Iesaki rakstu:

Lai gan valsts pašlaik ir izvēlējusies neiesaistīties Baltkrievijas cauruļvadu uzņēmuma Družba un ārvalstu investora Vitol kontrolētās SAI LatRosTrans tiesvedībā par īpašumtiesībām uz aptuveni 80 miljonus latu vērto bufernaftu, kas atrodas Ventspils cauruļvadā, valdības koalīcijā ir panākta politiska vienošanās, ka valsts iesaistīsies tiesvedībā otrās instances tiesā, Pietiek noskaidroja no informētiem avotiem valdībā. Valstij tas izmaksātu aptuveni 280 000 latu lielu tiesvedības nodevu un citus tiesāšanās izdevumus. 

Neapmierināts par valsts palikšanu ārpus tiesvedības ir Ventspils mērs Aivars Lembergs, kurš strīdu par cauruļvados Polocka-Ventspils un Polocka-Mažeiķi esošo bufernaftu pēdējā gada laikā izmantojis publiskai retorikai pret ārvalstu investoru Vitol, kura kontrolē pārgājis uzņēmums LatRosTrans.

Lemberga ietekmē esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārraudzītā Satiksmes ministrija (SM) uzstājusi uz valsts iesaistīšanos tiesvedībā, kas pērnajā decembrī sākās Daugavpils tiesā un turpināsies 15. septembrī. Tikmēr Vienotības pārstāvja Aigara Štokenberga vadītā Tieslietu ministrija (TM) argumentējusi, ka neesot dokumentālu pierādījumu tam, ka bufernafta jeb tehniskā nafta, kas atrodas cauruļvados un nepieciešama to tehniskai uzturēšanai, piederētu valstij.

Tādēļ izvēlēta nogaidoša pozīcija ar apņemšanos iesaistīties tiesvedībā, kad tā būs nonākusi apelācijas instancē. „Mūsu draugi Vienotībā to ir apņēmušies un katrā ziņā tas netiks aizmirsts,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds jautājumā iesaistīts zaļo zemnieku pārstāvis. No neoficiāliem izteikumiem noprotams, ka Lembergs no Vienotības līderiem saņēmis solījumu un vienošanās notikusi šaurākā lokā par koalīcijas sadarbības padomes sēdi. Tāpat noprotams, ka starp koalīcijas partneriem valda neuzticēšanās un aizdomas, vieniem – par Lemberga centieniem izmantot politisko ietekmi, lai atgūtu noteicošo lomu tranzītbiznesa uzņēmumos, otriem – par koncerna Vitol ietekmi uz premjera un tieslietu ministra lēmumiem.

Ar Lemberga interešu pārstāvību saistīti juristi gadu gaitā mainījuši atzinumus, kam īsti pieder bufernafta – SIA LatRosTrans vai Latvijas valstij, un šī viedokļu maiņa sakritusi ar laiku, kad Lembergs zaudēja ietekmi šajā uzņēmumā. No ierobežotas pieejamības atzinumiem, ar kuriem iepazinies Pietiek, izriet, ka dokumentālu pierādījumu tam, ka naftasvads privatizēts kopā ar tehnisko naftu, nav. Tādēļ SM pozīcija bijusi vērsties pirmās instances tiesā, apstrīdot divu privāto uzņēmumu tiesāšanos par šo bufernaftu. „Ja tā nafta nepieder nevienam, tātad tā pieder valstij,” Pietiek neoficiāli izteicās kāds valsts intereses pārstāvošs jurists. TM pozīcijas dēļ šī iespēja ir nokavēta – tiesvedība Daugavpils tiesā sākta jau decembrī un bez valsts piedalīšanās. Valsts iesaistīšanās iespējas apelācijas instances tiesā atsevišķi juristi Pietiek vērtējuši skeptiski, turklāt valstij tas izmaksātu aptuveni 280 000 latu lielu nodevu.

Uz strīdu par bufernaftas īpašumtiesībām var raudzīties kā uz ieroci Lemberga arsenālā pret kompāniju Vitol par ietekmi Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos. Bet uz šo strīdu var raudzīties arī kā iespēju valstij pretendēt uz vairāku desmitu miljonu vērtu naftu un pēc vairākos juridiskos atzinumos secinātā šī iespēja ir reāla. Abi – gan Lembergs, gan Vitol – šajā strīdā ir izmantojuši politisko ietekmi. Lembergs bufernaftas jautājumu kopš pagājušā gada rudens paceļot valdības koalīcijas līmenī, Vitol – izmantojot ārvalstu investora statusu un savas intereses lobējot augstākajos varas gaiteņos, tostarp ar sūdzībām premjeram.

Tomēr strīds par bufernaftas piederību nav tikai Lemberga advokātu galvās tapis kārtējais veids kā likt sprunguļus tranzītkara oponentu riteņos. Lursoft datubāzē pieejamie LatRosTrans gada pārskati daudzu gadu garumā rāda, ka bufernafta līdz 2009. gadam nav tikusi uzskatīta par nozīmīgu aktīvu un minēta tikai kā ārpusbilances aktīvs. Vienā no juridiskajiem atzinumiem, no kura vadījusies SM, šis fakts izmantots kā arguments slēdzienam, ka bufernafta nav LatRosTrans īpašums. Turklāt nav atrasti dokumenti, kas nepārprotami pierādītu, ka LatRosTrans pamatkapitālā kopā ar cauruļvadu tikusi ieguldīta arī tehnoloģiskā nafta jeb bufernafta. Neoficiāli tiek apgalvots, ka ieguldīto pamatlīdzekļu atšifrējumā, kas pazudis no privatizācijas lietas, bufernafta nav minēta – tobrīd privatizētājiem neesot bijis izdevīgi sadārdzināt darījumu uz tehniskās naftas rēķina. Dokumentālu pierādījumu tam nav. „Kad mēs sākām meklēt, vairs nebija,” Pietiek saka kāds augsti stāvošs ierēdnis.

Pērnā gada decembrī Baltkrievijas valstij piederošais cauruļvadu uzņēmums Družba un atklātā a/s Polocktransneft Družba vērsās Daugavpils tiesā ar civilprasību pret LatRosTrans, prasot atzīt baltkrievu īpašumtiesības uz šo bufernaftu. Tas, kādēļ Latvijas valsts ir izvēlējusies nepiedalīties šajā tiesvedībā, publiski netiek pamatots – šī jautājuma skatīšana līdz šim bijusi konfidenciāla, ierobežotas pieejamības statuss noteikts arī juridiskajiem atzinumiem, no kuriem vadījušies ierēdņi un politiķi.

Zināms, ka viens no argumentiem bijis, ka no LatRosTrans var sekot pretprasība valstij, ja tiktu atzītas tās īpašumtiesības uz bufernaftu, segt līdzšinējo gadu laikā radušos izdevumus par šīs naftas uzglabāšanu uzņēmumam piederošajā naftasvadā. Summu, ar kuru riskētu valsts, Pietiek neviens no jautājumā iesaistītajiem nespēja nosaukt, tādēļ nav iespējams noteikt, cik šis risks samērojams ar potenciālajiem ieguvumiem. Valsts šādā gadījumā varētu argumentēt, ka LatRosTrans nevies uzglabājusi naftu savā cauruļvadā, bet to izmantojusi šī cauruļvada tehniskai uzturēšanai, par ko arī iespējams prasīt samaksu. Šis scenārijs parāda, ka valsts, iesaistoties riskētu ar ilgstošu un dārgu tiesvedību.