Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Manā gadījumā krimināllieta ir izbeigta, prokuroru nepārsūdzamie lēmumi ir stājušies spēkā, tie nav pārsūdzami pat tiesā. Līdz ar to uzskatu, ka man ir tiesības publiski paust savu viedokli par Latvijas Prokuratūras „izcilo” darbu un padziļināto izpratni par to kā Prokuratūra tulko savu lozungu „Viens likums viena taisnība visiem”.

Visu instanču LR Prokuratūru ieskatā 828 EUR piesavināšanās no miruša cilvēka bankas konta, internetbankas un bankas maksājumu kartes prettiesiska izmantošana ir tik maznozīmīgas darbības, par kurām Latvijā pat nevar piespriest kriminālsodu. Rodas jautājums, - par kāda apmēra zādzībām Latvijā vispār sāk piespriest kriminālsodu?

Vai smagu noziegumu izdarītājiem Latvijā ir iespējams izsprukt bez soda? Vai pēc cilvēka nāves viņa bankas kontā esošos līdzekļus, izmantojot internetbankas piekļuvi un maksājuma kartes, nesodīti var piesavināties persona, kura nav mantinieks? Izrādās, ka tas ir likumīgi, tātad iespējams.

Vai no mantojuma masas piesavinātajiem līdzekļiem, nav jāmaksā mantojuma nodeva valstij? Izrādās, ka nozagt līdzekļus no mantojuma masas ir izdevīgāk nekā tos likumīgi mantot, jo zaglim nav jāmaksā valsts nodeva par ieguvumu atšķirībā no mantinieka, kuram šāda nodeva ir jāmaksā.

Vai mantiniekus, banku un valsti var neatzīt par cietušajām personām, ja no mirušā bankas konta (mantojuma masas) ir pazuduši kontā esošie līdzekļi un nav nomaksāts mantojuma nodoklis valstij?

 Izrādās, ka viss augstākminētais Latvijā ir likumīgi iespējams, ja ir augstāka prokurora nepārsūdzams lēmums, kuru apstrīdēt nav iespējams pat tiesā un ar kuru tiek atstāts spēkā zemāka prokurora lēmums.

 No Vidzemes apgabala prokuratūras atbildēm izriet, ka, lai arī saskaņā ar likumu šādas darbības ir sodāmas, personu var atbrīvot no soda, mantinieki par cietušajām personām nav atzīstami, un bankas par pretlikumīgām darbībām nav jāinformē.

Acīmredzot ne bankas, ne mantinieku viedoklis par maksājuma karšu un internetbankas prettiesisku izmantošanu nav nepieciešams, tāpat par nozīmīgu netiek uzskatīts pat tas apstāklis, ka cietusī persona ir arī valsts, jo valstij par piesavinātajiem līdzekļiem netiek nomaksāts mantojuma nodoklis.

 Prokuratūras atbildēs nepārprotami tiek norādīts, ka likums pieļauj iespēju prokuroriem tiesības neinformēt banku, neatzīt mantiniekus par cietušajām personām un atbrīvot personu no soda pat tādā gadījumā, ja noziedzīgs nodarījums būtu kvalificējams kā smags.

Prokuratūras nepārsūdzamā lēmumā kā atbilde uz to, kāpēc mantinieks nav atzīstams par cietušo personu, tiek norādīts: „Prokurore A.Goldšteina un virsprokurore I.Andersone Jums jau sniedza atbildes uz jautājumiem par Jūsu procesuālo stāvokli kriminālprocesā un nodarījumu juridisko kvalifikāciju. Ņemot vērā, ka notikuma faktiskie apstākļi un Jūsu sūdzībā norādītie fakti pēc būtības nav mainījušies, piekrītot prokurores A.Goldšteinas un virsprokurores I.Andersones viedoklim, šajā atbildē atkārtoti netiek norādīti iepriekš minētajās atbildēs uz sūdzībām izteiktie argumenti.”

Šādai atbildei nevar piekrist, jo no prokuratūras konstatējumiem secināms, ka piesavinātie līdzekļi 828 EUR un bankas kartes nepiederēja nevienam. Pat atkārtoti pārlasot manā rīcībā esošās prokuratūras atbildes, neviena no atbildēm nesatur nekādu juridiski vai arī citādi pamatotu atbildi (izņemot kailu apgalvojumu), kāpēc nozagto līdzekļu mantinieki un valsts nebūtu atzīstami par cietušajām personām.

Ja juridisks pamatojums Ģenerālprokuratūras ieskatā prokuratūras atbildēs tomēr ir sniegts, lūdzu uzlikt par pienākumu Vidzemes apgabala prokuratūrai sniegt skaidrojumu, norādot citātus no iepriekš sniegtajām atbildēm, kuras saturētu juridisku pamatojumu secinājumam, ar kuru tiek apgalvots, ka kriminālprocess pieļauj neatzīt nevienu personu par cietušo, tajā skaitā neatzīt par cietušo ne tikai mantiniekus, bet arī valsti, un pieļauj iespēju neinformēt banku par nelikumīgām darbībām ar bankas maksājumu līdzekļiem.

Lēmumā kā atbilde uz to, kādos apstākļos pat ar smaga noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju personu var atbrīvot no soda, tiek norādīts: „Iespēja izbeigt kriminālprocesu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības, ir reglamentēta Kriminālprocesa likuma 379.panta pirmās daļas 1.punktā, kur noteikts, ka izmeklētājs ar uzraugošā prokurora piekrišanu, prokurors vai tiesa var izbeigt kriminālprocesu, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, kuram ir noziedzīga nodarījuma pazīmes, bet ar kuru nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu. Ierobežojumi kriminālprocesa izbeigšanai uz šiem pamatiem, ja izdarītais noziedzīgais nodarījums klasificējams kā smags, Kriminālprocesa likumā nav noteikti.”

 Nevienā no prokuratūras atbildēm neizriet pamatojums secinājumam, kurš apstiprinātu, ka ar personas darbībām nav radīts tāds kaitējums, lai piespriestu kriminālsodu. Ja 828 EUR piesavināšanās un bankas kartes prettiesiska izmantošana prokuratūras ieskatā ir tik maznozīmīgas darbības, par kurām Latvijā pat nevar piespriest kriminālsodu, tad rodas jautājums, - kāda apmēra zādzībām Latvijā vispār sāk piespriest kriminālsodu?

Lēmumā kā atbilde uz to, kādos apstākļos prokuratūrai bija tiesības neinformēt banku par prettiesisku maksājuma karšu izmantošanu, tiek norādīts: „Vēršu Jūsu uzmanību, ka Jūsu sūdzībā norādīts, ka Jūs jau informējāt akciju sabiedrību "Swedbank" par maksājumu līdzekļu prettiesisku izmantošanu. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 393.panta pirmo dalu izbeigtu kriminālprocesu var atjaunot, ja tā pieņemšanai nebija likumīga pamata, vai atklāti kādi jauni apstākļi. Jūsu sūdzībā tādi apstākļi nav norādīti.”

No prokuratūras atbildes izriet, ka maksājumu līdzekļu prettiesiska izmantošana nav pietiekams apstāklis, lai informētu banku, bet atgādinājums par to, ka banka nav informēta, nav uzskatāms kā jaunatklāts apstāklis, bet fakts, kurš ir tik maznozīmīgs, ka to par jaunatklātu nav pamata uzskatīt.

Latvijā amatā augstāko prokuroru pilnvaras kriminālprocesā ir ievērojami lielākas par tiesneša pilnvarām, jo atšķirībā no tiesu lēmumiem amatā augstāka prokurora lēmumi ir spēcīgāki par tiesas spriedumu, tos nav iespēju pārsūdzēt pat tiesā. Latvijas Kriminālprocesa 337 panta 3 daļa nosaka: ja persona nepiekrīt sūdzības izskatītāja — amatā augstāka prokurora pieņemtajam lēmumam, tā var pārsūdzēt šo lēmumu nākamam amatā augstākajam prokuroram, kura lēmums pirmstiesas kriminālprocesā nav pārsūdzams...

Novērtē šo rakstu:

0
1