principā nedod tam atļauju. Joprojām bez pamatojuma. Visus garos Valsts kontroles darba gadus man bija piekļuve pat pie NATO noslēpuma, bet tagad – nekā. Nevaru iepazīties pat ar tādas lietas materiālu, kurš principā bija nederīgs pat kāda saukšanai pie kriminālatbildības.

To var saukt dažādi, bet principā tā ir manipulācija sev piešķirto tiesību ietvaros. Jūs teiksiet – viss taču formāli notiek tiesiski un nenosodāmi, bet, lai ko jūs teiktu, tas tomēr panāk savu mērķi – notiek kādu sabiedrībai svarīgu procesu un ar to saistīto cilvēku darbībai negatīva ietekme, pat bloķēšana. Tātad – viens zobratiņš aizsargā citu zobratiņu vai pat visu mehānismu kopumā. Aizsargā no manis, kura neiederas šajā sistēmā, kura rada sistēmai riskus tikt atšifrētai, no manis, kura rada tai izmisumu, jo mani nav iespējams pakļaut, uzpirkt vai šantažēt. Nešaubieties – šai pilna cikla valsts un tautas ekspluatācijas sistēmai es NEESMU derīga! Es un daudzi mani politiskie domubiedri - mēs funkcionējam citādāk. Spriežot pēc nomelnošanas un pretdarbības kampaņas intensitātes, izskatās, ka tas beidzot tiek augstu vērtēts. (Smaids un pauze.)

Starp citu, par šo ārkārtīgi polarizēto viedokli par manu saistību ar oligarhiem un izmeklējamo tēmu. Speciāli un apzināti neizvēršu taisnošanās vai pretnomelnošanas kampaņas, jo man nav par ko taisnoties vai cīnīties, lai kādam ko pierādītu. Šajā izmeklēšanas materiālā ir minēti daudzu  cilvēku vārdi – vai tad tagad mums visi šie cilvēki un katrs jātur aizdomās? Turklāt, ja vēl šis materiāls līdz šim tā arī nav bijis uzskatāms par vainas pierādījumu, tad kāpēc tieši un tikai mans vārds no tiem daudzajiem tiek uzsvērts un zākāts it kā tas ir ar kādu lielāku pierādījumu? Starp citu, to sauc par nomelnošanu, jeb personas goda un neslavas celšanu, ko es varētu inkriminēt katram zākātājam, ja vien ar to būtu iespējams katram konkrētajam sistēmas instrumentam pamodināt viņa sirdsapziņu..(pauze) Bet es neturu ļaunu un aizvainojumu - es saprotu, ka daļa šo cilvēku neizprot, ko un kāpēc viņi dara, jo viņi ir tikai sistēmas instrumenti. Tā ir klasiska formula: sākumā tevi izliekas neievērojam.

Tālāk, kad tu turpini darīt to, ko esi uzņēmies, tad tevi sāk pazemot un apmelot, pēc tam sākas draudi un visi citi iespējamie apturēšanas paņēmieni. Tur ir plašs arsenāls – izslēgt no darbības finansiāli, fiziski, var arī papildus iedarbināt mehānismus, kas no tevis liek novērsties bailīgākajiem un savtīgākajiem komandas biedriem. Ja tu izturi un pārdzīvo arī šo posmu, tad un tikai tad sākas uzklausīšana un rēķināšanās. Šī formula nav manis izdomāta, tā darbojas visur, kur veidojas šī pilna cikla sistēmas interešu apdraudējums un tad notiek sistēmas pretdarbība, lai pašsaglabātos.

Šobrīd es paužu ieraudzīto, izzināto un savu pārliecību, kas balstīta uz šo komisiju, tās materiāliem un ziņojumu, kā arī šī pārliecība ir rūdīta sešu mēnešu darbā tik sarežģītos apstākļos, kad ne brīdi neatstāja sajūta, ka pret mani darbojas vesels “Ingunas Sudrabas apkarošanas birojs”. (smaids) Domāju, ka man nav šeit jālasa priekšā viss gala ziņojums, jo tas tik vai tā būs tikai niecīga daļa no visas sistēmas lieluma un funkcionēšanas. Tāpat uzskatu, ka šī “oligarhu seriāla” galvenie varoņi ir gana gozējušies uzmanības centrā, kādēļ es tagad nesākšu uzskaitīt, ko nu kurš ir runājis, darījis un nemērīšu viņu melu lielumu. Gan jau esiet to visu lasījuši un tad vērtējiet paši šo dažu cilvēku attieksmi pret valsti, tātad – mums. Mūsu sabiedrības attīstītā un gaišā daļa jau saprot, ka šī šova dzirdamākās personas paši nav galvenie šajā pilna cikla sistēmā. Galvenais sods, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu veikt – ir pilnībā no šādiem cilvēkiem novērsties. Tas būtu vēl nopietnāks sods, kā tad, ja viņi tiešām nonāktu cietumā, bet ar oligarha raksturīgo komforta vidi. Apkārtējie cilvēki ir tie, kuri šo “oligarhismu” viņiem piešķir ar savu bijību vai pat apbrīnu vēloties iekļūt viņu “labvēlības statusā”.

Taču (pauze) tā kā lielākā daļa no noklausīto sarunu laikā runātā nemaz nav piepildījies, tas nozīmē, ka mums kā vēl esošai gaiši domājošai sabiedrībai IR iespējams šādai sistēmai un tās darboņiem nepakļauties. Es priecājos, ka šie materiāli ir nonākuši sabiedrības uzmanībā, bet skumstu, ka pie mums TĀ notiek. Tagad es tiešām varu pateikties, ka man un sabiedrībai ir un turpmāk būs daudz labāk redzama un saprotama šādu sistēmu darbība un metodes. Paši vien savā uzpūtībā, pārliecībā par nesodāmību un visatļautībā to man un sabiedrībai parādījāt!

Tagad par pašu komisijas darbu un par lietu pēc tehniskās būtības.

Komisijas secinājumu apkopojums īsumā:

Atbalstam juristu diskusijas organizēšanu par jēdziena “valsts sagrābšana” iestrādi normatīvajos aktos un mēs radījām šī jēdziena darba definīciju un četros punktos definējām tās raksturojumus. Valsts sagrābšanai un pat centieniem plānot sagrābšanu jābūt ne tikai morāli un politiski sodāmai, bet šādiem centieniem un noziegumiem jābūt sodītiem arī krimināli vai administratīvi. Lai to būtu iespējams izdarīt, vajadzīgs izdiskutēt un radīt precīzas definīciju iestrādes likumdošanā, un tai skaitā jāiestrādā precīza un skaidra deputāta atstādināšanas procedūra.

Mēs paši esam definējuši un norādījuši vairākus jau esošu regulējumu uzlabojumus un papildinājumus.

Tā kā Kriminālprocess ir bijis izbeigts un iesaistītās personas ir uzskatāmas par nevainīgām, tad Komisija atturas no šo sarunu satura iztirzāšanas vai attieksmes paušanas pret kādām konkrētām personām, jo tādējādi varam radīt viņām iespēju realizēt savu kārdinājumu vērsties pret mums vai Valsti.

Komisija tāpat uzskata, ka beidzot ir jāizstrādā un jāpieņem likums par lobēšanu – obligāti ir jādefinē skaidri, kas un kādas ir atļautās politikas ietekmēšanas metodes un kādas ir noziedzīgas.

Secinājumi par procesa izbeigšanas lietu.

Nav pieļaujama tik pavirša izmeklēšanas iestāžu darbība faktisko apstākļu noskaidrošanā un pierādīšana, kā arī pašu drošības iestāžu darbinieku publicitātes nesamērīga veicināšana izmeklēšanas laikā. Izmeklēšanas kvalitāte drošības iestādēs vispār šobrīd ir kā ļoti aktuāla problēma kopsummā, tādēļ aktualizējam jautājumu par Latvijas Policijas akadēmijas atjaunošanu. 

Neraugoties uz acīmredzamām un būtiskām KNAB darbu ietekmējošām kadru un atalgojuma politikas problēmām, to risināšana tika novilcināta, - tātad izmeklēšanai traucēja iestādes vadītāju nespēja vadīt savu iestādi un darbiniekus. Tāpat secinām, ka KNAB no savas puses nav sadarbojusies vispār vai pietiekamā mērā ar citām tiesībsargājošām iestādēm, kas, iespējams, ir ietekmējusi pierādījumu bāzi un tādējādi viņi varēja salīdzinoši brīvi un vienpersoniski izbeigt šo procesu. Tomēr mums nav pamata uzskatīt, ka procesa pirmstiesas izbeigšana būtu saistīta ar procesa virzītāja politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu.

Norādām, ka nav pamata vērst pārmetumus ģenerālprokuroram par šo Kriminālprocesu, jo viņš saskaņā ar likumu neveic un nevar veikt izmeklēšanas uzraudzību konkrētos procesos, tādēļ šos publiski izskanējušos pārmetumus var vērtēt kā juridiskas nekompetences gadījumus, bet skarbāk izsakoties – tas ir manipulācijas triks dažu personu mēģinājumam paaugstināt savu publisko atpazīstamību.

Tā kā Komisija ne faktiski, ne juridiski nav kompetenta un tiesīga izvērtēt izmeklēšanas iestādes un darbinieku rīcību, tad aicinām Ģenerālprokuratūru izveidot komisiju no dažādu tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem un veikt resorisko pārbaudi, kurā jāpārbauda Kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumu, izmeklēšanas gaitu un rezultātu, izdarot secinājumus un nozīmējot atbildību konkrētām amatpersonām.

Mēs uzskatām, ka lietas materiālu publicēšana nav attaisnojama, jo var tikt nepamatoti kultivēts viedoklis par personu vainu, un tas šīm personām var kļūt par iemeslu izvirzīt prasības pret valsti par nevainības prezumpcijas principa pārkāpšanu.

Secinājumi par publikācijām žurnālā un mediju ietekmēšanas, pakļaušanas iespējamiem notikumiem.

Nav pamats apšaubīt, ka žurnālā publiskotās Rīdzenes sarunas veido daļu no daudz plašākiem Kriminālprocesa un lietas materiāliem. Uzskatām, ka par to, ka šis materiāls nonāca publiskajā telpā, ir jāatbild tām personām, kurām bija uzticēts glabāt noslēpumus, nevis medijiem, kuri šo materiālu publicēja. Tāpēc tiesībsargājošo iestāžu pienākums ir noskaidrot, kādā veidā šie materiāli nonāca medijiem atklātai publicēšanai.

Kaut arī Krimināllikums neparedz atbildību par masu saziņas līdzekļu prettiesisku ietekmēšanu un apzināti maldinošas un patiesībai neatbilstošas  informācijas paušanu masu saziņas līdzekļos nolūkā manipulēt ar sabiedrisko viedokli, tomēr šie zināmie nodarījumi vērtējami kā liels drauds mūsu sabiedrībai. Uzskatām, ka ir jāatrod veids, kā noteikt atbildību par žurnālistu uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu, kā arī par apzinātām manipulācijām ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu saziņas līdzekļus. Šobrīd mūsu likumdošanas bāze ir pārāk liberāla un pieļauj masu mediju pielietošanu manipulācijai ar sabiedrības viedokli dažu grupējumu interesēs nodarot izkropļojumu sabiedrības viedoklim.

Mēs neieguvām faktus, kas pierādītu laikraksta Diena īpašnieku vai patieso labuma guvēju slēpšanu, vai ka būtu notikusi prettiesiska laikraksta satura vai cita veida prettiesiska manipulācija ar sabiedrības viedokli. Toties konstatējām, ka Latvijā ir vairāki citi mediji, kas nepilda objektīvas žurnālistikas uzdevumus, bet kalpo politiķu publisko attiecību veidošanai un savstarpējai politiskai izrēķināšanās cīņai.

Komisijas sēdēs sniegtās norādes jeb dzirdētās analoģijas par Rīdzenes sarunās īstenoto politisko jautājumu risināšanas kārtību dod pamatu mums aicināt Saeimu izvērtēt arī tā saucamās Koalīcijas padomes atbilstību Satversmei, jo šāda institūcija Satversmē nav paredzēta. Taču Koalīcijas padomēs piedalās arī tādas personas, kuras nav attiecīgā sasaukuma Saeimas deputāti. Tāpēc šajās padomēs tiek vai var tikt pieņemti lēmumi, kuri ietekmē demokrātiskos vai citus sabiedrībai svarīgus procesus valstī.

Savas uzstāšanās pēdējā sadaļa ir mani secinājumi un konstatētie izaicinājumi:

Tā kā juridiski valsts nozagšanas un lobēšanas jēdzieni nav formulēti Latvijas valsts tiesiskajos dokumentos, tad KNAB izmeklētājiem nav skaidrs vai nebija vēlmes katru atsevišķu aizdomīgu epizodi izskatīt kā valsts sagrābšanas mēģinājumu vai pat faktu.

Tā kā sabiedrība ik pa brīdim tiek informēta par kādu informācijas noplūdi no KNAB, tad arī šīs konkrētās izmeklēšanas sāgas galvenais mērķis izskatās tikai informācijas iegūšanai – lai vienus turētu zināmā diskomforta vai šantāžas slazdā, bet citiem būtu pieejama kāda svarīga informācija. Tuklāt KNABam šī informācijas starpnieka loma bija arī tiesiski pamatota – ir ierosināta lietas izmeklēšana, tātad arī sarunu noklausīšanās notika nosacīta tiesiskuma robežās. Proti – šīs KNAB tā saucamās izmeklēšanas darbības ir nevis notikumu vai apstākļu pētīšanai, bet tam lai pašiem vai kādam citam rastu iespēju diskreditēt noteiktas personas. Turklāt fakts, ka viens no galvenajiem sarunu vedējiem jau nepilnu divu nedēļu laikā zināja, ka viņu noklausās, arī radīja bezrezultāta situāciju, balstoties uz tiesiskajām niansēm par to ka, tādā veidā noklausītos sarunu materiālus nav iespējams tiešā veidā pielietot tiesas procesos.

Gala rezultātā ierosinātā lieta, kuru izmeklētājiem izdevās “uzradīt”, tika apzināti veidota ar vāju pamatojumu, vadlīnijām. Tā rezultātā pēc zināma laika ierosināto lietu varēja  slēgt – tātad ar tiesiskām metodēm panākt to, ka šai informācijas iegūšanas formai nav seku un nav sabiedrībai vēlamā rezultāta. Jautājums – kādēļ KNAB visu savu apsūdzību balsta tikai uz sarunām:  vai tad citu pierādījumu nebija?  Šis jautājums ir nodots tālāk atbilstošajām iestādēm.

KNAB informācijas noplūdes publiskajā vidē ir jāpēta dziļāk precizējot tos darbiniekus, kas veica tādu darbību. Diskreditācijas metodi lieto visā pasaulē un katrai tādai epizodei ir savas ieinteresētās puses un mērķi. Vai to varēs noskaidrot un novest līdz pozitīvam rezultātam sabiedrības aizstāvībai, parādīs mūsu tiesību sargājošās instances turpmākās darbības nākotnē.

Visa šī KNAB izmeklēšana un saistītie procesi ir kā asa sižeta kriminālšovs ar dramatisku pirmo sēriju, bet tālāk režisors to izvilcis pārāk daudz sērijās ar lētiem specefektiem un paliekošu, nepatīkamu pēcgaršu. Ceru, ka šī iestāde un mēs visi pratīsim izdarīt saprātīgus secinājumus un veiksim visas vajadzīgās izmaiņas visos līmeņos šādu nekrietnību likvidācijai pilnībā.

Par Valsts nozagšanu. Manuprāt kā tāda, tā jau ir notikusi sen. Pat vairākkārt. Tad, kad pirmoreiz uz palikšanu šeit ienāca krustneši, tad zviedri, krievi, atkal vācieši, utt, visubeidzot nozagšanu un izpārdošanu centīgi paveica arī mūsu pašu latviešu kangari pēdējo 30 gadu laikā pat ar vairākkārtīgu dalīšanu un pārdalīšanu. Visas kopumā redzamās pazīmes priekš manis ir pietiekamas un es esmu konstatējusi, ka valsts nozagšana, izlaupīšana, izpostīšana ir notikusi.

Mūsu mazās Latvijas galvenā problēma ir tajā, ka mēs jau gadiem nezinām, uz ko un kāpēc mēs ejam kā valsts, kā nācija. Tas rezultējas ar vājās politikas un stipru grupējumu nemierīgu līdzāspastāvēšanu. Brīdī, kad mēs šeit Jēkaba ielā un citās valsts iestādēs esam nodarbināti un tik aizņemti, ka nepaceļot galvu pāri saviem papīriem un politiskās virtuves sarunām, tā arī nepamanām, kā izmirst vai rūgtumā no šejienes aizbrauc mūsu tauta. Cilvēki ir dažādi. Ir arī tādi, kas piedalās un organizē šos destrukcijas procesus – tādi ir bijuši visos laikos. Diemžēl līdz šim ir bijis, ka tie pārdevēji un zadzēji ir bijuši čaklāki un izveicīgāki par pārējiem. Vai tas tā būs arī turpmāk, atkarīgs no katra Latvijas iedzīvotāja. Pilnīgi no katra cilvēka šajā valstī. Citreiz arī nemanāmākais cilvēks var izdarīt lietu, kas rada labas un pareizas izmaiņas pat kosmiskos mērogos.

Ir tādi, kuri man pārmet, ka komisija neizdarīja visu iespējamo, lai beigtu valsts nozagšanu un apturētu šos zadzējus un pārdevējus. Es izdarīju visu man iespējamo, lai tas notiktu tik, cik mūsu valstī apzināti veidotā tiesiskā vide man ļauj darīt, lai pati nenokļūtu sistēmas izliktajos slazdos. Tagad jūs katrs varat uzzināt esenci no tā, ko  zinu un ko esmu secinājusi. Lai arī daudzi gaidīja, ka šī komisija ierosinās kādu planetāri nozīmīgu un skaļu prāvu vai apsūdzību, tomēr mūsdienu Latvijas realitātē to nav iespējams izdarīt man vienai ar nelielo domu biedru grupu. Tas kļūs iespējams tikai tad, kad sabiedrībā prevelēs vēlēšanās pēc pozitīvām izmaiņām, nevis kā tagad – kad ārkārtīgi centīgi un skaļi ir tikai negatīvā tēla un enerģiju veidotāji vai arī tādi, kuri šī trokšņa un burzmas laikā cenšas iegūt kādu priekšvēlēšanu labumu sev vai savai partijai. Pārējie – vairums un vairākums cilvēku, diemžēl, gaida tikai brīnumus vai slēpjas aiz manas muguras gaidot un pieprasot no manis neiespējamo. Lūk, Judina kungs, paņemat un ierosināt likumprojektu savā koalīcijā, ko apstiprina visa Saeima un publicējam šos materiālus. Savādāk sanāk, ka jūs mēģināt mani iegāzt, liekot publiskot sarunās iesaistīto un pieminēto cilvēku vārdus.

Esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi. Lai arī sākumā biju pret šādas komisijas izveidi un dalību tajā, kur nu vēl vadītājas amatā, tomēr pieņēmu šo izaicinājumu. Tagad pēc tā visa varu izteikt savu pateicību – pirmkārt visiem un katram komisijas pārstāvim. Izsaku pateicību visiem tiem, kuri mani pazemoja, centās morāli iznīcināt un vilka caur sadomātajiem netīrumiem. Pateicos arī tiem, kuri pēc tam palīdzēja man notīrīties un piecelties. Es kļuvu viedāka. Viedāka par to, kādi ir mani esošie un nu jau bijušie kolēģi, kādi esat jūs - mani sadarbības partneri. Kļuvu vēl viedāka par Latvijas pārvaldības šī brīža uzbūvi, spēkiem un metodēm, kas dažkārt tiek pielietotas sistēmai nevēlamo vai draudīgo cilvēku apturēšanai.

Pie šādas vājas politikas un pastāvošajām valsts, cilvēku ekspluatācijas sistēmām nav iespējams nodrošināt tādu tiesiskumu vai ekonomiku, uz ko tiecas vai ar ko varētu būt harmonijā attīstīta sabiedrība. Ir jāmaina mana, jūsu, visu un ikkatra mūsu tautas cilvēka – visas tautas domāšana principā. Sistēmu neiznīcināsi cīņā ar vienu vai pat vairākiem zobratiņiem reizē, jo tā sevi profesionāli atražo. Tā sistēma vispirms ir jāiznīcina sevī – pārstājot uzturēt sevī kalpa vai nodevēja domāšanu, uzņemoties pilnu atbildību pašam par savu dzīvi. Pārstājiet taču beidzot gaidīt kaut ko no citiem! Pašam vien būs jāaudzina savs raksturs un jāizvirza sev arvien jauni pozitīvi izaicinājumi, sava un visu gaiši domājošo cilvēku labumam. Mūs var vadīt tikmēr un kamēr mēs baidāmies par saviem grašiem, kvadrātmetriem vai materiālo statusu. Un mūs turpinās vadīt, kamēr mēs snaudīsim vai vārgi stenēsim, bet to nemainīsim. Šī pilna cikla sistēma ir uzbūvēta ne jau ar kiborgiem vai kādiem – viņējiem vai svešiem cilvēkiem. Tā ir uzbūvēta uz mums, ar mūsu rokām un tā pārtiek no mums un mūsu bērniem. Kad sāksim katrs to apzināties, tad sāksim katrs saprast, ko katrs personīgi varam ar to darīt! Es ticu, ka lielākajai daļai no šīs sistēmas darbiniekiem sirds klauvē, reizi pa reizei liekot aizdomāties, ka vajadzētu taču darīt citādāk un kā tad būtu pareizi jādara. Mana ticība un pieredze – ka šādi cilvēki ir un eksistē – ka sirds pukst visiem – un tas ir tas, kas mani iedvesmo doties tālāk. Katrs jūsu prieka, bēdu, laimes vai vilšanās stāsts mani motivē turpināt manu iesākto sarežģīto cīņu par manu sapni veicināt tautas labklājību un uzplaukumu.

Šī cīņa par varu un ietekmi ir bezgalīgs laika un naudas tēriņa lauks, ko diemžēl lielā un mazā politika ir izvēlējusies un katru dienu tajā dzīvo. Tagad pirmsvēlēšanu laikā to atkal redzam un jutīsim ar ik dienu palielinošos intensitāti. Varu apgalvot – ja tauta riebumā nenovērsīsies no tiem, kuri zākā, pazemo, intrigo un veido kroplu tautas vērtību gradāciju, tad šis pirmsvēlēšanu laiks Latvijas tautai izvērtīsies par smirdošu samazgu bedri. Kā jau pamanījāt – es kopā ar saviem īstajiem politiskajiem domubiedriem norobežojamies no šīs ķengāšanās, negatīvās darbības un dzīvošanu bailēs, bet tā vietā esam un cenšamies būt konstruktīvā darbībā. Mēs koncentrējamies un no sirds veltām visu savu spēku un uzmanību, virzoties uz saviem sapņiem par savu Latvijas Zemi un dzīvi šeit. Turam augstu savu galvu, uzturot uzņemto kursu bez atskatīšanās uz suņiem, kas aprej mūsu pozitīvo domu, vēlmju un darba karavānu. Tas, ka nāk jauni laiki, tas ir neizbēgami, un tie, kuri nepratīs strādāt un sadarboties pa jaunam, tie un tādi arī aizies un paliks vēstures aizmirstībā vai nosodījumā. Jā, es ar saviem politiskajiem domubiedriem katru dienu spēlējam arvien mazāk pēc šīs valsts un tautas ekspluatācijas sistēmas noteikumiem! Mēs atļaujamies izsapņot savu nākotni un šos savus sapņus katru dienu realizēt. Kopā mums izdosies!

Pateicos Jums, komisijas kolēģi! Pateicos tiem, kuri palīdzēja šo komisijas darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas un ar tīriem nodomiem. Pateicos tiem, kuri nobalsoja par manu palikšanu komisijas vadītājas amatā, lai es varētu pabeigt šo darbu, par kura rezultātu daudziem drebēja rokas. Kā arī pateicos par iespēju vadīt šo izmeklēšanas komisiju un līdz sirds dziļumiem ieraudzīt, saprast un novērtēt visu kas ir.

Paldies par uzmanību!

Pārpublicēts no ingunasudraba.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0