Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jaunās valdības veidošanas procesā un arī pieņemtajā deklarācijā ir izskanējusi doma, ka tagad Latvijas attīstībā notiks izrāviens. Gribētos, lai tā arī būtu.

Bija laiks, kad banāni Latvijā bija retums. Tagad, pateicoties plaši izvērstajam lielveikalu tīklam, tie atrodami veikalu plauktos cauru gadu. Tāpat ar naudas noguldījumiem (protams, ja tādi ir!) nav problēmu – sazarotais banku sektors piedāvā plašu izvēli. Arī ārzemju tūristi Latvijā ir gaidīti viesi. Šajā ziņā ekonomiskās sviras darbojas nevainojami. Prieks par to!

Taču no šīm nozarēm iekasēto nodokļu masa (pieskaitot arī citus maksātājus) valsts budžetā aizvadītajos 24 gados nav nodrošinājusi Latvijai turīgas valsts statusu. Uz to norāda arī zemais iedzīvotāju vidusšķiras blīvums.

Tātad valsts budžetam nepieciešami papildu ieņēmumi. Citiem vārdiem sakot, valstī papildus jāveido efektīvs nodokļu maksātāju slānis. Un tā ir iedzīvotāju vidusšķira.

Kā jau tika norādīts manā iepriekšējā rakstā, pirmsākums vidusšķiras attīstībai ir laba izglītība. Taču ar to vien nepietiek.  

Esmu gandarīts, ka izteiktajos komentāros, arī neglaimojošajos, cita starpā ir saskatāms apliecinājums manam sekojošajam secinājumam – liekot lietā labu izglītību, jāatjauno valstī produktīva ražošanas bāze, respektīvi, jāattīsta stabila lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana. Elementāra analīze liecina, ka tā ir nevis no gaisa pagrābta ideja, bet Latvijas ekonomiskās izaugsmes diktēta nepieciešamība.

Cik tas ir svarīgi, ilustrācijai fakts no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem. 1934. gada 10. augustā, atklājot Liepājas Cukurfabriku (tā bija jau trešā cukurfabrika Latvijā!), vecais Kārlis Ulmanis simboliski izteicās: „Tagad varam bērt tējā 3 karotītes cukura!” Lūk, tā bija rūpe par savu valsti!

Pēc „mūsdienīgas” tautsaimniecības pārkārtošanas neatkarīgās Latvijas pirmsākumos, kad tika likvidēta gandrīz visa ražošanas bāze (tikai pateicoties stratēģiski domājošu  uzņēmumu vadītāju tālredzībai, saglabājās energofirma „Jauda”, AS „Dzintars”  un daži citi), pagājis pietiekami ilgs laiks. Tomēr daļa augstas klases inženiertehnisko speciālistu vēl ir enerģijas pilni un spējīgi pārkvalificēties 21. gadsimta prasību garā. Un kur tad vēl RTU, LLU un dažās citās mācību iestādēs izglītību ieguvušie jaunie profesionāļi, kas gatavi likt lietā savas zināšanas. Būtu nepiedodama kļūda, ja arī viņi pievienotos tiem 100 tūkstošiem no Latvijas aizbraukušo darba spējīgo valsts iedzīvotāju.

Šaubu nav. Jārīkojas kardināli. Turpmākajai valsts attīstībai jāizvēlas tautsaimnieku stratēģija – jānodrošina labvēlīga vide ražošanu attīstošai uzņēmējdarbībai.

Manuprāt, šo procesu sekmīgam risinājumam vajadzētu izveidot Latvijas Stratēģiskās attīstības prognozēšanas grupu, kura ar laika apsteidzi sekotu finanšu, tirgus, izglītības u.c. valsts attīstības nozaru un struktūru svārstību indeksam pasaulē. Šādas institūcijas vadība būtu jāuztic stratēģiskās kategorijās domājošam, enerģiskam zinātniekam.  

Ko varētu ražot?

Pirms meklējam atbildi uz šo jautājumu, pievērsīsim uzmanību faktam, ka viens no noteicošajiem aspektiem ražošanas procesā ir gatavās produkcijas realizācija, proti, iekšējā vai ārējā tirgus nodrošinājums. Lai gan tas ir ļoti būtiski, tomēr attiecībā uz ārējā tirgus meklējumiem jānorāda sekojošais. Visas sevi cienošas valstis savu vēstniecību struktūrās iekļauj tirdzniecības pārstāvniecības – organizācijas, kas regulē starpvalstu tirdzniecības procesus. Kāpēc, lai Latvija būtu izņēmums? Bez tam pastāv  arī tāda starptautiska institūcija kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO).     

Un tagad, ko esošajā situācijā Latvijā būtu iespējams ražot?

Lai tiešā veidā atbalstītu zemkopjus, it īpaši Zemgales cukurbiešu audzētājus, būtu jāatjauno cukura ražošana. Pilnīgi pietiktu ar vienu Jelgavas Cukurfabriku, protams, iekārtojot tai jaunas telpas, jo vēsturiskajās jau saimnieko citi. Ja kvalificēti  tiks paskaidrots, domāju, ka Eiropa mūs sapratīs.

Viens no veidiem, kā aizkavēt jaunu ģimeņu aizbraukšanu darba meklējumos ārzemēs, būtu tām uz atvieglotiem nosacījumiem nodrošināta materiālo resursu pieejamība. Tas varētu izpausties arī kā izvērsta saliekamu būvju (dzīvojamo māju un saimniecības ēku), pilnkoka sadzīves mēbeļu u.c. izstrādājumu ražošana un subsidēta tirdzniecība, it īpaši Latgales reģionā.

Būtu saprātīgi piedāvāt Kanādas aviobūves un vilcienu ražošanas kompānijai „Bombardier” Latvijā ražot un salikt atsevišķas detaļas, mezglus un agregātus.

„Liepājas Metalurga” paspārnē kopsadarbībā ar kādu citu valsti, piemēram, Dāniju varētu pievērsties bruņojuma ražošanai Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vajadzībām.  

Būtu nodrošināms valsts atbalsts ar pasūtījumiem „Rīgas kuģu būvētavas” un Liepājas kuģu būves rūpnīcu darbībai, tā ieinteresējot arī jauniešus atgriezties pie vēsturiskajām jūrniecības tradīcijām. Lai atceramies 1864. gada 23. novembrī Ainažos dibinātās Latvijas pirmās jūrskolas sakarā izteikto Krišjāņa Valdemāra aforismu:  „Brauciet, latvji, jūriņā, krājiet zeltu pūriņā!”

Balstoties uz Latvijas intelektuālo potenciālu, vajadzētu uzsākt daudzfunkcionālu manipulatoru (robotu) ražošanu.  

Domājams, ka lieti noderētu arī stacionāra zemkopības un militārās tehnikas remonta bāze.

Teiktais nav akmenī iecirsts – mūsu potenciālajām iespējām saistoši būtu arī citi piedāvājumi.

Izklāstu noslēgsim ar domu – sociāli ekonomiskie procesi valstī ir jāregulē un jāvada.

Veidosim dzīvi labāku!

Novērtē šo rakstu:

0
0