Iesaki rakstu:

Kāpēc lai visi nedomātu, ka Valērijs Kargins ar Viktoru Krasovicki apkrāpa Latvijas valsti - iesmērēja tai savu bankrotējušo banku, izvairījās no atbildības un vēl saglāba pietiekamus finanšu līdzekļus? Kas ar viņiem personiski būtu noticis, ja Latvijas valsts nebūtu pārņēmusi "Parex banku" savā īpašumā? Kāpēc viņi domā, ka Latvijas valsts pārstāvji pret viņiem ir izturējušies negodīgi. Turpinām publicēt ekskluzīvo interviju ar bijušo bankas prezidentu Valēriju Karginu.

- Ja raudzīties uz Latvijas sabiedrības viedokli kopumā, tad iespaids ir - procenti 80-90 ir pārliecināti, ka Kargins ar Krasovicki apkrāpa Latvijas valsti - iesmērēja tai savu bankrotējušo banku, izvairījās no atbildības un vēl saglāba pietiekamus finanšu līdzekļus. Vai jums ir kādi argumenti, kas tiešām varētu apgāzt šo pārliecību?

- Nedomāju, ka Jums būtu pareizi runāt 80- 90% iedzīvotāju vārdā, tādu, kam tas patiktu, arī bez Jums ir gana. Daudziem cilvēkiem raksturīgi vienkāršot lietas, taču Jūsu rīcībā ir gadu pārskatu skaitļi, kurus var apskatīt "Revertas" un "Citadele bankas" mājas lapās, piemēram, www.reverta.lv/files/PDP%20finansu/2007_parskats/2007_5_lv.pdf.

Personīgi es neticu apgalvojumam, ka 90% iedzīvotāju par krīzes cēloni uzskata "Parex banku". Pieļauju, tāda situācija varēja būt 2008.gada beigās - 2009.gadā, tas ir pirmajos mēnešos pēc "Parex bankas" pārņemšanas, kad politiķi paklausīgi pildīja neievēlētās un vienīgi birokrātisko mašinēriju pārstāvošās Eiropas ierēdniecības norādījumus.

Uzskatu, ka 90% iedzīvotāju šodien jau saprot, ka krīzes cēloņi jāmeklē kļūdainajā Eiropas Komisijas ekonomiskajā politikā. Latvijā situāciju padarīja smagāku tas, ka varas struktūras savlaicīgi neveica nepieciešamos pasākumus krīzes ietekmes mazināšanai, kā tas notika mūsu kaimiņvalstīs. Daudzas Latvijas amatpersonas izrādījās negatavas tāda mēroga globālam ekonomiskam satricinājumam.

Tas brīnišķi redzams no tā laika premjera Ivara Godmaņa publicētajām atmiņām. Tā savā intervijā “Latvijas Avīzei” Ivars Godmanis norādījis: “Pirmie nepatīkamie krīzes signāli pienāca 2008. gada pavasarī. Izbraucu uz Īriju palūkot, kā viņi apguvuši Eiropas naudu. (.) Taču īru premjers man saka – nu ir galīgs vakars, jo mums pārplīsis viss nekustamā īpašuma burbulis un bankas tur visur ir iekšā. Pie tam tās iedevušas ne tikai kredītus mājām, bet arī "saindētos" amerikāņu vērtspapīrus sapirkušās! Lai burbuli mazinātu, īri bija pat uzlikuši nodokli nekustamā īpašuma pirkšanai un pārdošanai, kā Latvijā nebija. Budžetā ievāca lielu naudu, taču būvēt nepārstāja, burbulis turpināja augt, un tad, kad tas plīsa, budžetā izveidojās caurums par 25%. No šīm ziņām man palika aukstas kājas."

Tajā pat intervijā toreizējais Latvijas valdības vadītājs atzinis, ka 2008.gada augustā viņš apzinājies, ka banku sektoram draud nopietnas briesmas: “Tāpat vēl pirms krīzes epicentra 2008. gada augustā satikos ar zviedru premjeru. Viņš atvainojās, ka veltīšot man tikai 15 minūtes, jo katru stundu runājot ar Zviedrijas Centrālās bankas prezidentu. Kāpēc? Jautāju, vai zviedru bankām radušās finanšu problēmas. Īstu atbildi nesaņēmu. Tad mani patiešām pārņēma apjauta, ka vairs nekas nav kārtībā.

Atbraucu, parunāju ar finanšu ministru Slakteri, kurš man saka, ka nevaram pārdot tirgū valdības parādzīmes par visiem 500 miljoniem eiro. Neviens, ieskaitot japāņu fondus, nepērk, pietur naudu. Ja pārdotu, tad dabūtu maksāt 10% (.) Tad nāk "Lehman Brothers" sprādzienveida krahs, 17. oktobrī braucu uz ārkārtas Eiropas Padomes sēdi. Visi bāli, un Merkele mums paziņo, ka viņa kopā ar Sarkozī, Berluskoni u. c. ir pieņēmuši lēmumu un aicina mūs visus Eiropas Savienībā glābt sistēmiskās (t. i., lielās) bankas, lai tas maksā ko maksādams, jo citādi būs vispārējs finanšu krahs Eiropā. Visi tam piekrīt.” (Raksts “Latvijas Avīzē” Egils Līcītis. “Godmanis atklāti par "Parex bankas" pārņemšanu.”).

Šajā intervijā Godmanis arī norādījis, ka FKTK vadība viņu vēl 2008.gada oktobrī mierinājusi, ka Latvijas bankās naudas pietiek un viss būs kārtībā.

Latvija nebija savlaicīgi izstrādājusi krīzes pārvarēšanas plānu, pieņēmusi nepieciešamos likumus un izveidojusi krīzes fondu. Kā atzinis Ivars Godmanis, tad Banku pārņemšanas likumam bijis jābūt pieņemtam uz brīdi, kad valsts 2008.gada novembrī iesaistījās atbalsta sniegšanā "Parex bankai". (Skat. Baibas Rulles 2008.gada 16.decembra rakstu “Valdība akceptē banku pārņemšanas likumu”). Faktiski likums tika pieņemts tikai decembrī un stājās spēkā ar 2009.gada janvāri.

Diemžēl Latvijas politiķiem un ar varu saistītajiem žurnālistiem krīzes cēloņus izdevīgāk un patīkamāk bija meklēt biznesmeņu rīcībā, nevis varas kļūdainā pašpārliecinātībā.

Starp 295 tūkstošiem no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju ir arī daudzas ekonomiski aktīvas personas. Daudzus es pazīstu no darba bankā kā mūsu klientus, kuru biznesus tikām kreditējuši. Viņu teiktais par to, kāpēc viņi tagad nodarbojas ar biznesu, piemēram, Krievijā, Anglijā, Baltkrievijā, Āfrikā, bet nevis Latvijā, daudzējādā ziņā saskan ar manu dzīves stāstu. Viņi ir pārliecināti, ka Latvijas varas mašinērija uzskata sevi par gudrāku ekonomikā un tautsaimniecībā par biznesa cilvēkiem un patērētājiem. Bet šī mašinērija neuztur ar saviem nodokļiem ne bērnus, ne invalīdus, ne arī pašu birokrātiju.

Cik zinu, Jūs diezgan labi pārzināt manu biogrāfiju, neraugoties uz to, ka tikušies esam vien dažas reizes. Domāju, ka mana dzīve Jums nedod nekādu pamatu pieņēmumiem, ka varu kādu apzagt vai veikt ko līdzīgu. Sākot jau no 1987.gada, kad mēs izveidojām "Parex", mēs mērķtiecīgi būvējām savu kompāniju ar mērķi iziet aiz Latvijas robežām, padarīt to globālu. Jau no pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma mēs aktīvi ieguldījām piesaistītos līdzekļus Latvijas ekonomikā, cerot Latviju redzēt kā valsti, kas izpelnās atzinību un cieņu. Mēs netieši līdzdarbojāmies tūkstošiem Latvijas kompāniju izaugsmē, piedalījāmies svarīgos infrastruktūras izveides projektos. Bez "Parex bankas" grūti iedomāties Latvijas tautsaimniecības attīstību. Nodokļos esam samaksājuši noteikti ne mazāk kā Jūsu minētos 200 miljonus latu, ko mēs lūdzam aizdot pret Amerikas un Eiropas vērtspapīru ķīlu, kas salīdzinoši īsā laikā atguva savu vērtību, jo fondu tirgi atlaba. Manuprāt, līdz ar to jautājums “palīdzēt vai nepalīdzēt savējiem” ir pagātnes jautājums.

Sniedzot šo interviju, manas ambīcijas ir pieticīgas - es vēlos apmierināt domājošās auditorijas ziņkārību. Varu tikai atklāt, ka mani dzīves uzstādījumi pēc aiziešanas no bankas nav principiāli mainījušies, tajā skaitā, gatavība cīnīties par savu labo vārdu un, protams, arī naudu.

Varu vēlreiz atkārtot, ka 2008.gadā daudzas valstis sniedza palīdzību krīzes ietekmē grūtībās nonākušajām bankām. "Parex banka" bija tikai viena no tām.

- "Parex banka" nav bankrotējusi un nav bijusi maksātnespējīga.

- Visas Latvijas institūcijas ne reizi vien ir atzinušas, ka problēmas "Parex bankā" izraisīja globālā finanšu krīze, tas nepārprotami ierakstīts arī Ieguldījuma līgumā.

- Atbalsts tika sniegts ar mērķi stabilizēt visu Latvijas finanšu sistēmu.

- Šobrīd valstij pieder sistēmiski nozīmīga, darbojošās banka - "Citadele banka", kuras saprātīga pārdošana atnesīs valstij būtiskus ienākumus.

- "Reverta" pārvalda nekustamos īpašumus un prasījuma tiesības, kuru vērtība nebūt nav maza.

Tāds ir atbalsta sniegšanas rezultāts. Savukārt, kas būtu noticis ar valsti, ja palīdzība nebūtu sniegta, ļoti precīzi raksturojis Latvijas Bankas Prezidents Ilmārs Rimšēvics: "“Aizverot "Parex banku", Latvijas valstij uzreiz būtu saistības pret noguldījumiem 660 miljonu latu apmērā, jo to paredz noguldījumu aizsardzības prasības. "Parex bankas" slēgšanas gadījumā turpinātos noguldījumu izņemšana no pārējām bankām un, iespējams, būtu jāslēdz vēl četras līdz piecas no citām bankām, kuras šobrīd Latvijā turpina sekmīgi darboties. Savukārt šo banku aizvēršana no noguldījumu garantiju fonda izmaksātu vēl 700 miljonus latu,” iespējamo situāciju raksturoja centrālās bankas vadītājs. Sešās aizvērtajās bankās varēja būt arī apmēram 250 miljoni latu valsts un pašvaldību naudas. Turklāt šajās bankās būtu iesaldēti Latvijas valsts un uzņēmumu līdzekļi, skaidroja Rimšēvičs. Rezultātā Latvijas iekšzemes kopprodukts būtu krities vēl par vairākiem procentiem un nodokļu ieņēmumi valstī kristos vēl straujāk. Tādējādi zaudējumi no "Parex bankas" slēgšanas būtu trīs miljardi latu, secināja Rimšēvičs. Viņš akcentēja, ka bankas pārņemšana nekādā gadījumā nenotika tās bijušo īpašnieku labā.” (DELFI “Rimšēvičs: 'Parex' slēgšana valstij būtu izmaksājusi trīs miljardus latu”).

Savukārt laikrakstā “SestDiena” par 2011.gada 17.-23.septembri I.Rimšēvičs sacījis sekojošo: „"Parekss" bija ļoti konservatīva banka un faktiski savās problēmās nenokļuva bezatbildības dēļ. Jums ir jāzina, ka "Pareksa banka" ir Latvijas finanšu politikas upuris. Ja Latvijā 2008.gadā būtu ieviests eiro, Kargins ar Krasovicki šodien būtu spīdoši baņķieri. (...) Šī banka neko nenozaga. Tā nokļuva pārfinansēšanas problēmās, nespēja pārfinansēt 750 miljonus eiro. Ja Latvija būtu eirozonā, šo naudu viņi varētu saņemt Eiropas Centrālajā bankā."

Papildinot Rimšēviča kunga teikto, vēlos norādīt, ka “Reverta” varētu būt daudz vērtīgāka, ja savus aktīvus neizpārdotu pa lēto, tas ir, par cenām, kas acīm redzami ir zemākas par iespējami iegūstamajām. "Revertas" valde atsakās sniegt ticamu informāciju saviem noguldītājiem un investoriem, sabiedrības vadība rīkojas bezatbildīgi. Izteikšu pieņēmumu, ka Kristofers Gviljams (Christopher Gwilliam) iespējams nav slikts cilvēks, bet "Reverta" viņam ir vienīgi neliela epizode viņa karjerā. Paredzu, ka pavisam drīz viņš kā daudzi citi labi apmaksātie konsultanti atstās mūsu viesmīlīgo zemi un viņa vārdu te reti kāds vēl pieminēs.

Tomēr, kad mēs runājam par post-"Parex" aktīviem, nevar aizmirst arī saistības, tajā skaitā arī pret mums ar Viktoru.

- Sakiet, lūdzu, kas ar Jums personiski būtu noticis, ja Latvijas valsts nebūtu pārņēmusi "Parex banku" savā īpašumā? Vai Jums un Jūsu ģimenei tiešām būtu palikuši visi tie īpašumi un finanšu līdzekļi, kas pēcāk ir tikuši minēti medijos? Vai arī maksātnespējas gadījumā kreditori varētu būt bijuši krietni nesaudzīgāki?

- Nav iespējams izskaidrot nezināmo ar vēl mazāk zināmo.

Ar iepriekš teikto esmu centies paust domu, ka valsts varas struktūras 2008.gadā darbojās nepārdomāti un nepietiekami mērķtiecīgi, kas bija rezultāts tam, ka viņi nebija sevi un savas struktūras pakļāvuši stresa testiem. Valsts nebija gatava globālajai finanšu krīzei.

Ja Jūsu jautājums ir vērsts uz to, lai iegūtu apstiprinājumu, ka Godmanis & Co glāba mani un manu ģimeni, tad tas ir absolūti kļūdains pieņēmums un nav patiesība. Par visaplamāko rīcību savā dzīvē es uzskatu sadarbību ar valsti ārpus formulas – es maksāju nodokļus, ievēroju likumus un VISS.

Šobrīd es nelauzu galvu par “visas pasaules problēmām” un par to, kā vadīt lielo biznesu, nedomāju, kā uz mani raugās apkārtējie. Neveiksmes biznesā var gadīties jebkuram, tomēr es ticu, ka vajag būt darbīgam un strādīgam un tad viss izdosies, būs atkal veiksmes.

- Ja pareizi saprotu, Jūs uzskatāt, ka Latvijas valsts pārstāvji pret Jums un Jūsu kompanjonu ir izturējušies negodīgi, mēģinot pārskatīt bankas pārņemšanas laikā panāktās vienošanās. Kas konkrēti ir pamatā šādam uzskatam?

- Es nevēlētos lietot terminus “godīgs-negodīgs”, tas ir, apkrāpa - neapkrāpa. Mēs savas akcijas zaudējām ļoti smagu un no otras puses nepiekāpīgu sarunu rezultātā, parakstot Ieguldījuma līgumu. Sarunas no valsts puses veda Latvijas Hipotēku un zemes bankas nolīgtais advokātu birojs, kas nespēra ne soli pa labi vai kreisi no valdības nospraustā kursa. Līguma sagatavošanas process bija maksimāli birokratizēts, un lieki domāt, ka tur dalību ņēma kādi tālredzīgi stratēģi vai banku speciālisti.

Lai raksturotu tā dēvēto līguma apspriešanas procesu, atsaukšos uz Džina Šarpa grāmatā “No diktatūras uz demokrātiju” teikto. Tā sadaļā “Spēks un taisnīgums sarunās” Šarps norādījis, ka nepieciešams atmest romantisko priekšstatu par sarunām un saprast, kā tās norisinās patiesībā. “Sarunas” nenozīmē, ka divas puses ir apsēdušās pie galda un kā līdzvērtīgas apspriež un atrisina problēmas, kas novedušas pie konflikta. Jāsaprot ļoti svarīga patiesība - apspriežamā vienošanās nebalstās uz to, kurai pusei ir taisnība, bet gan uz to, kura puse ir spēcīgāka.

Kaut arī Ieguldījuma līguma apspriešana, ja to par tādu var saukt, notika tiešā atbilstībā ar Džīna Šarpa teikto, tomēr arī tad līgumā dažas saistības uzņēmās arī citas puses, kuras tās pavisam drīz pārstāja pildīt, izmantojot “spēcīgākā tiesības”.

Saskaņā ar līgumu mums tika uzliktas saistības turpināt turēt bankā savus noguldījumus un atļaut tos izmantot bankas subordinētajā kapitālā. Tā kā Latvijas likumi nedod subordinētā kapitāla definīciju, tad turpmāk lietošu apzīmējumi "Noguldījumi", jo to tiesisko statusu vismaz nedaudz regulē Kredītiestāžu likums. Saskaņā ar šo likumu vienīgi Latvijā reģistrētām bankām vai citu valstu banku filiālēm ir tiesības Latvijā turēt personu noguldījumus. Ieguldījuma līgums noteica, ka procentu likmes šiem noguldījumiem nosaka pircējs, tas ir, LHZB. Nav šaubu, ka LHZB to darīja, saskaņojot ar FKTK un Finanšu ministriju. Mums bija liegtas iespējas apspriest procentu likmes Noguldījumiem, tās mums tika vienkārši nodiktētas.

Tādējādi jebkādi mums izteiktie pārmetumi par it kā pārmērīgi lielām Noguldījumu procentu likmēm ir pilnīgi nepamatoti un aplami. Varu tikai piebilst, ka likmes neatbilda riskiem un tajā laikā par tādām likmēm piesaistīt līdzekļus subordinētajā kapitālā nebija iespējams. To apstiprina fakts, ka jau 2009.gadā Latvijas Bankas Prezidents Ilmārs Rimšēvičs norādīja, ka mūsu Noguldījumi būtu aizstājami ar jebkuriem citiem noguldījumiem, ja ir pieejami lētāki līdzekļi. Tas nenotika, jo nevarēja notikt, tik zemu likmju tirgū tajā laikā vienkārši nebija.

Es arī saprotu, ka aplamais priekšstats par procentu likmēm līdz šim ir tik plaši tiražēts, ka beigu beigās ne tikai vienkārši lasītāji, bet arī paši šo melīgo izdomājumu autori gadu gaitā tam ir noticējuši. Kā gan citādi varētu izskaidrot, ka laikraksts “Телеграф” 2013.gada 28.augustā publicē interviju, kurā intervētais bez jebkādas kautrēšanās melo, ka mums bankā palikuši noguldījumi ar procentu likmi 30% gadā. Mēs, protams, cīnīsimies par šādu nepatiesu ziņu atsaukšanu, bet cik daudz gan tas dos patiesa priekšstata atjaunošanā... Tā arī veidojās vairākuma viedoklis.

Jāatzīst, ka summas, kuras mums bija noteikts turēt Noguldījumos, bija ievērojamas, tāpēc arī izmaksājamie procenti absolūtajos ciparos lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju šķita milzīgi. Taču es nekad neesmu centies apgalvot, ka esmu trūcīgs cilvēks. Piemēram, vienkāršoti rēķinot, mums ar Viktoru uz 2007.gada beigām piederēja 85% no 226 miljoniem latu vai 322 miljoniem EUR "Parex bankas" pašas kapitālā. Tomēr propagandas mašīna aktīvi darbojās, un politiķiem bija izdevīgi daudzināt, ka mēs kļūstam bagāti uz vispārējās nabadzības fona. Tā pret mums sāka cīnīties nevis atsevišķas personas, bet gan politiskie reitingi.

 Valsts uzsāka dažādu pasākumu virkni, lai varētu izvairīties no procentu maksāšanas un gala rezultātā neatmaksātu arī pašus Noguldījumus, ko bija mums piespiedusi saglabāt "Parex bankā". Līdz pat laikam, kad "Parex bankai" tika anulēta licence un tā pārtapa par "Revertu", mūsu Noguldījumi veidoja būtisku daļu bankas pašas kapitāla aprēķinos, nosakot kapitāla pietiekamības prasību izpildi. Lieki atzīmēt, ka kapitāla pietiekamība ir viens no būtiskākajiem bankai obligātajiem normatīviem un tā neizpilde ir priekšnoteikums bankas licences anulēšanai. Tādējādi jaunie akcionāri- valsts un Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka (ERAB) ar prieku izmantoja mūsu līdzekļus savam biznesam.

Turpmāk sniegšu īsu to darbību, kuras bija vērstas uz procentu un pašu Noguldījumu nemaksāšanu, uzskaitījumu.

•2009.gada aprīlī FKTK voluntāri paziņoja, ka procenti turpmāk netiks maksāta un deva atbilstošu nelikumīgu rīkojumu AS “Parex banka” tā laika vadībai ar Nilu Melngaili priekšgalā. Tikai pēc pieteikuma sagatavošanas administratīvai tiesai FKTK atzina savas rīcības nelikumību un savu rīkojumu atsauca.

•2009.gada 13.oktobrī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija iesniedza Saeimas Prezidijam likumprojektu par jauna 59.-6. panta ieviešanu Kredītiestāžu likumā. Minētais pants noteica, ka bankai, kura saņem komercdarbības atbalstu, ir aizliegts atmaksāt subordinētajā kapitālā izvietotos līdzekļus, kā arī aprēķināt, uzkrāt un izmaksāt par tiem procentus un citu atlīdzību. Saeima likumprojektu pieņēma, bet ar Pārejas noteikumiem noteica, ka šī norma neattiecas uz kredītiestādēm, kas komerciālo atbalstu saņēmušas pirms likuma spēkā stāšanās.

•Neraugoties uz nepārprotami pausto Saeimas viedokli, valdība 2010.gada 16.februārī nosūtīja Saeimai likumprojektu par grozījumu izdarīšanu Kredītiestāžu likuma Pārejas noteikumos, kas noteica, ka ar 2010.gada 1.jūniju tiks izbeigta procentu izmaksa arī tām bankām, kas valsts atbalstu saņēmušas pirms likuma spēkā stāšanās. Lieki atgādināt, ka tāda bija tikai "Parex banka" un likumprojekts bija vērsts pret manu un Viktora ģimenēm. Likumprojektu Saeima neizskatīja pat pirmajā lasījumā.

•Izvēloties AS “Parex banka” reorganizācijas plānu, Valdība atbalstīja “good out” plānu, kas bija dārgāks un riskantāks. No toreizējā finanšu ministra izteikumiem bija skaidrs, ka šis plāns izraudzīts tāpēc, ka tā vēlas Eiropas Komisija. Šā plāna realizācijas rezultātā mūsu noguldījumi tika atstāti tā sauktajā “sliktajā bankā” ar mērķi tos neatmaksāt.

•2013.gada februārī FKTK anulēja AS “Parex banka” licenci, kaut saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 126.pantu drīkstēja to darīt vienīgi tad, kad nokārtotas visas saistības pret noguldītājiem. Mūs noguldījumi netika atmaksāti un nelikumīgi atrodas akciju sabiedrībā, kas nav kredītiestāde un kurai nav subordinētā kapitāla un kapitāla pietiekamības rādītāju.

Līdz šim laikam "Revertas" akcionāri un vadītāji aktīvi kavē iespēju mums rīkoties ar mūsu likumīgi iegūtiem līdzekļiem. Vienkārši runājot, tos ir atņēmuši un tagad par nodokļu maksātāju naudu cīnās, lai leģitimētu mūsu Noguldījumu piesavināšanos. Mana pārliecība - negodīgi iegūti, pēc būtības bagātniekiem nacionalizēti līdzekļi neatnesīs ieguvumu ilgtermiņā un jebkādu labumu šā procesa organizētājiem un veicējiem.

Uzkūdīt tautas vairākumu pret mazākumu nav sarežģīti. Bet jāapsver, vai no tā, ka valdība kaut ko aizliegs biznesmeņu mazākumam, būs kāds ieguvums vairākumam. Vēsturē tam ir piemēri - 1917.gads Krievijā un 1933.gads Vācijā. Tajās sabiedrībās, ko visu nosaka vairākums, nevar attīstīties moderni, mūsdienīgi, jaunus risinājumus piedāvājošie biznesi, jo visu jauno piedāvā atsevišķi indivīdi. Tajās sabiedrībās, kur dominē vairākuma intereses, tauta dzīvo nabadzīgāk, jo aktīvākā daļa spiesta valsti pamest.

Intervijas pēdējā daļa - rīt. Ja Jums, cienījamie lasītāji, ir racionāli, Jūsuprāt, būtisku sabiedrības daļu interesējoši jautājumi, uz kuriem Jūs vēlētos saņemt atbildes no Valērija Kargina, varam solīt, ka tos visus no Jūsu komentāriem savāksim kopā un nosūtīsim bijušajam baņķierim, - cerams, ka atbildēs.